ZIŅAS  

Ekspresintervija ar direktoru par Kauņas fotogrāfijas festivālu 2014 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
27/08/2014 

“Senāk bija tāda parādība, ko dēvēja par lietuviešu fotogrāfijas skolu – spēcīgs fotogrāfu vilnis, ko vēl joprojām ciena un atzīst visā pasaulē. Proti, pulciņš fotomākslinieku, kas laikposmā no pagājušā gadsimta 60. līdz 90. gadiem sekoja nerakstītiem noteikumiem, pievēršoties iznīcībai nolemtām tēmām un dzīvesveida aspektiem. Viņu uzmanības centrā bija cilvēki, viņiem rūpēja forma, un viņi veidoja lielus darbu ciklus, reizēm – visa mūža garumā. Šis laikmets nu ir pagājis, taču mums tas ļoti palīdzējis – un vēl joprojām palīdz – finansējuma un izstāžu iespēju meklējumos. Nekur Eiropā nevienam nav jāskaidro, kas ir lietuviešu fotogrāfija… es gribēju teikt – bija. Tagad viss ir citādāk. Nebūtu viegli izšķirt kaut kādas skaidri nodalāmas tendences lietuviešu mūsdienu fotogrāfijā – atšķirībā, teiksim, no latviešu mūsdienu fotomākslas.”

Tāda ir atbilde, ko sniedz Mindaugs Kavaļausks (Mindaugas Kavaliauskas), jautāts par to, kas raksturīgs lietuviešu fotomākslai. Kavaļausks ir Kaunas Photo, Baltijas valstu vecākā (un norises laikā – garākā) fotogrāfijas festivāla dibinātājs un direktors. Festivāls šogad svin 11. gadskārtu, un tā objektīvs nofokusēts uz daudz plašāku ainu par lietuviešu fotogrāfiju vien.

6. augustā Kauņas Čečenijas laukumā tika atklāta itāļu fotogrāfa Davida Monteleones (Davide Monteleone) brīvdabas izstāde ar nosaukumu Spasibo; tajā pašā dienā pirmos skatītājus Pils laukumā uzņēma čehu mākslinieka Tomāša Pospeha (Tomáš Pospěch) darbu izstāde “Pils saimnieki”. Līdz 30. augustam Kauņas Fotogalerijā skatāma latviešu fotogrāfa Andreja Strokina pirmā personālizstāde “Cilvēki kāpās”. Un tas nav viss – kaut Kauņas 11. fotofestivāls aizsācies jau maijā, tā programmas galvenie notikumi gaidāmi septembra pirmajā pusē.

Arterritory.com uz interviju aicināja festivāla direktoru Mindaugu Kavaļausku.

Šis ir Kaunas Photo 11. izlaidums. Kā festivāla raksturs un kopējā noskaņa mainījusies kopš tā dibināšanas 2004. gadā?

Nudien, Kauņas fotofestivāls ir sasniedzis tīņa vecumu. Taču tas jau sākotnēji bija iecerēts kā atklājumu un neatzītas (vai gana neatzītas) fotomākslas un tās radītāju festivāls. Kas attiecas uz noskaņojumu, objektīvāku atbildi varētu sniegt dalībnieki un skatītāji. Ir daži cilvēki, kuri piedalījās pirmajās vai, teiksim, trešajās Kauņas foto dienās (tā festivāls saucās pirmos trīs gadus), un no jauna atgriezušies tikai pavisam nesen. Daži norāda uz to, kā festivāls izaudzis, kamēr citi saka, ka tā sākotnējais gars neesot zudis.

Tā kā festivāla direktors esmu es (un neesmu nekāds izpriecu cienītājs), tad Kaunas Photo pirmajā vietā tiek likti tieši fotogrāfi un viņu darbi, nevis paģiras vai nebeidzamas iedzeršanas. Tas ir festivāls, kas notiek Ziemeļaustrumeiropā, tā ka diez vai būtu vērts sagaidīt Arlas stila ballīšu atmosfēru.


No izstādes Museum 24/7

Kaunas Photo ir Eiropas Fotofestivālu apvienības loceklis. Vai jūs nepastāstītu ko vairāk par šo apvienību un tās nozīmi Kauņas festivāla darbībā?

Eiropas Fotofestivālu apvienība (Union of European Festivals of Photography) bija spoža ideja. 2005. gadā Lodzā kopā sanāca pulciņš festivālu direktoru, kuri parakstīja vienošanos par turpmāku sadarbību. Kopš tā laika nekādas īpašas aktivitātes nav notikušas, ja vien neskaita ikgadējo sapulci. Pats būtiskākais ieguvums bija mūsu dalībfestivālu kolektīvā izstāde Ķīnas pilsētā Pinjao 2008. gadā.

Turpretim kāda cita starptautiska fotofestivālu apvienība, Festival of Light (“Gaismas festivāls”), kurā iestājāmies 2007. gadā, ir salīdzinoši aktīvāka struktūra. Festivāla pārstāvji ik gadu tiekas, lai pārspriestu kopējās problēmas, dalītos stāstos par saviem panākumiem un apsvērtu nākotnes iespējas.

Kā tiek izraudzīti mākslinieki, kuri piedalās Kaunas Photo?

Iesākumā vairums izstāžu tapa no darbiem, kas ieraudzīti bibliotēkās, muzejos un grāmatās; reizēm mēs māksliniekus sastapām portfolio skatēs vai arī, pateicoties citu kuratoru ieteikumiem. Mēs vēl joprojām izmantojam šīs pašas metodes. Piemēram, mūsdienu šveiciešu fotogrāfijas izstāde Cross Country Show, kas 11. septembrī atvērsies Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja Žilinska Mākslas galerijā, tapa tieši šādi. Savukārt, konkrētai tēmai veltītām izstādēm, lai tās iztirzātu pēc iespējas pamatīgāk, kā arī “dienas foto darbam” mēs rīkojam atvērto atlasi; līdztekus fotogrāfijām, ko esmu jau nolūkojis, šādas atvērtās atlases bieži vien atnes skaistus un pilnīgi negaidītus atklājumus.

Pērn 10. festivālā mēs sarīkojām izstādi par tēmu “Svinības” – ar domu parādīt visplašāko svinēšanu spektru no mazuļu pirmajām dzimšanas dienām līdz pat bērēm. Un te nu atklātā atlase bija tā, kas izglāba izstādi. Tieši to pašu varētu sacīt par šīgada atklāšanas izstādi, kas veltīta muzejiem – “Muzejs 24/7”. Atklātās atlases rezultāti bija vienkārši satriecoši; tie pilnībā aizēnoja visu, kas mums jau pirms tam bija padomā.

Paralēli esam izveidojuši arī paši savu datu bāzi, folioPORT.org, kas vienlaikus kalpo kā tiešsaistes platforma portfolio skatēm. Reizi gadā aicinām fotogrāfus iesniegt savus darbus, un tad tos vērtē kādi 50 recenzenti no visas pasaules. Visaugstāko novērtējumu saņēmušos fotogrāfus mēs pēcāk uzaicinām sarīkot personālizstādi vai varbūt izdodam viņu monogrāfiju, vai piešķiram kādu citu balvu…

Kādām tēmām jūs esat pievērsušies festivāla izstādēs līdz šim?

“Tirgus”, “Laiks”, “Mistērijas, noslēpumi un ilūzijas”, “Humors”, “Reciklēta fotogrāfija” (“Deviņas fotografēšanas stundas”), “Dueti un dueļi”, “Neizstāstīti stāsti”, “Paldies par apsveikumu” un citas, ne tik konkrēti definētas tēmas ir kalpojušas par rāmi, kurā būvēti līdzšinējie Kaunas Photo izlaidumi. Tāpat jau kopš festivāla pirmsākumiem uzmanība veltīta ģeogrāfiskajai dimensijai. Mūsu festivāla uzmanības centrā pabijušas Ziemeļvalstis (2004. un 2006. gadā), Eiropa (2005), Gruzija (2007), Austrālija (2008) un Polija (2009); šogad mēs šo tradīciju atjaunojam ar izstādi, konferenci un mākslinieku lekcijām, kas visas būs veltītas šveiciešu fotomākslai.


Davide Monteleone

Kaunas Photo ir vecākais ikgadējais fotomākslas festivāls Baltijas valstīs. Šogad tas sākās jau 17. maijā, bet galvenie pasākumi turpināsies visu septembra pirmo pusi. Vai jūs neizceltu svarīgākās no vēl skatāmajām izstādēm?

Šis gads mums bijis pats āķīgākais. Muzejiem veltītā izstāde ir ideja, kas savu kārtu gaidījusi nu jau vairākus gadus. Es to savulaik piedāvāju Čurļoņa Nacionālajam mākslas muzejam, kas mums ir ļoti nozīmīgs sadarbības partneris, un viņi bija ar mieru. Tikai mums vajadzēja sagaidīt, līdz konkrētā telpa būs gatava izstādi uzņemt tieši Muzeju naktī. Un beidzot tā tika atklāta šīgada 17. maijā. Izstāde, kurā skatāmi 13 mākslinieku darbi, 11. festivālam kļuvusi par tādu kā atskaites punktu, jo būs atvērta vēl līdz vasaras beigām.

Vairāki citi iesildīšanās pasākumi ir portfolio skates KAUNAS PHOTO STAR 2013 uzvarētāja Andreja Strokina personālizstāde Kauņas Fotogalerijā, festivāla līdzorganizētāja Tomāša Pospeha brīvdabas izstāde “Pils saimnieki”, kā arī Itālijā dzimušā Davida Monteleones Spasibo – arī brīvdabas izstāde, taču veltīta pēckara dzīvei Čečenijā; tā skatāma Kauņas Čečenijas laukumā. Abas pēdējās iekļautas festivāla pamatprogrammā, kas veltīta “1974. gada paaudzei”, t.i., eiropiešu fotogrāfiem, kuri dzimuši 1974. gadā un tātad šogad svin savu 40. dzimšanas dienu.


Andrejs Strokins

Vai varat nosaukt svarīgāko no tā, kas gaidāms septembra pirmajā pusē?

Kā jau redzat, šis festivāls notiek tieši desmit gadus kopš pašām pirmajām Kauņas foto dienām, taču svinēšanas tēmu esam jau aplūkojuši pērn. Tāpēc šogad piesaucam festivālus, kuri dibināti 2004. gadā, un, kā jau teicu, fotogrāfus – manus kolēģus –, kuri dzimuši 1974. gadā. Esmu uzaicinājis britu festivāla Format direktori Luīzi Klementsu (Louise Clements) un Ouklendas Starptautiskā fotofestivāla Jaunzēlandē direktori Džūliju Dērkinu (Julia Durkin) pastāstīt par savu rūpalu, par dibināšanas iemesliem un apstākļiem.

2004. fotogrāfijā bija interesants gads: pāreja no analogās uz digitālo tehniku, dramatisks interneta uzplaukums, jaunas pārnēsājamās mobilās ierīces, fotoaģentūru lomas mazināšanās utt.

Viena no galvenajām kolektīvajām izstādēm pulcinās vienpadsmit 1974. gadā dzimušus fotogrāfus, kuru vidū ir Saimons Robertss (Simon Roberts, Lielbritānija), Boruts Peterlins (Borut Peterlin, Slovēnija), Kirils Golovčenko (Кирилл Головченко Vācija, Ukraina), Peka Nītivirta (Pekka Niittyvirta, Somija), Gintars Česonis (Gintaras Česonis, Lietuva) un Niks Hāness (Nick Hannes, Beļģija). Un tad vēl arī šveiciešu fotogrāfijas izstāde. Abas būs skatāmas Žilinska Mākslas galerijā.

Paralēli izstādei “1974. gada paaudze” klajā nāks arī grāmata, ko rediģējusi Irina Čmirjova (Ирина Чмырева, Krievija) – mākslas vēsturniece, kuratore un festivāla PhotoVisa direktore, bet dizainējis Anhels Luiss Gonsaless (Ángel Luis González, Īrija), festivāla PhotoIreland direktors un īsts fotogrāmatu gīks. Un te nu es atgriežos pie jūsu pirmā jautājuma – par motivāciju festivāla noskaņas veidošanai. Es nevaru ciest ballītes, ko rīko vienkārši ballīšu pēc, un tāpēc nolēmu, ka mēs – tie, kuriem šogad paliek 40, tostarp man, un kurus es uzskatu par saviem draugiem – savu jubileju nosvinēsim visi kopā, Kauņā – ar izstādi un grāmatu.

2014.kaunasphoto.com