ZIŅAS  
Andris Gauja. Foto: Kristaps Kalns, Dienas Mediji

“Jebkurā jomā jāvadās pēc spontanitātes” 0

Ekspress intervija ar spēlfilmas “Izlaiduma gads” režisoru Andri Gauju

Agita Salmiņa
26/08/2014 

Režisora Andra Gaujas nupat tapusī spēlfilma “Izlaiduma gads” (The Lesson) ir stāsts par vidusskolas izlaiduma klases un jaunas skolotājas Zanes attiecībām, kas sākotnēji šķiet utopiski ideālas - līdz tās galvenās varones centieni sadraudzēties ar klasi noved viņu sarežģītā attiecību virpulī. Filma iekļauta prestižajā Monreālas kinofestivālā, kur tā savupirmizrādi piedzīvos rīt - 27. augustā, savukārt Latvijas auditorija ar filmu varēs iepazīties 9. oktobrī. Filma iekļauta debijas filmu konkursa skatē, kur no visas pasaules kopā izraudzītas 18 filmas. Cita starpā, Latviju Monreālas kinofestivālā pārstāvēs arī režisores Astras Zoldneres īsfilma “Trauslā sirds” (All My Dead), kura tiks izrādīta festivāla noslēgumā skatē “Fokuss uz pasaules kino”.

Līdz šim Andra Gaujas vārds saistījies ar dokumentālo kino. Pirms četriem gadiem viņa veidotā filma - komplicētais stāsts par incestukādā Kurzemes ciemata ģimenē - “Ģimenes lietas” tika apbalvota ASV lielākajā dokumentālo filmu festivālā Silverdocs un tika izrādīta vairāk nekā 25 starptautiskos kinofestivālos. Likteņa sakritības dēļ “Izlaiduma gads” kļuvusi par režisora pirmo spēlfilmu, kura sākotnēji iecerēta kā dokumentālā filma par kādas skolas izlaiduma klasi, taču, saskaroties ar aizliegumu no skolas vadības, filmas ideju nācās pārveidot. Taču režisors apgalvo, ka tas bijis tikai pozitīvs pavērsiens. Gauja, būdams saistīts ar dokumentālo kino, savu daļu dokumentalitātes jeb, režisora vārdiem, dzīvīgumu un dabiskumu centies ietvert arī spēlfilmā, kur vienuviet sadarbojas gan tādi profesionāli aktieri, kā Jaunā Rīgas teātra aktrise Inga Alsiņa - Lasmane, Gatis Gāga, Liene Smukste, Marina Janaus, Andrejs Smoļakovs, Ivars Auziņš, Laura Atelsone u.c., gan aktierspēlē nepieredzējuši jaunieši. Iespējams, tā arī ir filmas panākumu atslēga, kas neizslēdz iespēju tai tikt pamanītai arī citos kinofestivālos. Filmas veidošanā nozīmīgu ieguldījumu devis arī operators Aleksandrs Grebņevs, ar kuru režisoram jau iepriekš izveidojusies cieša sadarbība. 

Pirms pirmizrādes, tiekoties ar režisoru alternatīvajā kafejnīcā Gauja, runājam par šabloniem un samākslotību no kuras būtu jāatbrīvojas aktierspēlē, kam tik ļoti atbilstoši šķiet fonā skanošie uz lielākām vai mazākām revolūcijām aicinošie muzikālās apvienības Rammstein teksti.


The Lesson / Izlaiduma gads - Official Trailer HD / Oficiālais treileris HD

Kāda bija kino stāsta sākotnējā ideja?

Veidojot filmu “Ģimenes lietas”, mēs ar filmēšanas komandu bijām daudz iespaidojušies no komplicētās vides, kurā bija sastopams  gan alkoholisms, gan vardarbība. Tādēļ vēlējāmies radīt kaut ko diametrāli pretēju, skaistu, tīru un savā ziņā sterilu. Radās ideja veidot grupas portretu par vidusskolas klasi robežsituācijā starp bērnību un pieaugušo pasauli.Taču tas,kas ir tapis, protams, ir tālu no šīs sākotnējās idejas.

Par ko vēsta filma “Izlaiduma gads”?

Mana iecere bija stāstīt par skolotāju, kas vēlas būt laba pret visiem, vienlaikus, vēloties būt laba arī pati pret sevi. Taču šie divi nosacījumi dzīvē nekad vienlaikus nedarbojas. 

Vai galu galā stāsts ir vairāk par skolotāju vai skolēniem?

Filmā ir divi galvenie varoņi- skolotāja un klase. Taču filmas fokuss ir uz skolotājas tēlu, stāsta gaitā varam izsekot, kā tas attīstās un mainās

Kā no idejas stāstu par izlaiduma gada klasi tas kļuva par stāstu par skolotājas attiecībām ar skolēniem?

Tad, kad vēl bijām dokumentālās filmas veidošanas procesā, runājot ar jauniešiem, improvizējot un, visbeidzot, apvienojot to ar scenārija tēmu par vientuļu sievieti, kas joprojām savā dzīvē meklē vadlīnijas, tas viss kopā izveidoja šīs filmas tēmu. Taču procesā līdz tam daudz “ķimizējām”. Uzrakstīto scenāriju nodevu sava pasniedzēja Laura Gundara rokās, zinot, ka tas tiks pamatīgi izrediģēts. Saņemot “jauno” scenāriju, sapratu, ka mūsu pseidodokumentālās ambīcijas prasa “izrediģēt” to vēl pamatīgāk, scenāriju kaismīgi apstrīdot filmēšanas laukumā. Nevēlējāmies strikti pieturēties scenārijā rakstītajam. Manuprāt, jebko darot, jāsaglabā mirkļa svaiguma un spontanitātes sajūta.

Kā jūs, kā dokumentālā kino režisors, raksturotu šo pieredzi būt mākslas kino režisora lomā?

Dokumentālajā jomā man bija par šauru. Tādēļ, piemēram, jau ciešāk vērojot “Ģimenes lietas”, ir jūtami dažādi aktierspēles paņēmieni vai aktieru kino paņēmieni. Taču arī mākslas kino man ir par šauru,jo pietrūkst īstenības garšas. Vairumā filmu gribētos vairāk sajust dzīvi, spontanitāti, īstumu. 

šo spontanitātes un īstuma sajūtu jūs mēģinājāt īstenot filmā “Izlaiduma gads”?

Protams, filmas pamatā bija scenārijs. Taču tajā, kā aktieris darbojas šajā tēlā, slēpjas tā maģija. Ļāvām raksturiem ar konkrētām īpašībām izpausties tēla ietvaros. Aktieriem tika doti konkrēti uzdevumi,taču tehniski viņš to izspēlē spontāni. 

Varbūt varat minēt kādu jauno talantu,ko ievērojāt filmēšanas gaitā?

Tur slēpjas tā sāls,ka nevēlējos, lai aktieri izskatās pēc īstiem aktieriem. Jo īpaši galveno lomu atveidotāji.Vairumam lomu atveidotājiem nemaz nav tādas ambīcijas kļūt par aktieriem, ja nu vienīgi dažiem otrā vai trešā plāna aktieriem.Manuprāt, tas nebūtu nekas slikts, ja šī viņiem arī saglabātos kā unikālā, pirmā un vienīgā loma. Arī skatītājam tā ir īpaša pieredze, jo jau ierastie aktieri dod zināmu kontekstu, zaudējot stāstā savu daļu autentiskuma. Pieredzējušiem aktieriem ir izstrādājusies jau sava maska.

Tīņiem taču arī ir raksturīgi uzlikt masku!

Ir, taču viņi ir savā būtībā ir mainīgi. Viņi nav tik ļoti saauguši ar šo masku. Viņi nav ”ieauguši” zināmos šablonos,kāds risks pastāv pieaugušiem aktieriem.

Filma tiek dēvēta par provokatīvu. Kādēļ, jūsuprāt, tā tiek tā raksturota?

Droši vien atsevišķu sižetisko līniju dēļ. Filma ir par skolotājas satuvināšanos ar klasi, kas līdz konkrētam mirklim ir vērtējams tikai pozitīvi. Taču pārkāpjot zināmu robežu, tas kļūst bīstami.

Kā jums šķiet, kas padara šo filmu par unikālu, kādēļ tā ir pamanīta?

Savu lomu noteikti spēlē “Ģimenes lietas” atpazīstamība Ziemeļamerikā, kur tā tika rādīta arī televīzijā. Taču filmu festivāli ir liela laimes spēle. Notiecošās ir arī filmas pirmās 20 minūtes – vai tās uzrunā vai neuzrunā. Man kā režisoram lielākais izaicinājums, strādājot pie “Izlaiduma gada” bija aktierspēle - atbrīvoties no važām, kas vajā Latvijas kino, esot teatrālam, pompozam un nedabiskam. Vēlējos panākt īstenības sajūtu aktierspēlē, iespējams, ka tas ir tas, ko filmu vērtētājiem bija grūti ignorēt. Es, protams, nevaru objektīvi spriest vai aktierspēle filmā ir izdevusies dabīga vai nē, taču esmu daudz strādājis, lai tā būtu atbrīvota. Tāpat liela nozīme bija profesionālo un neprofesionālo aktieru samēram, kas viens otru spēles gaitā ietekmēja, ļaujot atbrīvoties no zināmiem šabloniem. Tā bija filmas “recepte”.

Filma tapa četrus gadus. Kas bija lielākie izaicinājumi tās tapšanas gaitā?

Apnicis sūdzēties par naudas trūkumu! Manuprāt, režisoram un producentam ir jāspēj visā saskatīt iespējas, nevis problēmas. Ja nav naudas, var pieaicināt brīvprātīgos un dažkārt iznākums ir pat pozitīvāks. Protams, kā režisoram, lielākais izaicinājums ir aiznest savu iracionālo sajūtu līdz aktieriem, operatoram, gaismotājiem un tam līdzīgi

Vai mākslas filmas uzņemšana nebija izaicinājums?

Protams bija! 

Kādi ir jūsu nākotnes plāni? Vai ir jau nākamās filmas iecere?

Atkārtošos, ka ļoti svarīgi ir uz visu skatīties spontāni svaigi un nedarboties kaut kādā ziņā mehāniski. Man nav pašmērķa kļūt par profesionālu kino režisoru, strauju virzīties pa karjeras kāpnēm, lai pierādītu visiem, ka es to  varu. Es pieļauju iespēju pārtraukt nodarboties ar kino, jo nav teikts, ka tas ir pats labākais ar ko nodarboties dzīvē. Iespējams, ka pastāv arī labākas profesijas.