Foto

“Gleznās vēlējos radīt disharmoniju”

Arterritory.com

Ekspresintervija ar Ģirtu Muižnieku par izstādi  “Baltais mērkaķis”

Agita Salmiņa
04/09/2014

Filozofiski domājošais Baltais mērkaķis ir dominējošais tēls Ģirta Muižnieka (1956) jaunākajā izstādē ar tādu pat nosaukumu – “Baltais mērkaķis”, kas tiks atklāta šodien, 4. septembrī plkst. 17.00 galerijā “Māksla XO” un būs aplūkojama līdz 30. septembrim. Ģirta Muižnieka radošais impulss var būt jebkas – acis un lūpas, dāma ar cigareti, nejauši izdzirdēts, skanīgs franču vārds vai parfīma noslēpums, sena fotogrāfija vai kādā antikvariāta skatlogā ieraudzīta porcelāna figūriņa. “Es domāju tēlos, nevis zīmējumā. Un tas arī nav atkārtojams. Bet, kad reāli sāk gleznot konkrēto audeklu, viss mainās. Veidojas pats no sevis kaut kas labs, ko neesmu paredzējis, un tad ir simts variantu, un rodas ideja, kas materializējas gatavā darbā,” darbu rašanās procesu komentē mākslinieks. 

Ģirts Muižnieks uz mākslas skatuves kāpa 20. gadsimta 80. gadu sākumā un jau sākotnēji sevi pieteica kā tam laikam radikāli domājošs mākslinieks un līdz ar dalību leģendārajā grupas izstādē “Maigās svārstības” 1990. gadā  sekmēja jaunu vēsmu ienākšanu latviešu mākslā. Ģirta Muižnieka gleznas atrodas daudzās privātās un publiskās kolekcijās Latvijā un ārzemēs: Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Gruzijas Mākslas muzejā, Eiropas Centrālās bankas kolekcijā, Krievijas Kultūras ministrijas kolekcijā, Valsts Tretjakova galerijā un citur. Par personālizstādi “5.7.32.34” Mūkusalas Mākslas salonā, uz kuru mākslinieks atsaucas arī jaunākajā izstādē, viņš izvirzīts 2015. gada Purvīša balvai.

“Uzrunājot Ģirtu Muižnieku, vēlējos viņu izsist no miera. Kad devos darbus pirmoreiz aplūkot, sapratu, ka tas ir izdevies. Atsaucoties uz Ievas Kalniņas teikto, šķiet, ka izstāde tapusi vienā elpas vilcienā,” izstādi komentē galerijas “Māksla XO” kuratore Ilze Žeivate. Par disharmoniju un nesavienojamā savienošanu izstādē “Baltais mērkaķis” Arterritory.com stāsta Ģirts Muižnieks.

Kas ir iedvesmas avots idejai par Balto mērkaķi?

Ceļojumā vienā skatlogā ieraudzīju balta porcelāna mērkaķa figūriņu, kas piesaistīja manu uzmanību, jo patiesībā tās ir divas nesavienojamas lietas – mērkaķis parasti ir kustīgs un dinamisks, nevis kā baltajā marmora skulptūrā – sastindzis. Tajā saskatīju  kaut kādu disharmoniju. Tā radās ideja par gleznām, kurās savienot nesavienojamas lietas.

Kas ir šīs nesavienojamās lietas, kas atspoguļotas gleznās?

Gleznām cauri vijas trīs motīvi – viens ir baltais mērkaķis. Otrs ir mandalu motīvs. Indiešu senajās reliģijās tas ir Visuma simbols, kam piemīt arī aizsargfunkcijas. Mani iespaidoja Indijas ceļojumā Pondičeri pilsētā redzētais, kur mājsaimnieces pie durvīm glezno mandalas, kas katru rītu jāatjauno, jo tās ir noskalojis lietus vai vējš. Tā ir sena tradīcija, kurā saskatīju kaut ko nesavienojamu – eiropiešu izpratnē mandalas tiek veidotas ar nesaderīgām krāsām. Taču Indijas tradicionālajos gleznojumos un tempļos tiek lietots cits kolorīts. Viņiem ir cita kultūra, kas ir daudz senāka nekā Eiropas, un viņu uzskats par skaisto ir citādāks.  Interesanti šķita tas, ka mandalās nepastāv nekādas pareizās krāsu attiecības. Un trešais motīvs ir akmens flīzes, kādas varam redzēt Itālijā. Mani iespaidoja kādas romiešu drupas, kur bija palikusi tikai grīda, ko veido melnas un baltas flīzes – tajās pastāv liels kontrasts, kurā, manuprāt, slēpjas liels spēks.

Uz ko koncentrējāties, radot gleznas?

Gleznās vēlējos radīt disharmoniju. Tas turpinās jau no iepriekšējās izstādes idejas (“5.7.32.34” Mūkusalas Mākslas salonā), kur centos veidot antikompozicionālus darbus. Es uzskatu, ka gleznu rāmji un malas ierobežo domu. Tā ir tādā kā cietumā. Ja noņemam šīs malas, kompozīcija nav nepieciešama, tā ir brīva! Manuprāt, kompozīcija kā tāda padara glezniecību ļoti garlaicīgu. Arī šeit es mēģināju radīt kaut ko nepareizu, centos iziet no šīs konjunktūras. Kopumā – mana ideja bija radīt gleznas, kas nepatīk publikai.

Kāda ir izstādes “Baltais mērkaķis” pamatkoncepcija?

Svarīgi, lai gleznā būtu spēks. Mēģināju šo spēku radīt caur nesavienojamām lietām. Līdzīgi kā eļļa ar ūdeni, kas nekad nesajaucas, bet atgrūžas. Filozofiski domājot, nonākam līdz tam, ka viss ir viens. Ka arī atšķirīgas lietas ir patiesībā viens un tas pats.

Piemēram, Šrī – jantra, ko atveidoju vienā no gleznām un kas nāk no budistu un hinduistu kultūrām, arī par to vēsta. Tā atspoguļo Visumu, kuru veido vairāki mikrokosmosi, kuros slēpjas tie paši principi, kas makrokosmosā.

Divas darbi, gleznoti uz audekla, atšķiras no pārējiem. Kāda ir to ideja?

Iepriekšējā izstādē Mūkusalas mākslas salonā darbus atveidoju uz audumiem, tā dēvētajām lupatām. Auduma baķi tika novilkti no griestiem līdz zemei, bet gleznas tika “uzliktas” uz lupatām. No tā patapināju šo elementu, taču šajā gadījumā “lupta” ir uzlikta uz gleznas. Tā ir savveida sasaiste ar iepriekšējo izstādi.

Izstādes aprakstā minēts, ka Baltais mērkaķis domā filozofiski. Par ko viņš domā?

Par ko domāt, ir ļoti daudz, jo cilvēcē ir daudz neatbildētu jautājumu, uz kuriem neviens nekad arī neatbildēs.

www.makslaxogalerija.lv