Ekspresintervija: Rojā sācies kino, mūzikas un mākslas festivāls “RojaL”
Agita Salmiņa
24/07/2014
RojaL ir vienīgais kinofestivāls Latvijā, kas noris mazpilsētā pie jūras – Rojā. Šogad paredzētās mūzikas, vizuālās mākslas un kino aktivitātes notiek no 24. līdz 26. jūlijam. Festivāla centrālā ass ir kino, taču klātesoša ir arī mūzika un vizuālā māksla. Festivāla mājaslapā atrodamais moto pauž, ka “veiksmes pamats ir kino pie jūras, jūra pie kino un viena latvieša spēja priecāties par otru latvieti”.
Intriģējošākā daļa, ar kuru festivāls ir pazīstams, notiek 24. un 25. jūlija vakarā no plkst. 22.30, kad tiek izrādīti Starptautiskā jauno režisoru īsfilmu konkursa darbi, bet pēc katra no tiem ir iespēja ne vien dzirdēt autora komentārus, bet arī profesionālas žūrijas spriedumu – īsāk sakot, aci pret aci satiekas jaunais režisors un viņa kritiķi. Šogad žūrijas sastāvā ir Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma, Romas starptautiskā kinofestivāla filmu atlases komisijas priekšsēdētājs Paolo Moretti no Itālijas un montāžas režisors Kaspars Kallass no Igaunijas.
Pirms konkursa skates no plkst. 19.00 uz ekrāniem tiks rādīti latviešu kino “gardumi” – jaunākie Lailas Pakalniņas, Ivara Selecka, Ginta Grūbes, Ivo Brieža darbi un nupat pie kino apvāršņa parādījušos jaunākās paaudzes režisoru – Astras Zoldneres, Paula Iklāva un Reiņa Stabiņa filmas. Savukārt starptautisku kontekstu festivālam piešķir jaunākā poļu kino izlase. Par muzikālo daļu būs parūpējies festivāla patrons, komponists Pēteris Vasks ar īpašu programmu.
.JPG)
Jurģis Krāsons
Festivāla ikgadēja tradīcija ir arī vizuālās mākslas klātbūtne. 24. jūlijā plkst. 18.00 Rojas Kultūras centrā atklāta Egila Rozenberga tekstilmākslas izstāde, bet 25. jūlijā plkst. 17.00 turpat tiks svinīgi atvērta gleznotājas Sandras Krastiņas izstāde “No Austrumiem uz Rietumiem”. Savukārt Rojas pilsētvidē ir izvietoti Aigara Bikšes tēlniecības objekti, un Rojas muzejā skatāmi Ingūnas Skujas un Melissas Braden darbi porcelānā.
Par šīgada festivālu Arterritory.com stāsta viens no tā organizatoriem – biedrības RojaL vadītājs, režisors Jurģis Krāsons.
Kādas tendences konstatējamas jauno režisoru īsfilmās?
Ir manāma tendence darboties ar 3D animācijām, uzburot jaunu pasauli. Atšķirībā no Holivudas pārsātinātā trīsdimensiju kino, jaunie Latvijas režisori māk prasmīgi samērot 3D efektu pielietošanu. Otra tendence, kas iezīmējas, ir tieksme atdarināt jau pirms divdesmit gadiem Larsa fon Trīra izkopto manieri – dzīvi filmā atveidojot reālistiskā dokumentālas filmas manierē.
Vai ir kāds jaunais režisors, kurā saskatiet īpaši lielu potenciālu?
Katru gadu festivālā vēlamies dot iespēju tieši jaunajiem autoriem sevi pieteikt. Tā ir laba pieredze – tikties ar žūriju klātienē un aizstāvēt savu darbu. Prasmīgu animācijas filmu 3D stilistikā ir izveidojis Gints Zilbalodis. Viņa paveikto un viņa spējas vēlos īpaši izcelt, ņemot vērā jaunieša vecumu – viņš ir tikai 18 gadus jauns. Drosmīgs pieteikums ir Laura un Raita Ābeles kopdarbs, radot spēlfilmu šausmu filmu žanrā, kas Latvijā ir vāji pārstāvēts. Filmā jūtama negaidīti spēcīga enerģētika, kāda parasti no latviešu filmām nestaro.
Festivāla “nagla” ir jauno režisoru diskusija ar žūriju pēc filmu izrādīšanas. Kādas noskaņas šajās sarunās parasti valda?
Vadoties pēc savas pieredzes – kad režisors iegūst apbalvojumu, tam neseko nekāds plašāks komentārs un ar žūrijas locekļiem parasti atsevišķas tikšanās netiek organizētas, labākajā gadījumā sanāk iepazīties atpakaļceļā uz lidostu. Līdz ar to radās ideja par diskusiju nepieciešamību. Domāju, ka katram jaunam režisoram ir jo īpaši svarīgi dzirdēt profesionāļu komentārus. Diskusijas var izvērsties dažādi – dažkārt žūrija filmu nokritizē, bet citreiz režisors spēj prasmīgi pamatot savu izvēli, tādējādi pat pārliecinot žūriju mainīt domas un ar to iegūstot papildus punktus. Tā ir īsta cīņa! Vienlaikus diskusija ir saistoša arī apmeklētājiem un galu galā rada dziļāku izpratni par kino procesu.
RojaL varēs baudīt gan mūziku, gan kino un vizuālo mākslu. Taču kāds ir festivāla vadmotīvs?
Saskarsme! Proti, dažādu žanru saskares punkti. Piemēram, Sandra Krastiņa, kas nereti ir darbojusies arī animāciju jomā, festivālā piedalīsies ar gleznām, kas ir mākslinieces pamatnodarbe. Tāpat kvartets RIX, kas ikdienā spēlē klasisko mūziku, RojaL uzstāsies ar darbiem no kino klasikas filmām, piemēram, “Šērburgas lietussargi” (Les Parapluies de Cherbourg, 1964, ar Katrīnu Denēvu) vai “Krusttēvs” (The Godfather, 1972). Festivāls gadu gaitā pamazām izplešas, aptverot jaunas vietas. Piemēram, šogad netālajā Ģipkas baznīcā notiks koncerts.
Kā jūs raksturotu poļu kino programmu?
Tās ir jaunākās poļu filmas, kā arī spēcīgākie klasikas darbi, kuras rāda uz Varšavas kino ekrāniem un kas ir veiksmīgi startējušas arī starptautiskā līmenī. Patiecoties Polijas vēstniecībai, šī ir lieliska iespēja Latvijas auditorijai ar šīm filmām iepazīties. Īsta pērle ir Romāna Poļanska debijas filma “Nazis ūdenī” (1961), kas veidota 1960. gadu racionālisma stilistikā. Baudāms ir vai katrs melnbaltā kino kadrējums, uzburot fantastiskas ainavas! Zīmīga ir arī “FFF jeb Drāzties par mežu” (2012), kas ir dokumentālā stilā veidots stāstījums par pāri, kas cenšas nopelnīt naudu, filmējot erotisko kino, lai ar to glābtu Brazīlijas mežus, kā arī filma “Papuša” (Papusza, 2013), kas ir uz patiesiem faktiem balstīts stāsts par pirmo romu-čigānu dzejnieci Polijā.
Kādu lomu festivālā spēlē jūras klātbūtne?
Man gribētos, lai cilvēki vairāk bauda dzīvi – lai izmet ārā mobilos telefonus, iPad, laptopus un visu citu un beidzot sāktu baudīt – lasīt, rakstīt vēstules, skatīties saulrietu! Tādēļ arī festivāls notiek pie jūras, pie dabas. Jūra ir viena no mūsu lielākajām bagātībām, un to ir jāprot “pārdot”. Sākotnēji festivālā vēlējāmies apvienot mūziku ar video, taču sapratām, ka dabas klātbūtne ir spēcīgāka un tā sniedz pat lielāku efektu.
