ZIŅAS  
(Fragments) Rūdolfs Pinnis. Vasara Iecavā. 1967. Audekls/eļļa, 145x195 cm

Rūdolfam Pinnim 109 0

Arterritory.com
14/10/2011 

Rūdolfam Pinnim 109
Mūkusalas mākslas salons, Rīga
14. oktobris – 19. novembris, 2011

Pašā košākajā gada laikā atzīmējama ir Latvijas glezniecības vēsturē krāšņāko un spilgtāko audeklu radītāja Rūdolfa Piņņa 109. jubileja. Pieminot mākslinieka 11. oktobra dzimšanas dienu, izstādes apmeklētājiem ir iespēja aplūkot Mūkusalas Mākslas salona un Piņņa ģimenes kolekcijā esošos darbus: gleznas, ofortus un zīmējumus. Ekspozīcija piedāvā iespēju izsekot tam, kā mākslinieks, pietauvojies pie franču glezniecības skolas tradīcijas, pietuvinās un attālinās no realitātes. Cauri laikam, sākot ar 20. gs. 30. gadiem un beidzot ar pēdējiem dzīves nogalē gleznotajiem darbiem, mākslinieks par nemainīgu vērtību turējis krāsu ekspresīvo izteiksmi, kuras spēkam un iedarbībai nav noilguma.

Rūdolfs Pinnis nebija ieguvis sistemātisku mākslas izglītību, taču, periodiski apmeklēdams studijas dažādās valstīs, kā arī Latvijas Mākslas akadēmiju, rūdīja rokrakstu dzīves pieredzē un 20. gadsimta pirmās puses mākslas centrā – Parīzē, kur pavadīja desmit sava mūža gadus. Leģendārajā pilsētā aizsākās arī profesionālā karjera, turienes radošā atmosfēra un rokrakstu dažādība savaldzināja Rūdolfu Pinni, dziļi iesūcoties viņa mākslas un dzīves izjūtā, liekot pamatu iesaukai – “Parīzietis latviešu glezniecībā”.

1939. gadā atgriezies Latvijā, mākslinieks pakāpeniski noslēdza meklējuma periodu, piesliedamies košu un spektrālu krāsu glezniecībai, kas bija pilnīgi pretēja vietējai skolai, kur tika meklētas smalkas tonālas attiecības pelēkbrūnā kolorītā. Neraugoties uz to, ka svarīgākā Rūdolfa Piņņa glezniecībā bija krāsa, viņa jauneklīgais meklētāja gars neļāva apstāties pie atrastā, bet gan mudināja staigāt aizvien jaunas un neiemītas vizuālās izteiksmes takas.

1950. gados mākslinieks gleznoja ar impresionismam raksturīgo triepienu, ko dekādi vēlāk nomainīja plaši paletes naža vilkti laukumu klājumi. 60. gadu desmitgadē aizsāktā lakoniskā apkārtējās vides stilizācija 70. gados pārauga simboliskās vai teju bezpriekšmetiskās kompozīcijās, kur būtisku vietu ieņēma gleznas faktūra – skrāpējumi, reljefaini krāsu uzlicieni, kolāža, vai gluži pretēji – pilnībā gluda virsma. No agrāk iemīļotajiem konkrētajiem apkārtnes motīviem – upēm, mežiem, sieviešu figūrām, klusās dabas priekšmetiem – tika paturēti tikai daži tikko atpazīstami, taču asociācijām bagāti elementi, kas bija sagleznoti kopējā asociāciju rēbusā. Rūdolfa Piņņa 109. jubilejai veltītajā izstādē būs iekļauti mākslas darbi, kas ļaus izsekot minētajai daiļrades rokraksta attīstībai.


Vasara Iecavā. 1967. Audekls/eļļa, 145x195 cm

Mūkusalas iela 42
Rīga, Latvija
www.mmsalons.lv