ZIŅAS  
Publicitātes attēls

“Dāmu paradīzē” vīrieši ir drēbnieki 0

Ekspresintervija ar režisori Ilonu Brūveri par 10 gaidāmajām izrādēm

Agita Salmiņa
22/07/2014

Desmit vasaras naktis kultūras terasē “Esplanāde 2014” ik ceturtdienu – no 24. jūlija līdz 21. augustam – sākot no plkst. 22.00 tiks pavadītas maģiskā laika mašīnā, kas jo īpaši vilinoša būs sievietēm. Ilonas Brūveres režisētās izrādes stāstīs par modes attīstību simt gadu periodā – no 1900. līdz 2000. gadam. Taču, kā uzsver pati režisore, šis nebūt nav stāsts tikai par modi, bet arī par laikmetu un tajā valdošajām tendencēm. Katrai no desmit 20. gadsimta dekādēm Latvijas modes dizaineri un mākslinieki ir radījuši unikālus tērpus, atsaucoties uz konkrēto laikmetu. “Dāmu paradīze” ir Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas notikums.

Šoceturtdien laika posmu no 1900. līdz 1910. gadam iezīmēs Ivetas Šurmas darinātie tērpi, bet 31. jūlija ceturtdienu turpinās Anna Heinrihsone, stāstot jau par nākamo dekādi. Bufonādēs izspēlētās ainas vedīs sabiedrībā iemīļoti aktieri – Andris Bulis, Juris Jope, Ieva Pļavniece, Marta Ančevska, Jūlija Ļaha, Alsie Polačenko, Ieva Aleksandrova u.c., savukārt uz ekrāna paralēli norisināsies cits stāsts, kas uzburs laika kopējo noskaņu. Izrādi papildinās izzinošs komentārs par attiecīgo laikmetu.

Kopumā iesaistīti četrpadsmit mākslinieki, no kuriem tikai viens ir vīrietis: Iveta Šturma, Anna Heinrihsone, Dace Krieviņa, Kristiāna Dimitere, Ieva Veita, Sandra Sila, Roberts Krauze, Elita Patmalniece un Natālija Jansone radījuši tērpus izrādēm uz skatuves, savukārt kinoekrānā laikmets ieskicēts Žanetes Auziņas, Rūtas Kuplās, Indras Salcēvičas, Vitas Radziņas un Sabīnes Grozas kostīmos.

Lai arī varētu domāt, ka sarunā par “Dāmu paradīzi” vadlīnija būs sievišķīgas un gaisīgas tēmas, tā ievirzās gluži filosofiskā gultnē par dzīvi un tās vērtībām.

Izrāžu sērija “Dāmu paradīze” nav ne gluži promenēšana pa mēli, ne arī  metodoloģisks ieskats modes vēsturē. Kāda ir izrāžu pamatideja?

Katrs režisors savu domu pasaka ar skatuvi, kuru viņš ir izveidojis. Manuprāt,  režisoram – un kino režisoram jo sevišķi – ir raksturīgi,  ka viņa galvenā ideja ir redzama uz ekrāna, citādāk viņam nav šajā jomā ko darīt! Taču protams, varu pastāstīt vairāk. Tās ir veidotas kā izklaidējošas brīvdabas izrādes, lai varam baudīt nedaudzās Latvijas vasaras naktis. Taču, domājot mazliet dziļāk, šī ir vēlme nojaukt dogmatisko priekšstatu par modi. Tas ir rosinājums uztvert modi kā savas dzīves daļu, domāšanas un saziņas veidu. Mode – ir tas, kā es bez vārdiem komunicēju ar sabiedrību. Un nevajag no tā baidīties! Izrādes ir arī rotaļa un spēle ar audumiem un aksesuāriem, stāstot ne tikai par to, kā attīstījās mode, bet arī kā attīstījās sabiedrība. Manuprāt, tās abas ir ļoti cieši saistītas. Katra vēsturiskā perioda domāšanas veids atspoguļojas arī modes notikumos.

Vai dalījums desmit dekādēs ir tikai hronoloģisks? Pēc kā vadījāties, par ko stāstīt?

Es neesmu modes vēsturniece un uz to nemaz arī nepretendēju! Esmu režisore, kas strādā pie konkrētās tēmas. Galvenokārt balstījos uz Ķelnē izdoto modes vēstures apskatu no 1900. līdz 2000. gadam – Designer des Jahrhunderts. Tātad “Dāmu paradīze” veidota uz faktu pamata, ka minēti šajā konkrētajā izdevumā. Desmit izrādēs stāstīts par dažādiem laika periodiem un konkrētām vēsturiskām personībām.

Uz ekrāna būs viens stāsts, bet uz skatuves tiks izvērstas nelielas bufonādes. Kādēļ izvēlējāties šādu pieeju?

Laika noskaņu sniedz ekrāns, bet priekšplānā darbosies drēbnieku darbnīcas. Tās pastiprina ekrānā radīto gaisotni. To visu papildina informatīvais materiāls gan par modes tendencēm, gan sociālo un politisko situāciju Eiropā konkrētajā desmitgadē. Būtībā uz skatuves mēs kopā ar aktieriem un grima mākslinieci veidojam tādas kā kustīgas, tālaika atmodinātas pastkartes

Vai bufonādes paredz komisku skatījumu uz modi?

Negribu teikt, ka kāds ākstīsies! Bet izklaidējoši noteikti būs. Atceroties laiku, kuru mēs īsti nemaz nevaram atcerēties, no tā paņēmu tipiskas pozas un situācijas. “Kustīgo pastkartīšu” tēlu starpā nav nekādu attiecību. Taču man patīk uz lietām paraudzīties ar smaidu. Lai uzjautrinātu publiku, stāstos esam iesaistījuši sabiedrībā atpazīstamas personas. Tas ir viegls skatījums uz vēsturisko ainavu.

Grūti ir definēt to, kas bijis vēl pavisam nesen. Kā izrādēs tiek raksturoti 1990. gadi?

Sākot no 90. gadiem, uz skatuves drēbnieku darbnīcas nomainīs datori. Cilvēki pavada laiku birojos, vairāk pārvēršoties funkcionālās būtnēs.

1990. gadu fonā daudz filmējām Londonas un Parīzes ielas. Deviņdesmitie varbūt vairs nav tik krāšņi, un vienīgais, kas modi šai laikā padara interesantāku, ir unisekss.  Modes māksliniece, kas piedāvā deviņdesmito gadu kolekciju, ir Natālija Jansone. Rādām ikdienas modi, ko var redzēt uz ielas. Taču – vēlreiz uzsvēršu – mēs neradām modes vēsturi, bet drīzāk domāšanas veidu. Šajās nelielajās ainās atspoguļojam noskaņu, nemeklējot absolūto patiesību.

Vai kaut kādā kontekstā tiek pieminēta arī Latvija?

Nekādā gadījumā! Cilvēkiem nevajadzētu domāt, ka viss sākas no viņiem. Pasaulē ir noticis tik daudz kas, un viss jau ir bijis! Latviju pieminam tikai mazliet – 1990. gadu dekādē, kad tiek atzīmēta Latvijas neatkarības iegūšana. Taču tas arī ir viens no šo izrāžu mērķiem – iepazīstināt sabiedrību ar to, kas notika agrāk, lai rosinātu interesēties par modi, likt par to domāt kā komunikācijas izpausmi.

Izrāde piedāvā citādāku veidu, kā paskatīties uz vēsturi...

Kāpēc citādāku?! Nedomāju, ka skatos citādāk! Bet var jau būt, ka es neraugos kā tipiskais latvietis. Tiesa, šīs izklaidējošās un jautrās ainiņas ir domātas tieši latviešu publikai, kura to pieprasa. Svarīgākais, lai izrāde rosinātu cilvēkus domāt, likt vairāk komunicēt vienam ar otru. Gribētos, lai mūsdienās nerunātu tikai par varu vai naudu, jo patlaban dzīvojam, manuprāt, necivilizēti, vismaz attiecībā uz ikdienu un dzīves pamatprincipiem, kādi valda. Cilvēkiem tiek mācīts izlikties par kaut ko svarīgu, lai arī tāds varbūt nemaz neesi. Visu taču var redzēt cauri!

Nosaukums “Dāmu paradīze” daļai skatītāju varētu asociēties ar Emīla Zolā romānu. Vai pastāv kāda saistība ar to?

Nosaukums radās uzreiz ar ideju, taču tas nebija apzināti saistīts ar Emīla Zolā romānu. “Dāmu paradīze” ir ļoti skaists romāns, esmu to lasījusi agrā jaunībā, bet nosaukumam piemīt maģisks pievilkšanas spēks. Tas labi raksturo, pēc kā tiecas sieviete – modes lietas, skaistas faktūras, formas un dažnedažādas krāsas. Tas ir tas, kas sievieti dara laimīgu, ja vien, protams, viņa ir sievišķīgas dabas.

Kāda loma šajā “Dāmu paradīzē” ir vīrietim?

Izrādē vīrietis ir drēbnieks, reizēm arī modes dizainers. Taču drīzāk režijas apsvērumu dēļ uz skatuves vairāk darboties esmu ļāvusi sievietēm, kuras var pucēties un pielaikot tērpus u.tml. Protams, ka vīriešu mode vairs nav tāda, kāda tā bija, piemēram, 20. gadsimta sākumā. Arī tā ir attīstījusies. 1920., 1930. gados vīriešu mode ir konservatīva, stingri nosakot etiķeti, 60. gados šis vīrieša tēls sabrūk, bet jau 80. gadu beigās parādās vīrieši, kas iet pie  manikīra, tad  seko unisekss laiks.

Kurš modes periods jūs pašu visvairāk uzrunā?

Mani uzrunā 20. gadsimta sākums. Tad viss šķiet tā romantiski un skaisti – garās kleitas, tālaika attiecības un brūtgāni!

Mūsdienās dzīve ir nemitīga funkcionēšana. Esmu liela romantiķe, bet man nav iespējas to realizēt – izņemot savos darbos. Es visu laiku nodarbojos ar pragmatiskām lietām, jo uz tā ir būvēts kapitālisms. Bet es tā ilgojos pēc dzīves! Var jau būt, ka tolaik dzīve nemaz nebija tik romantiska… taču, tā kā mēs pagātni nevaram izdzīvot, ir viegli to romantizēt.

Spiežot pēc modes, jūs seciniet, ka tas ir romantisks laiks, taču, kā pati atzīmējāt, iespējams, ka romances klātbūtne nemaz tik liela nav bijusi.

Protams, attiecīgais laikmets sievieti romantizē – ar visām krāšņajām cepurēm un kleitām. Taču jau 20. gadsimta 20. gados tas bija mainījies. To, kā attīstās domāšana un kā mainās  mode, mēs varam pateikt tikai tad, ja sekojam līdzi katrai desmitgadei. Pārmaiņas notiek pamazām. Piemēram, kara laikā to var redzēt audumu materiālos, cepuru un kurpju formās – kleitas tiek šūtas no aizkariem un segām. Pirmā pasaules kara laikā modīgs ir žēlsirdīgās māsas tēls.

Liela uzmanība izrādēs pievērsta scenogrāfijai. Pastāstiet par to vairāk!

Skatuves fonā būs melnbaltā kino ekrāns, kas būtībā darbosies kā kino arhīvs un kalpos kā laikmeta liecība. Protams, vēsturisku precizitāšu tur nav, un neatradīsim arī autentiskus tēlus, taču klātesošs būs laika gars un noskaņa, kas būs pietiekami precīza. Kino materiālā izvēlējos darboties ar melnbalto kino, jo tas skatītājā rosina nepieciešamās asociācijas – lielisks sajūtu dramaturģijas rīks. Turklāt melnbaltais materiāls ļauj ar pietiekamu ticamību stāstīt par laiku, kuru nemaz neesam pieredzējuši.

www.riga2014.org