ZIŅAS  
Foto: Kristīne Madjāre

Annas Salmanes teksts par Kristi Kongi gleznu sēriju un instalāciju “Spožā gaisma” Artishok Biennālei 0

20/09/2014
Līga Lindenbauma 

20. septembrī Mūkusalas Mākslas salonā tika atklāta igauņu mākslinieces Kristi Kongi gleznu sērija un instalācija „Spožā gaisma”, kā arī notika Šeldas Puķītes saruna ar kritiķi Jāni Taurenu.

21. septembrī plkst. 18:00 tiks atklāts Janas Briķes video darbs „Diena, kad apstājās laiks”. Plkst. 18:30 notiks saruna ar kritiķi Elenu Šmakovu (EST), kuru intervēs mākslas kritikas platformas Artishok padomes pārstāve Līsa Kaljula (Liisa Kaljula).

Arterritory.com lasītājiem piedāvājam iepazīties ar Annas Salmanes veidoto tekstu par Kristi Kongi gleznu sēriju un instalāciju „Spožā gaisma”. Jāmin, ka visas Salmanes biennāles darbu interpretācijas rakstījuši Lielbritānijā dzīvojoši un strādājoši mākslinieki un kritiķi, Annai kļūstot par vidutāju starp mākslinieku un tekstu radītāju.

KRISTI KONGI

— Fragmentēts monologs dodekaedram tumblr blogā

— zils

Vernera Pantona grāmata „Piezīmes par krāsām” bija mana pirmā patiesā iepazīšanās ar krāsu teoriju. Tā man iemācīja, ka krāsa ir gaisma, kura atstarojas no vai iziet cauri virsmām un ka, jaucot ar balto, ir runa par spilgtumu un jaucot ar melno — par piesātinājumu. Un, lai arī krāsas ir gatavotas jau pirms 150-200,000 gadiem, zilā krāsa pirmoreiz tika izgatavota tikai aptuveni pirms 4,500 gadiem Mezopotāmijas Halafu kultūrā — lai gan senie grieķi debesīm joprojām piedēvēja bronzas krāsu. Bet tas bija Pantona ievadmoto: „Krāsu izvēle nedrīkstētu būt laimes spēle”, kas akcentēja rūpīgas apiešanās ar krāsām nozīmi. 

Pēc kāda laika es izlasīju Džona Geidža „Krāsa un kultūra”, bet vienīgā lieta, ko no tās īsti atceros, bija mēness varavīksne. Manā grāmatu plauktā ir arī Gētes „Krāsu teorija”. Pirms pāris mēnešiem es mēģināju to pārdot ebay par divām mārciņām, bet neviens nesolīja. Salīdzinājumam — Džozefa Albersa „Krāsu mijiedarbība” aizgāja par piecīti, neskaitot pasta izdevumus.

K.O Albers uzvar.

— sarkans

Es gribēju identificēt objektu, kas radīs kaleidoskopisko tekstūru instalācijas ietvaros. Es paņēmu attēlu, ko biju saņēmis e-pastā un veicu pāris attēlu meklējumus. Es ātri attapos tumblr (1) blogā un pirmais ieraksts bija attēls ar vīrieti, kas norāda uz piecstūriem, kas redzami celtnē — viņa sejā atspoguļojas brīnišķa satraukuma sajūta.

Diemžēl, šis bija vienīgais attēls ar jūsmīgu norādīšanu, kas lika vilties, jo es vēlējos, lai katrs attēls būtu ar norādi uz piecstūri. Taču es drīz sapratu, ka šis nemaz nav veltījums Baldessari un ka šī nebūs mājas lapa, kuru vēl kādreiz apmeklēšu — interesanti, ņemot vērā šī darba lokāciju, ka viena no mājas lapām, kura nokļuva manā „jāapmeklē vēlreiz” sarakstā, ir burvīgais tumblr (2) blogs, kas pieder Rīgā dzimušajam Viktoram Timofejevam.

— balts

Pirmais mākslas darbs, kurš man tiešām kaut ko nozīmēja, bija Bena Nikolsona „Janvāris 1962 (balts reljefs — Parosa)”. Šis baltais reljefs kaut kāda iemesla dēļ mani savaldzināja, nevis konceptuālā līmenī, bet estētiski. Pirms sešiem gadiem es devos daudzu stundu ilgā braucienā uz viņa darbu retrospekciju, medījot vēl reljefus. Ienākot galerijā, es ātrā solī maršēju garām laivu gleznām, arhitektūras gravīrām, pilnīgi nokoncentrējies uz reljefu atrašanu. Beigu beigās bija tikai viens, un es pat nevarētu jums pateikt, kurš; es stāvēju tā priekšā stundu, nekustīgs, vērojot, kā gaisma kustas pa tā virsmu. Tad es pagriezos un devos mājās. Sešus mēnešus pēc šī notikuma es seksa laikā nespēju sasniegt orgasmu, ja sieviete, ar kuru es biju kopā, nedeklamēja fragmentus no Puškina „Oņegina” (3). Tāpēc estētika mani biedē. 

— dzeltens

Kaut kas no Tommas Abtsas reiz sacītā man iespiedies prātā: „Es gleznoju tikai vienā izmērā, lai atceltu izmēra jautājumu”. Šis citāts — kas ir tikai atmiņa un ko viņa, iespējams, nemaz nav teikusi šādiem vārdiem vai vispār — lika man pieņemt vairākus lēmumus, no kuriem viens bija - neizmantot krāsas. Tagad es izmantoju tikai melnu, baltu un astoņpadsmit procentu pelēku. Saskaņā ar Pantonu, es sevi aizsargāju, un tas ir līdzīgi, kā skatīties uz Mondriāna darbiem grāmatā. Viņa darbu reprodukcijām piemīt brīnišķīga digitāla kvalitāte, precizitāte, asums un vibrējoša intensitāte. Pagāja gadi, līdz es kādu no tiem redzēju „dzīvajā” un mani šokēja tas, ka redzēju, cik slikti tas bija uztaisīts, pretēji tā dokumentācijai — ar nobružātiem stūriem, ļodzīgām līnijām un nelīdzenu virsmu. Es jutos un joprojām jūtos nodots. Glezna ir pabeigta tikai tad, kad tā ir dokumentēta ar cita medija palīdzību. 

— melns

Mēs radām savas ēkas un pēc tam tās rada mūs,
Tās regulē mūsu dzīvju ritumu, (4)
Vai tas ir tas, kas notika Baltijā no jūlija līdz oktobrim?
Es nezinu, bet kādu dienu es to redzēšu pats
Atgriežoties vietā, kur nekad neesmu bijis
Skots Meisons, mākslinieks (Lielbritānija)

1 http://fuckyeahpentagons.tumblr.com
2 http://vktrtmfv.tumblr.com
3 Čārlza Džonstona Penguin tulkojums
4 Vinstons Čērčils

Līdz pat 26. septembrim AB ietvaros Mūkusalas Mākslas salonā katru vakaru tiek atklāts viena mākslinieka darbs un to pavadošie desmit kritiķu teksti. Pilnā apjomā – ar visiem biennāles laikā radītajiem mākslas darbiem un kuratoru atlasītiem kritiķu tekstiem - izstāde būs pieejama apmeklētājiem divas nedēļas - no 27. septembra līdz 11.oktobrim. Paralēli izstāžu zālēs skatāmi arī 10 mākslas darbi no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas, kurus komentējuši biennāles kritiķi. Visi kritiķu teksti lasāmi biennāles mājas lapā http://www.artishokbiennale.org/AB14/.

AB piedalās mākslinieki no Igaunijas: Kristi Kongi, Laura Kūska (Laura Kuusk), Jass Kaselāns (Jass Kaselaan), Martiini un Margus Tamms (Margus Tamm), no Latvijas Kristīne Alksne, Jana Briķe, Krisš Salmanis, Arturs Bērziņš, Ivars Grāvlejs. Mākslas kritiķu plejādi no Igaunijas pārstāv Tanels Randers (Tanel Rander), andreas w, Pēteris Talvistu (Peter Talvistu), Mari Kartau un Elena Šmakova, no Latvijas Maija Rudovska, Jānis Taurens, Valts Miķelsons, Pauls Bankovskis, Anna Salmane. 2014. gada AB14 kuratori ir Šelda Puķīte (LV) un Indreks Grigors (EST). Biennāles dizaina autors ir Kristians Brekte (LV).

KRISTI KONGI 

— a fragmented monologue to a dodecahedron on tumblr

— blue

Verner Panton‘s book Notes on Colour was my first real introduction to colour theory. It taught me that colour was light reflecting or penetrating surfaces, and when mixing with white you talk in terms of brightness, and when mixing with black that of saturation. And although colours have been made since around 150-200,000 years ago, blue was only first made around 4,500 years ago in the Mesopotamian Halaf culture – although the Ancient Greeks still called the sky bronze. But it was Panton’s introductory motto: ‘Choosing colours should not be a gamble’ that highlighted the importance of diligent usage.

Sometime later, I read John Gage’s Colour and Culture, but the only thing I can really remember from it was the moonbow. There’s also a copy of Goethe’s Theory of Colour on my bookshelf. I tried to ebay it a few months ago for £2, but nobody bid. In contrast, Josef Albers’ Interaction of Color went for a fiver plus postage.

K.O Albers wins

— red

I wanted to identify the object that would generate the kaleidoscopic texture within the installation. I took the image that I’d received by email, and performed a couple of images searches. I quickly ended up at a tumblr1 and the first post is the image of a man pointing to pentagons visible within an architectural structure — there is a marvelous sense of excitement on his face.

Sadly, this was the only image with excited pointing, which was really disappointing, as I wanted every image to be pentagon pointing. However, I soon realized that this wasn’t homage to Baldessari at all, and this will not be a site I’m likely to revisit — interestingly, considering the location of this work, one site on my revisit list is the wonderful tumblr2 of Riga born Viktor Timofejev.

— white

The first piece of work that really meant something to me was January 1962 (white relief – Paros) by Ben Nicholson. This white relief for some reason captivated me, not at a conceptual level, but aesthetically. Six years ago, I travelled many hours to a retrospective of his work in hunt of more reliefs. On entering the gallery, with great pace I marched passed the paintings of boats, and the etchings of architecture, totally focused on finding the reliefs. In the end, there was only one, and I couldn’t even tell you which one it was; I stood in front of it for an hour, motionless, watching the light navigate it’s surface. I then turned and went home. For six months after this event, I couldn’t orgasm during sex unless the woman I was with recited passages from Pushkin’s Onegin3. This is why aesthetics frighten me.

— yellow

Something Tomma Abts once said really stuck with me: ‘I only paint in one size to remove the question of size’. This quote – which is only a memory and may not even have been said by her in this way, or at all – led me to make a number of decisions, one of which was to not use colour. I now only use black, white and eighteen per cent grey. According to Panton, I am shielding myself, and this is similar to looking at a Mondrain in a book. The plates of his work have a wonderful sort of digital quality, a preciseness, sharpness and vibrant intensity. It wasn’t for years until I saw one ‘live’, and I was shocked to see how badly it was produced, the opposite of its documented persona, with tatty corners, wobbly lines and surface ridges. I felt, and still feel betrayed. A painting is only complete, when it’s documented by another medium.

— black

We make our buildings and afterwards they make us
They regulate the course of our lives4
Is that what happened between July and October in the Baltic?
I don’t know, but one day I will see it for myself
Retuning to a place I have never been

 Scott Mason, artist (UK)

1 http://fuckyeahpentagons.tumblr.com
2 http://vktrtmfv.tumblr.com
3 Charles Johnston’s Penguin translation
4 Winston Churchill

 

Mūkusalas Mākslas salons
Mūkusalas iela 42, Rīga, Latvija
www.mmsalons.lv