ZIŅAS  
Kristīne Želve un Ieva Stūre. Foto: Kaspars Garda

“Svarīgi ir lauzt stereotipus” 0

Ekspresintervija ar “Urbāno pilsētstāstu” kuratori Kristīni Želvi

Agita Salmiņa
14/08/2014

Veids, kā abpusēji lauzt stereotipus par Rīgas nomalēm un iepazīt tās no jauna, ir “Rīga 2014” programmā “Ceļu karte” tapušais projekts “Urbānie pilsētstāsti”. To mērķis ir ieinteresēt vietējo apkaimju iedzīvotājus mākslā un kultūrā, kā arī radīt dziļāku izpratni par Zolitūdi, Brasu un Sarkandaugavu citu Rīgas apriņķu iedzīvotajiem.

Projekta kuratore Kristīne Želve Arterritory.com atklāj, ka neapzināti sanācis izstāstīt tieši jūtīgo Rīgas rajonu stāstus. Viens no emocionālākajiem esot Sarkandaugavas stāsts.

Kad Arterritory.com viesojās Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra piektajā korpusā, īsi pirms izstādes “Sarkandaugava. Dārzs” atklāšanas, darbi rit pilnā sparā un dārzs pamazām “ienāk” slimnīcas telpās – istabiņas ieņem lavandu lauki, saulespuķu klājiens un efeju stīgas. Taču blakus harmoniskajam dārzam jāsastopas ar skaudriem dzīvesstāstiem, tostarp vēsturisku personību kā Vincenta van Goga vai Zeldas Ficdžeraldi, gan mūslaikos dzīvojošu personu – slimnieku stāstiem.

Izklāstīti autentiskā vidē, kura kā slimnīca funkcionēja vēl pirms diviem gadiem, darbi uzrunā un ievelk pārdomās. “Šajā virpulī var tikt ierauts ikviens,” ekspozīcijas pamattēmu komentē kuratore. Izstāde “Sarkandaugava. Dārzs” tiks atklāta šovakar un būs aplūkojama līdz 17. augustam

“Urbānie pilsētstāsti” ir plašāks projekts un turpināsies 21. augustā plkst. 18.00 – visizteiksmīgākajā Rīgas mikrorajonā Zolitūdē. Izrādās, ka Solitude nemaz nav tik vientulīga un tur notiek aktīva vietējā kultūras dzīve. Uz improvizētas skatuves notiks vietējo iedzīvotāju veidota performance – zolitūdiešu dzejas slams, bet foto izstādē tiks atspoguļots Aijas Bley un japāņu fotogrāfes Ayaka Yomamoto Zolitūdes redzējums.


Zolitūde. Publicitātes foto

“Urbānie pilsētstāsti” noslēgsies 28. augustā plkst. 19.00 vienā no gotiskākajām vietām Rīgā – Lielajos kapos. Tie ap sevi koncentrē kolorītus personāžus, kuri katrs varētu būt centrālais varonis kādā pilsētas romānā. Fotogrāfijās viņus tvērusi vietējā iedzīvotāja, fotogrāfe Māra Pētersone. Savukārt nedaudz piemirsto jaunlatviešu stūrīti ar piemiņas kopām Krišjānim Baronam, Krišjānim Valdemāram un Fricim Brīvzemniekam iedzīvinās videomākslinieces Zanes Raudiņas sagatavota programma “Tālā gaisma”. Noslēgumā Klusās ielas baznīcā no plkst. 22.00 līdz pusnaktij notiks nakts ērģeļmūzikas koncerts ērģelnieka Māra Bietaga izpildījumā.

“Urbāno pilsētstāstu” autores ir žurnāliste un rakstniece Kristīne Želve, māksliniece Ieva Stūre un biedrības “Domuzīme” pārstāve Marta Kaprāle. Par “Urbānajiem pilsētstāstiem” Arterritory.com plašāk stāsta Kristīne Želve.

Izvēlēto Rīgas rajonu “Urbānais pilsētastāsti” tiek stāstīti savstarpēji atšķirīgās formās. Kas ir katras izvēles pamatā?

Atkarībā no katra rajona noskaņas un rakstura pielāgojām aktivitātes. Zolitūdieši, piemēram, ir aktīvi un ļoti ieinteresēti, un nekautrējās izteikt viedokli. Tādēļ radās doma viņus iesaistīt interaktīvā formā, proti, dejas projektā. Horeogrāfēm Sintijai Siliņai un Agnesei Bordjukovai tas bija liels izaicinājums – bija jābūt gatavām saņemt dažādas reakcijas. Taču vietējie bija vairāk pozitīvi ieinteresēti, nevis kritiski, un horeogrāfēm izdevās ar viņiem atrast kontaktu. Mani priecē, ka zolitūdieši vēlas piedalīties, ka viņi izjūt šādu vajadzību!

Taču Zolitūdes gadījumā mūs visvairāk pārsteidza, ka vietējiem ir pašiem sava vietējā mikrorajona kultūra – sava mūziķu un dzejnieku kopa – viss jau bija gatavs! Tikai mēs par to neko nezinājām.

Raksturojiet, kāds būs Zolitūdes vietējo iedzīvotāju un horeogrāfu sadarbības galarezultāts ?

Tā būs performance, kurā katrs rādīs, ko prot vislabāk. Pati esmu ieintriģēta, kāds būs galarezultāts. Tie būs dažāda vecuma cilvēki. Viens spēlēs kādu instrumentu, cits dejos.

Uzvest deju programmu Zolitūdes daudzīvokļu ēku pagalmā noteikti nav vienkārši.

Mēs pielāgosimies pagalmam, un taps improvizētā skatuve. Ruses ielas iekšpagalmā ir tādi kā betona bluķi, uz kuriem taps skatuve, kas ir diezgan efektīvi, jo ap skatuvi gluži kā operas amfiteātrī, ērti izvietojas auditorija. Savukārt skatuves lejas daļu aizņems Aijas Bley  un Ayaka Yomamoto fotogrāfijas, bet vakarā tiks uzstādīts kino ekrāns, kurā rādīs vēsturiskus videokadrus par Zolitūdi, tās tapšanu, kā arī Ivara Selecka filmu par šo mikrorajonu.


Foto: Aija Bley

Kā abas fotogrāfes – Ayaka Yomamoto un Aija Bley – tvērušas Zolitūdi?

Japāņu mākliniece Ayaka Yomamoto strādā pie projekta, kurā tver dažāda vecuma mikrorajonu sievietes. Iepriekš viņa strādāja Krievijā, bet tagad sērijai pievienosies arī Zolitūdes sievietes. Ar fotogrāfijām viņa cenšas ilustrēt jaunas sievietes pieaugšanu mikrorajonā. Savukārt Aija devās Zolitūdes pastaigās, satiekot romantiskus pārīšus un citus vietējos kolorītus.

Izstādei Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas slimnīcā Sarkandaugavā ir izvēlēts jūtīgs temats. Vai tā pamatā ir centieni pievērst plašākas sabiedrības uzmanību garīgām slimībām?

Tas nebija apzināts iemesls. Taču cenšamies par to runāt smalkjūtīgi. Man negribētos teikt, ka ar šo izstādi mēs mazināsim aizspriedumus un integrēsim slimniekus – tas ir ilgs process. Tajā pašā laikā – tā patiesībā ir ikvienam aktuāla tēma, taču neviens par to netiecas runāt. Tās ir smagas tēmas, taču vienlaikus – daļa no dzīves.

Iekārtojot  mākslinieka Pētera Krastiņa  istabu, tās autors Mārtiņš Kalseris satraucās vai tā nav tapusi pārlieku depresīva. Taču viņa stāsts ir depresīvs un traģisks – cīņa ar slimību un  pēcāk negaidīta lode no vācu armijas virsniekiem. Par šo tēmu būtu jārunā un par to ir vērts aizdomāties. Jebkurš var tikt ierauts šādā notikumu virpulī. Par to ir svarīgi runāt smalkjūtīgi un ar cieņu, nevis ar līdzjūtību vai šausmām.

Fotoportretēta ir arī Brasas apkārtne un Lielie kapi. Kādi ir šie stāsti?

Šie stāsti atšķirībā no Zolitūdes ir tapuši vairāku gadu gaitā, līdz ar to tajos jūtama laika klātbūtne. Fotogrāfei Mārai Pētersonei, uzrunājot konkrētus Brasas rajona tipāžus, izdevies uzzināt interesantus stāstus. Piemēram, par jaunu vīrieti – bezpajumtnieku, kas dzīvojis pašā kapu teritorijā. Viņam netālu bija mājas, taču viņš esot izvēlējies dzīvot kapos. Kā arī kāds kungs, kas ik dienas uz parku iet pastaigā ar savu kaķi. Vai, piemēram, māte un meita, kuras pastaigājoties vienmēr ilgāku laiku pakavējas pie Andreja Pumpura pieminekļa.

Vai “Urbānie pilsētstāsti” domāti citu Rīgas apriņķu iedzīvotājiem, lai iepazītu, kas ir Brasa, Sarkandaugava vai Zolitūde, vai arī tie ir stāsti, kas radīti vietējiem?

Gan tā, gan tā! Primārais ir uzrunāt vietējos iedzīvotājus un cilvēkus, kas ikdienā nedodas uz koncertiem un izstādēm.

Ko vietējie, jūsuprāt, iegūs no šiem pasākumiem?

Gribētos, lai cilvēki saprot, kas ir laikmetīgā māksla, lai tiktu lauzts stereotips par to, ka tā ir nesaprotama, un lai viņi ieraudzītu, ka tās ir emocijas, tie ir stāsti, un ka šie stāsti var būt arī par viņiem! Tādēļ piedalīties aicinājām arī vietējos iedzīvotājus – iesaistoties to visu ir daudz vieglāk saprast. Mūs pašus, protams, interesē redzēt, kāda būs reakcija uz šādām mākslas izpausmēm.

Taču stereotipi pastāv arī starp kultūras ļaudīm. To spilgti raksturo mākslinieces Ievas Stūres piedzīvotais, kad projektam Sarkandaugavā viņa devās pirkt saules puķes. Puķu pārdevēja esot sākusi interesēties, kam tās nepieciešamas, un Ieva pastāstījusi, ka gatavo istabu, veltītu Vincentam van Gogam. Kundze esot priekā izsaukusies, ka esot taču viņu redzējusi kādā izstādē Parīzē! Turklāt, saņemot uzaicinājumu apmeklēt izstādi, puķu pārdevēja esot atraukusi, ka ir izņemta – esot jādodas uz Ineses Galantes koncertu.

Kas bija lielākais izaicinājums vai sarežģījumi, realizējot projektu ?

Tā ir pati vieta, kas jāpielāgo kultūras projektiem. Kā arī ļoti cenšamies likt uzsvaru uz to, lai izstādītie darbi ir saprotami, lai neapstiprinātu stereotipu par nesaprotamo mākslu un lai saturiskais vēstījums būtu uztverams.

Neapzināti sanācis, ka visas trīs vietas ir ļoti sensitīvas – Sarkandaugavas Psihoneiroloģiskā slimnīca, Lielie kapi Brasā un Zolitūdes mikrorajons, kurā nesen notika lielā traģēdija. Tādēļ, runājot par šīm vietām, ļoti jāpiedomā, lai nepārkāptu zināmas robežas.

Kā izvēlējāties rajonus, par kuriem stāstīt?

Pirmkārt, tie ir rajoni, kas interesē mūs pašus – atmosfēras vai nosaukuma dēļ. Otrkārt, vēlējāmies iekļaut gan senāku, vēsturisku vidi, kāda ir Sarkandaugava, gan Zolitūdi, kas ir jaunais mikrorajons. Katrā vietā meklējām tās dvēseli, tās sirdi, un to centāmies apspēlēt.

Kā jūs raksturotu katru no projektā iekļautajiem rajoniem, kas ir to kodols?

Lielie kapi ir meditācijas vieta ar lēnu un apcerīgu ritmu. Zolitūdei raksturīgs izdzīvošanas nervs – gan sociālā nozīmē, gan kā savas vietas izcīnīšana, tur apmetoties. Savukārt Sarkandaugavā ir ļoti daudz emociju – taču tās visas ir aizturētas emocijas. 

www.riga2014.org