ZIŅAS  

Fotostāsts: “Deja iziet Grīziņkalnā” 0

Agita Salmiņa
 21/08/2014

Šajā nedēļas nogalē, 23. un 24. augustā, plkst. 19.00 nodibinājuma “Rīga 2014” organizētais projekts “Deja iziet pilsētā” sevi pieteiks vienā no teiksmainākajām Rīgas apkaimēm – Grīziņkalnā. Līdz šim “Deja iziet pilsētā” ietvaros sadarbībā ar Latvijas Jaunā teātra institūtu jau rādīta  performance/ izrāde “No Vecmīlgrāvja ar mīlestību. Из Вецмилгрависа с любовью” Vecmīlgrāvī, kas tapa, Latvijas horeogrāfiem sadarbojoties ar beļģu dejas kompānijas Les Ballets C de la B horeogrāfu Kūnu Augustinenu.

“Deja iziet Grīziņkalnā”, savukārt, ir Latvijas un Japānas horeogrāfu kopprojekts. Tā pamats ir unikālā izteiksmes formā izstāstīts stāsts par Grīziņkalnu un kādu tā konkrētu pagalmu, kuru izdzīvos ne tikai dejotāji un horeogrāfi, bet arī izrādes skatītāji. Visa kodols ir dejotāju savstarpējā mijiedarbe, kas – patiesībā – ir neprognozējama un, gluži kā DNS molekulas, nekad neatkārtojas.  Šīs izrādes valoda ir atsvabināta no stereotipiem, no verbalizācijas un jebkādiem vispārpieņemtiem teātra un dejas šabloniem. “Japāņu mākslinieku kolektīva contact Gonzo veidotās fiziskā kontakta improvizācijas izrādes ir pārsteidzošas, riskantas, brutāla spēka, savstarpējas uzticēšanās un negaidīta humora pilnas. Ar humoru, inteliģenci un pašcieņu contact Gonzo dalībnieki pārvērš ķermeņu sadursmes, kritienus un triecienus aizraujošā performancē,” stāsta organizatori un uzsver, ka tā nebūs izrāde vai deja  tradicionālā izpratnē.

Apmeklējot Japānas contact Gonzo (Juja Tsukahara, Takuja Matsumi, Masakazu Kobajaši, Keigo Mikajiri) mēģinājumu koka ēku renovācijas centra “Koka Rīga” telpās, sastapu arī Latvijas horeogrāfus Dmitriju Gaitjukeviču, Aldi Liepiņu, Elīnu Lutci, Robertu Muciņu, Sergeju Taraseņu, Evu Vancāni un Kristīni Vismani.  Nejauši biju nonākusi pašā epicentrā un kļuvu par nelielu daļu no  tās dienas “uzveduma”. Pēcāk mēģinājums tiek izvērtēts un komentēts, skatoties  uzņemto videomateriālu. Performances vadītājs Juja Tsukahara moderēja sarunu, cenšoties uzzināt katra dejotāja sajūtas konkrētajā mirklī. Process, kurā uzvedums tiek sagatavots, ir ļoti smalks. Lai izvairītos no jebkā teatrāla, uzspīlēti profesionāla vai bezjēdzīga, strikti tiek sekots kopējam vēstījumam, kas veidojas maz pamazām, uzaudzējot naratīvos slāņus citu uz cita. 

Vēlāk jautāju Juja Tsukahara, kā viņš iepazinies ar Grīziņkalnu. Atbildē saņēmu vispārīgu stāstījumu par apkārtnes vēsturi un sociālo attīstību. Taču tam visam, kā izrādās, uzvedumā nav lielas nozīmes. Veids, kā Grīziņkalns tiek izzināts un transformēts dejas performances formā, ir daudz intīmāks un personiskāks par vēstures grāmatās rakstīto. Katrs no dejotājiem izmantojis savu pieeju, kā iepazīt šo Rīgas rajonu – gan to zīmējot, gan tiekoties un runājoties ar uz ielas sastaptajiem grīziņkalniešiem, kā arī  ar deju pārbaudot vairākus ielas nostūrus, meklējot īsto uzstāšanās vietu.

“Mēs darbojamies uz vietas un skatāmies, kas no tā sanāk,” izrādes veidošanas procesu raksturo Juja. Izrāde notiks kādā no Grīziņkalna pagalmiem, par kuru dalībnieki izsakās noslēpumaini, apgalvojot, ka gala lēmums vēl nav pieņemts. Pagalms kā “skatuve” nav izvēlēts nejauši, contact Gonzo un “Deja iziet pilsētā” koncepcijas šeit sasaucas - vēloties atklāt neapzināto un piešķirt tam jaunas nozīmes. “Tepat netālu, piemēram, ir skaists parks. Taču parki ir radīti, lai rotaļātos vai atpūstos, tie jau paši par sevi diktē lomas un kustības. Pagalmā dejotāji varētu būt kas neierasts un – tādējādi – pati vieta  rada neordināru izteiksmes veidu. Tas ir tas, ko mēs meklējam!  Iepriekš sagatavota vieta nerada radošu atmosfēru, tā jau paredz zināmus standartus. Svarīgs ir satikšanās akts ar vietu.”

Es tomēr vēlos uzzināt kaut ko vairāk par pašu uzvedumu, taču režisors smejas un apgalvo, ka paši dalībnieki arī to gribētu. Ar contact Gonzo nekas nav līdz galam paredzams. “Tā ir kā spēle ar alfabēta klucīšiem un šobrīd kopā liekam “vārdus un teikumus”, kurus veido katrs uzveduma dalībnieks. Pēc tam katru kustību mēs sadalām detaļās, analizējam, pievēršam uzmanību dejotāju savstarpējai mijiedarbei un reakcijai, tādējādi radot savveida stāstījumu.” Taču viņš uzsver, ka tas nav vēstījums, ar kādu sastopamies teātrī vai jebkurā citā laikmetīgās dejas izrādē. Tas ir abstrakts, daudzslāņains stāsts.

 

Contact Gonzo ir jauns dejas mākslas virziens, kuru 2006. gadā radīja  japāņu dejotājs Masaru Kakio un Juja Tsukahara, kas tajā laikā bija mākslas menedžeris. Tie bija eksperimenti ar deju, kas pārtapa lielākā kustībā, un neviens cits, izņemot contact Gonzo, nenodarbojas ar ko tādu. Juja stāsta, ka contact Gonzo ir kontaktimprovizācijas arhetipiska forma, kas balstās uz nejaušību, atgadījumiem, kurus citkārt uz skatuves dēvētu par kļūdām. Šajā gadījumā tas ir tas, kas piešķir uzvedumam jaunu dimensiju. Tas ir kaut kas pilnībā nesagatavots un – nereti – tajā tiek  līdzdarbojas arī ar deju nesaistīti cilvēki. Grupas nosaukums ir atsauce uz amerikāņu rakstnieka Hantera S. Tompsona radīto Gonzo žurnālistikas estētiku, tādā veidā norādot uz radniecīgo vēlmi lauzt pastāvošās normas un izpratni par to, kas ir piederīgs noteiktam žanram. Contact Gonzo ir radījuši performances tādās vietās kā Maskavas metro stacija, futbola laukums Kioto, koncertzāle Reikjavikā un MOMA muzejs Ņujorkā.

Sākotnēji grupu veidoja tikai divi cilvēki. Uzvedumi drīzāk atgādināja cīņas mākslas izrādi, taču, piesaistot vairāk cilvēkus, performancei rodas lielāka dinamika, vairāk impulsu iespējas. Šī dejas apvienībai ir pirmā reize, kad tā sadarbojas ar profesionāliem dejotājiem, jo līdz šim tie ir bijuši mūziķi vai gleznotāji. Un – tādējādi – tas ir izaicinājums abām pusēm, jo režisors vēlas panākt spēles efektu, aizmirst par standarta dejas tehnikām un likt dejotājiem justies tikpat dabiski it kā spēlējoties pagalmā ar saviem brāļiem vai māsām. Vēlme izvairīties no profesionālisma ir šīs dejas pamatā. “Amatieris uz skatuves jau pamatā ir kļūda. Tādēļ, pirmkārt, mēs neuzstājamies uz skatuves. Jo skatuve pieprasa no dejotāja noteiktus standartus, kuros “kļūdas” nav pieļaujamas, bet – šajā gadījumā – mēs koncentrējamies tieši uz šīm “kļūdām” vai impulsiem, neparedzētām situācijām. Gribu atbrīvoties no kostīmiem, no skatuves un lomām. Ja kāds uz “skatuves” apmaldās, tas ir labi. Tā ir savveida apgrieztā skatuves dizaina vai skatuves mākslas inženierija. Taču mūsu mērķis nekādā gadījumā nav izskatīties neprofesionāliem. Mēs vēlamies saglabāt balansu, gribam, lai skatītājam rodas sajūta, ka arī viņš varētu iesaistīties dejā.” 

Contact Gonzo filozofija ir tik dziļa, ka, to iepazīstot, rodas bažas vai visi to uztvers un sapratīs. “Ir tikai normāli, ja cilvēki nesapratīs. Varbūt pat labāk, ja viss nav skaidrs uzreiz, ja paliek it kā neatklāts noslēpums, kuru skatītāji uzzinās pēc kāda laika. Tādējādi performance ilgāk  paliks viņu galvās,” secina režisors.

Izrādi ievadīs contact Gonzo veidota video performance, kas tiks rādīta “Koka Rīga” telpās, Krāsotāju ielā 12, bet pēc tam dejotāji kopā ar apmeklētājiem dosies uz minēto man nezināmo vietu, lai sniegtu dejas izrādi.

Projekts “Deja iziet pilsētā” noslēgsies  ar uzvedumu 12. un 13. septembrī Sarkandaugavā, kuras horeogrāfs būs Villijs Dorners (Willi Dorner) no Austrijas.

Līdzīgi projekti, kurus vieno nosaukums Dance Movies Cities patlaban notiek arī Itālijā Terni pilsētiņā un Krakovā Polijā (www.dancemovescities.eu).

www.theatre.lv