ZIŅAS  

“Šie bērni ir varoņi, vedot pieaugušā dzīvi ar piena zobiem mutē” 0

Elīna Kalniņa par Melānijas Vanagas muzeja virtuālo ekspozīciju “Esi pats!”

Agita Salmiņa
11/08/2014 

Rakstnieces un kultūrvēsturnieces Melānijas Vanagas muzejs Amatas novadā kopš vasaras vidus ir atklājis virtuālu ekspozīciju “Esi pats!”. Tā veltīta padomju deportācijās izsūtīto bērnu stāstiem un ir pieejama interneta vietnē www.esipats.lv. Ekspozīcijas pamatā ir Melānijas Vanagas (1905–1997) autobiogrāfiskais darbs “Veļupes krastā” (1991., pārizdots 1999. un 2013. gadā), kas latviešu literatūrā ir viens no spilgtākajiem vēstījumiem par Staļina režīma noziegumiem pret cilvēci. Apgūstot plašu vēsturisko materiālu un apvienojoties spēcīgai radošajai komandai, radīta ekspozīcija, kuras mērķauditorija ir  pusaudži un jaunieši, taču bagātīgā faktoloģiskā materiāla dēļ tā var būt gana saistoša arī pieaugušajiem. Cita starpā Melānijas Vanagas dzīvesstāsts kalpo par pamatu arī topošajai spēlfilmai “Melānijas hronika”, kuras režisors ir Viesturs Kairišs un kuras pirmizrāde gaidāma 2015. gada izskaņā.

Ekspozīcijas “Esi pats!” izveidei izmantots plašs foto, video un citu vēsturisko materiālu klāsts no Melānijas Vanagas personīgā arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja, Latvijas Valsts Latvijas Vēstures arhīva; Intas Krišjānes, Ilgs Alksnes, Andra Eglīša un Ivara Kārkliņa ģimenes albumiem; Cēsu Vēstures un mākslas muzeja, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja un Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma. No materiāliem veidotas ekspozīcijas satura vizualizācijas, ko īstenoja profesionāli mākslinieki – Ilmārs Blumbergs, Bruno Aščuks, Zintis Butāns, Tritone Studio video un datormākslinieki, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas studenti Monta Apsāne, Kārlis Caune, Rolands Briedis un Glezniecības nodaļas studente Arta Kalniņa. Ekspozīcijas programmatūras autors ir Jānis Caune.


No ekspozīcijas “Esi pats!” sākuma

Pēc Melānijas Vanagas muzeja virtuālās ekspozīcijas “apmeklējuma” vēl ilgi saglabājas spēcīga saviļņojuma sajūta. Klausoties Andra, Intas, Ivara, Aļņa un Ilgas balsīs, – kurās dažkārt iespraucas maza bērna lauzītais runas veids ar šļupstēšanu un aizķeršanos pie sarežģītākiem terminiem – rodas izteikta apziņa par šo jauno cilvēku, kurš pēkšņi nostādīts pretī dzīvei. Lietas viņš redz vienkāršoti un daudz ko nesaprot, bet tajā pašā laikā bērnam daudz ko ir vieglāk pieņemt, jo nav pieredzes, ar ko salīdzināt. Tādēļ bērni tver mazos mirkļus, par kuriem priecāties, vai izdomā mazas viltībiņas, kā tikt galā ar nepatīkamo. Piemēram, Inta stāsta kā skolas laikā dienā nācies iztikt ar nelielu maizes doniņu, kamēr sola biedrenei pusdienās ikreiz esot bijušas brangas baltmaizes rikas. Atlicis vien iztēloties, ka tādas pašas donas un pīrāgi salikti arī viņas groziņā. Vai, piemēram, Ivaram vairākus gadus neesot bijuši apavi, toties viņš esot varējis sacensties ar citiem bērniem – par to, kuram uz papēžiem uzaugusi biezāka āda. Bērns savā izpratnē par pasauli joprojām vadās pēc pasaku principiem, iedalot cilvēkus labajos un sliktajos, un nepārprotami, šis ir stāsts par cīņu ar sliktajiem.

Virtuālā ekspozīcija izvērsta dokumentālos un spēcīgi vizualizētos stāstos, kas iemiesoti dažādās animācijās. Tās atdzīvina fotogrāfijas, aizgājušo laiku liecinieces, un ekspozīcijai piešķir realitātes dvesmu. Uz to, šķiet, likts liels uzsvars, liedzot skatītājam jel kādu iespēju distancēties un liekot viņam iejusties katra autobiogrāfiskā varoņa ādā.


No ekspozīcijas “Esi pats!”. Ilmāra Blumberga glezna; Zinta Butāna foto un kolāža; Montas Apsānes interfeisa dizains

Tomēr ekspozīcija nerunā tikai faktu un autobiogrāfisku stāstu valodā vien. Tajā ar Ilmāra Blumberga un Artas Kalniņas darbiem, kā arī Mārtiņa Roķa mūziku ir mēģināts tvert šī vēsturiskā fakta emocionālo stīgu. Lai runātu par vārdos un konkrētos tēlos neietveramo, īpaši trāpīgas asociatīvu sajūtu radītājas ir Blumberga gleznas. Izrādās, viņš ar vienu no varoņiem – Alni – bijis labos draugos, abiem bērnību pavadot Tjuhtektas ciemā Sibīrijā. Pērn radītais un 2015. gada Purvīša balvai nominētais Ilmāra Blumberga autobiogrāfiskais cikls “Visu laiku snieg” ir kodos balstītas gleznas, kas atsaucas uz arhetipiskām sajūtām, liek domāt par pirmsākotni un cilvēka būtības pamatu. Gleznas palīdz abstraktā veidā vizualizēt bērna pārdzīvojumu trimdā – badu, smagu darbu un ierēdņu skarbumu.

Ekspozīcija ļauj izsekot tās piecu varoņu stāstiem no izsūtīšanas mirkļa līdz pat vēlām vecumdienām, liekot izprast deportācijas ietekmi uz katra varoņa dzīvi un tālāku personības izveidošanos. Un patiešām jāpiekrīt ekspozīcijas autorei Elīnai Kalniņai, ka šie bērni ir varoņi, vedot pieauguša cilvēka dzīvi vēl ar piena zobiem mutē. Un uz Sibīriju tika deportēta liela daļa cilvēku, kuri veido mūslaiku sabiedrību. Neiztrūkstošs ķēdes posms, kas raksturo šodienas latviešus un liek saprast, kādēļ esam tādi, kādi esam.

“Esi pats!” ir kā gara un ievelkoša filma, kura nevēsta tikai par bērniem, kuri izsūtīti uz Sibīriju, bet arī par tādām universālām tēmām kā cilvēcība, līdzjūtība, gara neatlaidība un cīņas spars. Stāstījumu iesākot, gribas to noklausīties līdz galam; tas aizved tālajā 1940. gadu Sibīrijā un ļauj iztēloties sevi izsūtītā bērna vietā.

Ko sevī slēpj ekspozīcijas nosaukums “Esi pats!” un kādi simboli tajā ietverti, Arterritory.com stāsta ekspozīcijas satura un mākslinieciskās koncepcijas autore Elīna Kalniņa.

Kāda bija jūsu galvenā iecere, veidojot virtuālo ekspozīciju un plānojot, kā izstādi strukturēt? Kādi bija vizuālie priekšnosacījumi, kurus vēlējāties izpildīt?

Galvenā iecere bija atklāt mūsdienu cilvēkam deportāciju stāstu tā, lai apmeklētājs spētu identificēties ar ekspozīcijas varoņiem – līdzpārdzīvotu, dziļāk saprastu notikušo. Nav noslēpums, ka kustīgs attēls un klausāms teksts ir mūsdienās iecienīts informācijas uztveres veids. Savukārt virtuālo telpu izvēlējos tālab, ka tā ļauj sasniegt plašāku apmeklētāju loku, it īpaši jauno paaudzi, kas ir “Esi pats!” mērķauditorija.

Plānojot struktūru, iedvesmojos no Melānijas Vanagas. Viņas darbos bieži sastopami dabas tēlojumi, kuros rakstniece ļauj spoguļoties savu varoņu sajūtām un domām, arī pašas pārdzīvojumiem, ilgām un cerībām. Tā dzima ideja vizualizācijas saistīt ar norisēm dabā un sakārtot visu ekspozīciju viena astronomiskā gada garumā. Tas savukārt lieliski sasaucās gan ar Latvijas Vēstures notikumiem, gan saplūda ar sajūtām, kādas man veidojās, domājot par šiem notikumiem. 1940. gada 17. jūnijs un 1941. gada 14. jūnijs – Latvijas daba jūnijā – vasaras košais skaistums, bērnības bezrūpīgā vasara, kurai pretstatīts vēstures un individuālo notikumu traģiskums. Deportētie ceļā uz nometinājuma vietu Sibīrijā pavadīja vairāk nekā mēnesi, tātad ieradās tur īsās Sibīrijas vasaras beigās. Visas skarbākās deportāciju laika atmiņas saistās ar rudens, ziemas un agra pavasara mēnešiem, tāpēc stāsti par dzīvi nometinājuma vietā risināti gadalaikiem atbilstošās vizualizācijās. Ekspozīcijas noslēgumam lieliski derēja pavasaris, jo 1941. gada jūnijā deportētie bērni 1957. gadā bija izauguši un kļuvuši par cerību spārnotiem jauniešiem, kas alka dzīvot un atgriezās savā dzimtenē.

Katram ekspozīcijas varonim piešķīru identifikācijas simbolu – koka lapiņu, kas reizē liek aizdomāties par lapiņas piederību kādam lielākam veselumam – ģimenei, dzimtai, līdzīgi kā tas ir dabas pasaulē

Vizualizācijas papildina skaņas dizaina darbi, kuru autors ir Mārtiņš Roķis. Pavasarī katra ekspozīcijas varoņa stāstu pavada kāda Latvijas putna balss, veidojot asociācijas ar atmodu dabā un gājputniem, kas atgriežas mājās, kad plaukst koki. Melānijas Vanagas domas, kas ietvertas citātos no viņas darbiem, piesaka vanaga siluets, jo vanags rotājis rakstnieces ekslibri. Bet papildus informācija, oriģināli vēstures materiāli un fragmenti no ekspozīcijas varoņu video intervijām ir “paslēpti” zem akmens, jo Melānija Vanaga akmeņus dēvēja par senatnes lieciniekiem un vēstures mantojuma sargiem.


No ekspozīcijas “Esi pats!”. Melānijas Vanagas foto; Artas Kalniņas portreti; Zinta Butāna fona foto un kolāža; Montas Apsānes interfeisa dizains

Kā notika stāstu atlase – kā izvēlējāties pieturēties tieši pie šiem pieciem stāstiem?

Zināju, ka viens no ekspozīcijas varoņiem noteikti būs Melānijas Vanagas dēls Alnis Vanags, jo par viņu, lai gan miris jau 1990. gadā, pieejami ļoti daudz materiālu. Vēlējos atspoguļot vienaudžu pieredzi, kā arī atklāt kā zēnu, tā meiteņu stāstus.

Melānijas Vanagas muzeja dibinātāja un vadītāja, Amatas pamatskolas skolotāja Ingrīda Lāce jau bija paveikusi ļoti nozīmīgu darba daļu, proti, apzinājusi Melānijas autobiogrāfiskajā, deportācijām veltītajā darbā “Veļupes krastā” pieminētos bērnus, un viņu atmiņu stāstus fiksējusi 18 video intervijās. Katra saruna ilgst divas līdz trīs stundas! Izvēle krita par labu Andrim Eglītim, jo viņš bija Aļņa Vanaga draugs; Ivaram Kārkliņam un Intai Krišjānei, jo viņi ir lieliski stāstnieki, un Ilgai Alksnei, jo viņas stāstos bija daudz apbrīnojamas drosmes. Ilgu, Intu, Andri un Ivaru man bija iespējams vēl sastapt arī dzīvē, kas, protams, bija ļoti svarīgi.

Kā plānots pievērst skolēnu uzmanību šai ekspozīcijai? 

Kopā ar pieciem Latvijas vispārizglītojošo skolu skolotājiem – Valentīnu Voicišu, Sintiju Soboļevu, Baruno Bahu, Oskaru Kaulēnu un Edgaru Bajarunu – mērķtiecīgi strādājam pie izglītības paketes izveides. Skolotāji veido ekspozīcijā balstītus mācību stundu materiālus, kuri no augusta būs pieejami visiem Latvijas skolotājiem ekspozīcijas mājas lapas sadaļā “SKOLĀM”. Tas būs ļoti interesants vēstures stundu materiāls 9. un 12. klasei, radošs ģeogrāfijas stundu materiāls 9. klasei, humānās pedagoģijas atziņās balstīti sociālo zinību un audzināšanas stundu materiāli 5. un 6. klasei, un atraktīvi un mūsdienīgi vizuālās māksla stundu materiāli pamatskolai. Sadarbošos arī ar Latvijas Okupācijas muzeju, kurš var lepoties ar plašu partneru tīklu izglītības jomā, kā arī visu vasaru apceļoju Latvijas skolas, stāstot par projektu.

Kādēļ izvēlējāties tieši Ilmāru Blumbergu un Artu Kalniņu par mākslinieciskās daļas veidotājiem?

Ilmārs Blumbergs ir Vanagu ģimenes draugs. Viņš ar Melāniju Vanagu bija pazīstams jau no bērnības, kad kopā ar savu māti nonāca Krasnojarskas novada Tjuhtjetā, kur pēc ieslodzījuma lēģerī uz mūžu bija nometināts viņa tēvs. Tjuhtjetā bija arī Melānijas un Aļņa Vanagu soda izciešanas vieta. Ģimenes tur sapazinās un sadraudzējās, un šī draudzība turpinājās arī Latvijā. Turklāt Ilmāra Blumberga mammas māsa izrādīja īpašas rūpes par Alni, kad viņš mācījās Rīgā. Ingrīdai Lācei sniegtajā video intervijā mākslinieks Alnim Vanagam ir veltījis skaistu raksturojumu, kuru esmu iekļāvusi ekspozīcijas papildus materiālu klāstā, un tas atrodams zem “akmens” ekspozīcijas sadaļā “Sapņi un īstenība”. Atmiņas par Tjuhtjetā piedzīvoto Blumbergs atspoguļojis gleznu ciklā “Visu laiku snieg” (2013), kura darbus mākslinieks laipni atvēlēja izmantot. Radās ideja tās parādīt sadaļā, kas vēsta par notikumiem nometinājuma vietā. Vēlējos piedāvāt apmeklētājam īpašu ceļojumu pa šīm gleznām, tās “iekustinot”, un to ļoti veiksmīgi atrisināja Bruno Aščuks.

Jaunā gleznotāja Artai Kalniņi, kura nupat pabeigusi LMA Glezniecības nodaļas 3. kursu, lūdzu uzgleznot gan bērnu portretus, gan reālistiskas vizualizācijas Andra traģiskajam stāstam un izmisuma caurstrāvotajiem bērnu stāstiem par Ačinskas pārsūtīšanas nometnē pieredzēto. Uzskatu, ka Artai tas izdevies labi, un arī viņas gleznas ekspozīcijai “iekustināja” Bruno Aščuks.

Kādēļ izvēlējāties abas šīs formas – dokumentālo stāstu, paustu mākslas darbā?

Jau sākumā zināju, ka ekspozīciju vēlos veidot kā vizuālu mākslas darbu, jo tas pavērtu iespēju komunicēt ar apmeklētāju vairākos līmeņos. Apzinos, ka virtuālā telpa šo komunikāciju ierobežo, taču redze un dzirde kā informācijas uztveres kanāli te darbojas gana jaudīgi. Zināju arī, ka Latvijā ir maz mākslas darbu, veltīti deportāciju tēmai. Vēlējos, lai ekspozīcija šo darbu klāstu papildina.

Cik ilgs bija darbs pie projekta īstenošanas, un kas bija lielākie šķēršļi tā realizēšanā?

Pie ekspozīcijas izveides strādāju divus gadus. Protams, šādu projektu ir iespējams īstenot arī krietni īsākā laka nogrieznī, taču daudz laika prasīja resursu ieguve. Tostarp finanšu piesaiste prasīja pakļauties zināmai kārtībai, kas allaž bija ierobežota laikā. Tas arī bija lielākais šķērslis projekta realizēšanā. Faktiski tas joprojām nav pārvarēts, jo nepieciešami papildus līdzekļi, lai izveidotu svešvalodas versiju.


No ekspozīcijas “Esi pats!”. Zinta Butāna fona foto un kolāža; Montas Apsānes interfeisa dizains

Kādēļ, jūsuprāt, ir svarīgi runāt par deportācijas tēmu?

Mūsu sabiedrībā ir iesakņojusies “viņi un mēs” attieksme pret izsūtītajiem. Nereti vairāmies runāt un zināt par šiem notikumiem, taču no pagātnes nevar izbēgt. Deportācijas un citas padomju varas īstenotās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem aizvadītajā gadu simtenī pieder mūsu vēstures traģiskākajām lappusēm. Lai saprastu sevi šodienā, mums jāzina, kas ar mums notika pagājušajā gadsimtā. Mums ir jāapzinās, ka sava sociālā atmiņa ir jākopj. Tāpēc arī ekspozīcijas nosaukums “Esi pats!” ir izteikts aicinājuma formā, lai ar ekspozīcijas varoņu dzīvesstāstiem kā piemēriem, kas apliecina, ka pašiniciatīvai ir milzīga nozīme, aicinātu ekspozīcijas apmeklētājus aizdomāties par to, cik lielā mērā mēs katrs pats aktīvi veidojam savu dzīvi un, dzīvojot demokrātiskā valstī, izmantojam savas tiesības veidot labāku valsti. Ņemot vērā, ka totalitārās varas laiks mūs ir apzīmogojis un mantojumā atstājis kultūras traumu, uzskatu, ka ir ļoti aktuāli par to aicināt aizdomāties šodien. Manuprāt, runāt par deportācijām nozīmē pilnvērtīgi dzīvot demokrātiskā sabiedrībā, jo tikai demokrātijā ir iespējams publiski to paust, apelēt pie taisnīguma, rosināt līdzcietību un empātiju līdzcilvēkos.

www.esipats.lv