ZIŅAS  
No Jesper Just videodarba "Llano" (2012)

6 mākslinieki, kas “Survival Kit 6” festivālā noteikti jāievēro 1

Agita Salmiņa
04/09/2014 

Jau sesto gadu Rīgā notiks starptautiskais laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 6, kuru organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Šogad tas norisināsies no 4. līdz 27. septembrim Eiropas kultūras galvaspilsētas “Rīga 2014” programmas ietvaros. Festivālā, kura tēma ir “Utopiskā pilsēta”, piedalīsies vairāk nekā septiņdesmit dalībnieku no divdesmit piecām valstīm.

Survival Kit tika izveidots pirms sešiem gadiem kā reakcija uz ekonomiskās krīzes radītajām pārmaiņām Latvijā un joprojām rosina sabiedrību reaģēt uz notikumiem mūsdienu pasaulē un pārdomāt dažādas izdzīvošanas stratēģijas. Sasaucoties ar šīgada tēmu “Utopiskā pilsēta”, festivāla norisei apzināti izvēlētas divas ēkas, kas iezīmē neapsaimniekoto namu problēmu Rīgā. Tā ir bijusī tekstilfabrika “Boļševička”, kas šobrīd tiek apspriesta kā viena no iespējamajām vietām laikmetīgās mākslas muzeja ierīkošanai, un Vāgnera zāle – vēsturiska ēka Vecrīgā ar senām tradīcijām, kura šobrīd diemžēl stāv tukša un neizmantota.

“Boļševičkā” tiks atklāta apjomīga laikmetīgās mākslas izstāde, kurā būs apskatāmi Katrīnas Neiburgas, Andra Eglīša un citu autoru darbi, notiks lekcijas, performances, radošās darbnīcas, kā arī tiks demonstrētas filmu programmas. Savukārt, Vāgnera zālē būs apskatāmi laikmetīgās mākslas darbi, kā arī tiks rīkoti dažādi pasākumi, to vidū – vairāku dienu starptautisks simpozijs, kas veltīts moderno utopijas koncepciju teorijas un prakses jautājumiem. Ārvalstu lektori kopā ar vietējiem ekspertiem pievērsīsies dažādām jomām, kas skar pilsētvidi un tās plānošanu – antropoloģijai, socioloģijai, mākslas un arhitektūras praksēm, filozofijai un citām. Savukārt, zāles vēsturisko nozīmi un ieskatu mākslinieku darbos ik dienas ieskicēs ekskursiju vadītāji.

Zīmīgi, ka šogad festivāls pirmo gadu notiks arī ārpus Latvijas – Zviedrijas pilsētā Ūmeo, kas arīdzan šogad nes Eiropas kultūras galvaspilsētas godu un kur paralēlu festivāla norisi organizē galerija Verkligheten, laikmetīgās mākslas un vizuālās kultūras muzejs Bildmuseet, organizācija Vita Kuben un Ūmeo Mākslas akadēmija. Survival Kit ir pamanītākais un starptautiski atzītākais laikmetīgās mākslas festivāls Latvijā.

Arterritory.com iepazīstina ar sešiem spilgtākajiem māksliniekiem un mākslinieku grupām, kuri festivālā rādīs savu interpretāciju par “Utopisko pilsētu”. 


Andreas Angelidakis

Andreass Angelidakis (1968) ir Ņujorkā strādājošs grieķu/norvēģu izcelsmes mākslinieks, kura mākslinieciskā izteiksme svārstās starp arhitektūras, rakstniecības, interneta un mākslas kuratora valodu. Savos darbos viņš bieži runā par telpu, ēkām un cilvēkiem vai sabiedrību, kas tās apdzīvo. Andreasa Angelidakis darbi izaicina skatītāju gan tā satura un formas ziņā, gan ar nemitīgu izstādes veidotāja lomas maiņu.

Mākslinieka interese par arhitektūru ir pamatota, viņš to studējis Dienvidkalifornijas Arhitektūras institūtā, taču sapratis, ka laikmetīgās mākslas valoda ir saistošāka. Savukārt, jaunākās datortehnoloģijas viņš uztver kā filozofisku ierīci ideju ainavu radīšanai. Savienojot to ar interesi par sabiedrībā aktuālām norisēm, viņš rada utopiskus, emocijām piesātinātus stāstus, kurās galveno lomu nereti spēlē kāda vēsturiska vai iedomāta celtne. “Esmu arhitekts. Man patīk ēkas, taču neesmu drošs, vai vēlos tās būvēt. Man tās patīk tāpat kā pludmales un kalni, un mākoņi – kā daļa no dabas idejas paplašinājuma,” tā mākslinieks.

Andreasa Angelidakis izstāžu pieredze ir raiba, vienai biennālei rindojoties pēc otras – 2. Atēnu biennāle (2009), 3. Thessaloniki biennāle (2011), 8. Berlīnes biennāle (2014) u.c. Viens no zīmīgākajiem viņa darbiem Iolas (2008) ir traģiskais stāsts par grieķu mākslas kolekcionāru Aleksandru Iolas (1908–1987), kura mākslas kolekcija un viņa ekskluzīvā villa aiziet postā līdz ar viņa slimību.

Survival Kit 6 redzēsim trīs video darbus – “Staigājošā ēka” (Walking building, 2006), “Trollis” (Troll, 2011) un “Kazino drupas” (Casinoruin, 2012), pēdējais no kuriem intīma un emocionāla stāsta formā vēsta par simboliskām, 50. gadu modernisma celtnēm, kas nepiepilda to sākotnējās ieceres. Tādējādi mākslinieks skar antropoloģisko un finanšu krīzi Atēnās. Darbi būs apskatāmi “Boļševičkā”.

www.andreasangelidakis.blogspot.com

 

Hiwa K

Hiwa K (1975) ir Irākas izcelsmes mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Berlīnē, kas kļuvusi par viņa politiskā patvēruma mītnes zemi. Viņš ir mūziķis un mākslinieks, kurš sabiedriskās vietās rada priekšnesumus, skarot dažādus kultūras paradoksus, amatiermākslu, kā arī zināšanu izplatību. Hiwa K savā daiļradē koncentrējas uz notikuma klātesamības momentu, sadarbošanos un performances elementu. Piemēram, viņa darbs Cooking With Mama, (Babel Lounge, Pargamon Museum, Berlīne, 2008) paredz skatītāju līdzdalību, gatavojot kādu no irāņu nacionālās virtuves ēdieniem kopā ar viņa mammu, kas gatavošanas procesu komentē no savas virtuves Irānā caur Skype.

Survival Kit 6 festivāla izstādē mākslinieks Hiwa K pieskarsies sev tuvajai tēmai – Irākai – izveidojot instalāciju “Vienistabas dzīvoklis”. Tajā rekonstruēta daļa no ēkas modeļa, kas nesen uzcelta pie mīnu laukiem Kurdistānas reģionā Irākā. Uzbūvēta agrākās tekstilfabrikas “Boļševičkas” telpās, šī ēkas kopija skatītāju uzrunā, sašķobot attiecības starp izstādes telpu un formu, kas to piepilda. Ēkas forma ir pietiekami liela, lai radītu iespaidu par māju, kurā var ieiet vai uzkāpt uz jumta. Darba formālais minimālisms nav saistīts ar konkrētu mākslas vēstures periodu, bet drīzāk radies no pragmatisma un pieticības. Šī ēka ir piemērs jaunām sadzīves formām, kādas ienāca Irākā pēc Persijas līča kara, jaunas politiskās iekārtas un globālās tirgus ekonomikas šoka terapijas.

www.hiwak.net

 

Isola Art Center

Isola Art Center ir savveida utopiskā pilsēta vai pasaule pati par sevi. Tā ir atvēra eksperimentālā laikmetīgās mākslas platforma Milānas piepilsētā Isolā. Projekti, kurus centrs realizē, ir entuziasma vadīti un bezbudžeta, kā arī pārsvarā ir ar  hiperlokālu un gadījuma raksturu. Atsakoties no tradicionālajām hierarhijas struktūrām, centrs rizomātiski sasaista itāļu un starptautiskos māksliniekus, kritiķus un kuratorus, studentus un kaimiņu apriņķu domubiedru grupas. Mākslas centrs līdz šim darbojies dažādās formās, gan skvotojot pamestu ēku, gan eksistējot dažādu lokālo aktivitāšu formā bez bāzes novietnes, līdz visbeidzot centrs apmeties Isolas rajonā.

Isola Art Center pārstāvji utopiju asociē ar tagadni un tās paplašināšanu. Viņuprāt, utopijai ir pagātne, taču tai neeksistē nākotne. Šo sasaisti ar pagātni un paildzināto tagadni viņi raksturo kā tīģera lēcienu. Savveida tagadnes paplašināšana ir šī centra pamatvērtība, un ar to smalkāk varēs iepazīties “Boļševičkā” redzamajā izstādē.

www.isolartcenter.org

 

Aglaia Konrad

Aglaija Konrade ir beļģu fotogrāfe, kuru interesē lielpilsētu urbānās parādības. Taču viņa nav ne arhitektūras, ne dokumentālā fotogrāfe. Aglaijas Konrades darbus drīzāk varētu dēvēt par lielpilsētu vizuālu izpētes formu. Ar precīzu un tiešu skatienu viņa attēlo tādu metropoļu urbānās ainavas kā Sanpaulu, Pekina, Čikāga, Dakāra, Tokija, Kaira un Šanhaja. Poētiski izsakoties, viņa tver modernisma klātbūtni un principus metropoļu arhitektūras tuksnesī. Fotogrāfijas atspoguļo dialogu starp dabu un pilsētas jaunieviesumiem, tuksnesi un kopienām, moderno un tradicionālo.

Aglaijas Konrades darbi izstādīti starptautiskās grupu izstādēs, tostarp Documenta X (1997), Cities on the Move (1998–1999) un Talking Cities (2006). Fotogrāfes darbi iemūžināti fotogrāmatās un video materiālos. Uzņemtās fotogrāfijas veido tādu kā  foto arhīvu par dažādām pasaules pilsētām.

“Izdzīvošanas komplektā” Vāgnera zālē viņa iepazīstinās ar fotosēriju, kas apkopota arī grāmatā Iconicity, kas, viņasprāt, ir piemērs vienam no veidiem, kā lasīt viņas arhīvu. “To varētu raksturot kā tiešu, nepulētu, konkrētu, skulpturālu, melnbaltu un asociatīvi rotaļīgu. Tas attēlo arhitektūras aprises pilsētvidē visos ēku dzīves posmos – no to atklāšanas līdz nojaukšanai, kā arī visos iespējamos starpstāvokļos,” komentē māksliniece.

 

 

Grzegorz Klaman

Grzegors Klamans (1959) ir Gdaņskā Polijā strādājošs vispusīgs mākslinieks, kas darbojas ne tikai skulptūrā, video un performanču formā, bet arī aktīvi iesaistās mākslas pasaulē, radot zīmīgas publiskās mākslas telpas. Viņš ir, piemēram, leģendārās Wyspa Gallery (Gdaņska, 1985) dibinātājs, viens no Bathhouse (Gdaņska, 1992) un Modelarnia (Gdaņska, 2002) līderiem, kā arī Wyspa Institute of Art (Gdaņska, 2004) vadītājs. Jaunu mākslas vietu radīšana ir daļa no viņa mākslinieciskās prakses. Tāpat arī Klamanam raksturīga interese par tagadni un nākotni, īpaši liekot uzsvaru uz autoritātes, tehnoloģiju un medicīnas  jautājumiem, kā arī interese par cilvēka ķermeni kā manipulāciju objektu.

Uz Rīgu viņš Klamans ir atvedis stāstu par Wyspa galeriju, kas tika atklāta pamestas kuģu būvētavas teritorijā Gdaņskā, ar instalācijas palīdzību radot apokaliptiskas, futūristiskas un eksotiskas vīzijas par šo teritoriju. Darbs apskatāms Vāgnera zālē.

 

Jesper Just

Jespers Justs (1974) ir dāņu mākslinieks, kurš dzīvo un strādā Ņujorkā un aktīvi piedalās tās mākslas dzīvē. Taču uz kopējās mākslas scēnas viņš tika pamanīts šīs tūkstošgades sākumā, kad pievērsās tādām jūtīgām tēmām kā iekāre, dzimumlomas, attiecības un personības identitāte. Turklāt viņa jaunākajiem videodarbiem raksturīgi tikt uzņemtiem ar 8 mm, 16 mm un 35 mm kameru, tos tikai pēcāk pārnesot HD video formā. Līdz ar to tiek radīta atmosfēriski kolorīta vide, kuru papildina muzikālais fons, kas tiek īpaši radīts katram videodarbam. Viņa filmas ir noskaņu bagāts stāstījums, kas dažkārt ir neskaidrs un līdz galam neizstāstīts, veidots ar atsauci uz film noir stilistiku. Lielu ietekmi un zināmas atsauces viņa darbos varam manīt no Deivida Linča, Ingmāra Bergmana un Alfrēda Hičkoka. Jespers Justs piedalījies 55. Venēcijas biennālē (2013), pārstāvot Dāniju. Kā arī viņa darbi iekļauti vairākās ievērojamās muzeju kolekcijās – The Arken Museum of Modern Art (Dānija); The Louisiana Museum of Modern Art (Dānija), Tate Modern (Lielbritānija); Castello di Rivoli (Turīna). Laikmetīgās mākslas “Izdzīvošanas komplektā” iekļauts viens no viņa stāstiem –videoinstalācija Llano (2012), kas ir stāsts par spoku pilsētu Lano del Rio, kuru 1913. gadā dibināja sociologs Džobs Herimens, bet kura irigācijas un ūdensapgādes sistēmu saplīšanas dēļ pirms gandrīz gadsimta tika pamesta. Kadrā paveras utopiskās pilsētas paliekas spēcīgā lietū un kāda sieviete, kas cenšas nepieļaut mākslīgā lietus ietaises sabrukšanu. Kā Sīzifs veļot akmeni, viņa cenšas aizvietot ķieģeļus un akmeņus, kas izkrīt no jau sabrukušās būves. Stātā izveidojas dubultnozīme – dīvains utopijas un distopijas savienojums, kuru piepilda gan neveiksme, gan iedvesmojoši ideāli. Videoinstalācija apskatāma Vāgnera zālē.

www.jesperjust.com

sosa -sola - 04.09.2014 18:08
..Kojève proclaimed that art would disappear in the universal homogenous state, and it probably did. No wonder funding is being pulled and artists are concerned with strategic withdrawal—everyone is bored sick of the waves of inflationary and depressive episodes of large-scale, bombastic zombie exhibitions. ...