ZIŅAS  
Foto: Kristīne Madjare

“Savas identitātes šķetināšana” 0

Ekspresintervija ar Liānu Iveti Beņķi un “Rīgas paš/portretu” fotoreportāža

Agita Salmiņa
04/07/2014 

Foto: Kristīne Madjare

Tabakas fabrikas ceturtajā stāvā 3. jūlija vakarā atklāta izstāde “Rīgas paš/portreti”, kas apskatāma līdz 27. jūlijam. Tā ir daļa no divus gadus ilgā starptautiskā projekta “Laikmetīgie pašportreti” jeb Contemporary Self-portraits, kas tika realizēts Īrijā, Zviedrijā, Igaunijā un tagad arī Latvijā. Katrā no valstīm tika izraudzīta savs tematiskais loks. Izstāde Rīgā piedāvā iepazīt pilsētas apkaimju iedzīvotājus.

Izstāde “Rīgas paš/portreti” ir laikmetīgās mākslas un vietējās sabiedrības kopdarbs. Tie ir rīdzinieki no Ziepniekkalna, Purvciema, Sarkandaugavas, Āgenskalna un Čiekurkalna, kopā ap 500 autoru, kas, sadarbībā ar pašmāju un ārzemju foto māksliniekiem radošajās darbnīcās radīja pašportretu sēriju. Rezultātā tapusi kolorīta un daudzslāņaina izstāde, kuru papildina Ivetas Vaivodes, Andreja Strokina, Kaspara Gobas, Andra Kozlovska un Aijas Bley radīts stāsts par rīdziniekiem foto un multimediju formā, kā arī leģendārā Argentīnas fotogrāfa Markosa Lopesa (Marcos Lopez) uzņemtie rīdzinieku portreti krāšņajā pop latino stilā. Izstādes laikā Rīgas pašportretu kartotēka tiks papildināta citu radošo darbnīcu un akciju rezultātā. Izstāde realizēta sadarbībā ar biedrību ISSP un nodibinājumu “Rīga 2014”.


Liāna Ivete Beņķe

Gluži kā atgriezusies no ceļojuma eksotiskās zemēs, projekta vadītāja Liāna Ivete Beņķe aizrautīgi iepazīstina ar izstādi, sastaptajiem cilvēkiem un uzklausītajiem stāstiem.

Kāda ir projekta Contemporary Self-portraits pamatideja ?

Pamatideja balstās jēdzienā community art jeb “kopienu māksla”, kuras mērķis ir iesaistīt vietējos iedzīvotājus radošos procesos. Rīgai ir tipisks centriskums, visas mākslas galerijas atrodas centrā, visi pasākumi notiek centrā. Pievienojoties “Rīga 2014” vēlmei paplašināt Rīgas kultūras karti, nolēmām “Rīgas paš/portretu” projektu realizēt, iesaistot Rīgas tuvāko apkaimju iedzīvotājus. Arī mums šī bija interesanta pieredze, strādājot ar tik atšķirīgiem cilvēkiem, kuri iepriekš vēl nebija tik tiešā veidā saskārušies ar fotogrāfiju vai mākslu.


Kaspara Gobas un Andreja Strokina vadītā darbnīca Multiply Bolderājā

Kāds tad ir tipiskais rīdzinieka pašportrets?

Tie ir tik dažādi un individuāli! Katrs no šiem portretiem patiesībā ir ļoti personisks stāsts, par to – kā viņi redz sevi. Protams, portreta tapšanā ir iesaistīta arī apkārtējā vide. Bolderājā bija darbnīca, kurā ņēmām vērā arī t.s. kolektīvo atmiņu, vietējās iedzīvotājas – pārsvarā dāmas gados – nesa ģimenes albumus un kopā ar darbnīcas vadītāju Evu Votsaki (Eva Voutsaki) radīja kolektīvās atmiņas portretu, balstoties uz atmiņām par ģimeni un vidi, kurā viņas ir uzaugušas. Dažkārt pat konkrētā persona pati nemaz foto portretā neparādījās, taču izveidotais stāsts ir unikāls un šo personu ļoti tieši un personiski raksturo.

Strādājot dažādos Rīgas reģionos – Bolderājā, Purvciemā vai Juglā – vai pamanījāt katram rajonam ko īpaši raksturīgu?

Izteikti varējām just cilvēku piederību konkrētajai vietai. Nosaukt Daugavgrīvu par Bolderāju nedrīkstēja nekādā gadījumā! Līdzdarbojoties meistardarbnīcās, ievēroju, ka apstiprinās psiholoģijā izvirzītās teorijas – līdzko cilvēki darbojas kopā viena mērķa vārdā, tiek aizmirsta reģionālā vai nacionālā piederība un sociālās lomas. Nereti meistardarbnīcas noritēja trīs valodās – angļu, latviešu un krievu, – bet neviens nekad  pret to neiebilda.


Vincents Bēkmans no Beļģijas, izmantojot vecās, analogās foto kabīnes, aicināja rīdziniekus radīt rotaļīgus pašportretus – kaut ko atšķirīgu no standarta dokumentu fotogrāfijām


“Nāc, kāds esi”. Vesa Altonens no Somijas apceļoja Dzirciemu, Ķengaragu un Bolderāju ar mobilo fotostudiju, kurā dalībnieki fotografēšanas brīdī palika pilnīgi vieni

Pastāstiet par tik dažādajām pieejām pašportretiem!

Mums bija svarīgi eksperimentēt ar pašportretu veidiem. Kopā bija septiņas dažādas darbnīcas, kurās katram māksliniekam devām brīvību nonākt pie kādas specifiskas pašportretu radīšanas metodes. Piemēram, ceļojām ar mobilo foto studiju vai arī izmantojām autoostā esošās foto būdiņas un aicinājām cilvēkus fotografēties. Tie bija acumirklīgi projekti, kur kontakts ar cilvēkiem nebija tik liels. Taču Bolderājā ar ģimenes portretiem darbojāmies piecu dienu garumā, savukārt Strazdumuižā Juglā bija trīs dienu darbnīca. Šajā laikā radās ciešāka saikne ar meistardarbnīcas dalībniekiem. Bolderājā izmantotā multigrāfijas tehnika Kaspara Gobas un Andreja Strokina darbnīcā radīja mistisku, gandrīz vai rituālu iespaidu, kur, ievedot cilvēku spoguļu kambarī, vienlaicīgi tiek izveidoti pieci attēli.


Ivetas Vaivodes iemūžināts Ilja Hanins, kurš ir neredzīgs un nedzirdīgs jau vairāk nekā 30 gadus

Ivetas Vaivodes pieeja pašportreta jēdzienam šķita viena no unikālākajām. Pastāstiet, kā tapa šie portreti!

Galvenā Ivetas Vaivodes ideja bija apgāzt priekšstatu, ka pašportretu var radīt, vien balstoties uz vizuālajām maņām. Neredzīgie un daļēji neredzīgie Strazdumuižas iemītnieki radīja savus pašportretus mālā, balstoties uz tausti. Viņi to darīja ļoti rūpīgi,  un rezultāti bija tiešām pārsteidzoši – gan mums, gan viņiem pašiem! Visi bija gandarīti.


Radošajā darbnīcā ar Evu Vutsaki (Vācija/Lielbritānija) Bolderājā tapa “Stāsti no ģimenes arhīva”

Pašportreti, izmantojot ģimenes albumus, ir ļoti personisks stāsts. Vai cilvēki labprāt dalījās ar šo arhīvu?

Pārsvarā atsaucās dāmas gados. Tas bija tipiski visām darbnīcām – sievas sūdzējās, ka vīri  labprātāk devušies zvejot vai labot automašīnu.

Cilvēki labprāt dalījās ar šiem faktiem, ar katru no dalībniekiem izveidojās personiska saruna, kuras laikā tika radīts šis portrets. Strādājām ar albumu kopijām, uz kurām tika veiktas piezīmes, komentāri un zīmējumi, kas raksturoja konkrēto fotogrāfijā uzņemto mirkli pēc albuma īpašnieka stāstījuma. Paši stāsti, protams, ir konfidenciāli, taču galarezultāti apskatāmi izstādē.

Jā, parasti ģimenes albums ir kaut kas svēts un neaizskarams, taču šajā gadījumā dalībnieces tika iedrošinātas darboties ar tiem, krāsot, zīmēt un rakstīt uz nokopētajām fotogrāfijām. Vēsts, ko ar šo darbnīcu vēlējāmies nodot, ir apgalvojums, ka ģimenes vēsture nav nekas akmenī iecirsts, un to var mainīt, par to var reflektēt.

Pašportreta tēma šogad ir aktuāla ne tikai vizuālajā mākslā. Kā jums šķiet, kas cilvēkus tajā piesaista?

Šis ir jaunais pašportretu laikmets! Manuprāt, tas, ka vārds selfie tika iekļauts Oksfordas vārdnīcā, padarīja to par aktuālu tēmu. Taču tas mums savā ziņā palīdz, jo liek cilvēkiem iedziļināties šajā jēdzienā – kas tad ir pašportrets, cik plašas ir tā robežas un ko šis pašportreta uzņemšanas process var dot? Protams, arī “selfijs” ietilpst šajā kategorijā, un arī tādu metodi redzēsiet izstādē.

Pašportretā ir lielāka koncentrācija uz personisku stāstu, tie ir sevis meklējumi, savas identitātes šķetināšana. Un šī izstāde ir tieši par to. Pašportrets ir veids, kā paskatīties pašam uz sevi, tas savā ziņā ir pat terapeitiski – pavadīt laiku ar sevi koncentrētā formā. Pašportrets ir tāds kā emocionālais un fiziskais atskaites punkts kādā konkrētā laika periodā.

Kas bija pats interesantākais, veidojot izstādi “Rīgas paš/portreti”?

Pats aizraujošākais bija apmeklēt šīs apkaimes, jo ikdienā nemaz nesanāk tās iepazīt. Arī es pati esmu Rīgas centra iedzīvotāja. Tā bija iespēja redzēt, cik dažādi cilvēki dzīvo. Un tieši cilvēki jau bija tie fascinējošākie, sastapām tik kolorītus tēlus!  

Varbūt ir kāds īpašs stāsts, kas palicis atmiņā?

Viena no īpašākajām darbnīcām bija Strazdumuižā. Iespēja tuvāk iepazīties ar neredzīgiem cilvēkiem, uzklausīt viņu dzīvesstāstus. Biju pārsteigta, cik īsā laikā viņi atvērās. Tā bija īpaša pieredze! Savukārt fotodarbnīcā Rīgas autoostā sastapām ļoti dažādus cilvēkus. Piemēram, atmiņā palicis kungs, kas ar sarkanu rozi bija ieradies uz aklo randiņu. Cilvēki kopumā bija ļoti atsaucīgi, un daudz laika aizvadījām sarunās.

Viena no Markosa Lopesa Rīgā uzņemtajām fotogrāfijām

Leģendārā argentīniešu mākslinieka Markosa Lopesa radītie portreti pop latino stilā kontrastē ar latviešu mentalitāti. Kā, tavuprāt, viņam izdevies šos pretmetus saliedēt?

Pop latino ir mānīgs nosaukums – šīs krāšņās bildes patiesībā slēpj lielu devu ironijas. Bet stāsts, kas aiz tā visa slēpjas, patiesībā var izrādīties traģisks vai skumjš. Fotogrāfs šeit esot izjutis lielu atšķirību no vides, kurā viņš ieradis strādāt, taču, kā viņš pats apgalvo – vienalga vai tie ir dienvidi vai ziemeļi – cilvēki ir un paliek cilvēki. Daži no Rīgā radītajiem foto portretiem viņam iepatikās tik ļoti, ka viņš plāno tos iekļaut savā topošajā foto grāmatā.

Kādā veidā izstādē tiks izstāstīts “Rīgas paš/portretu” stāsts?

Rūdolfs Bekičs ir iekārtojis krāšņu, eklektisku izstādes scenogrāfiju, kas sasaucas ar kolorītajiem tēliem portretos. Bet stāsts tiks turpināts ar vairākām meistardarbnīcām, kas notiks visu mēnesi.

***

Piedāvājam ieskatu izstādes “Rīgas paš/portreti” atklāšanā:


Alnis Stakle


Edgars Žilde un Liāna Ivete Beņķe


Evelīna Deičmane un Iveta Vaivode


Ilmārs Šlāpins un Andris Kozlovskis


Agita Salmiņa


Jānis Deinats


Liāna Ivete Beņķe, Jūlija Berkoviča un Hirohisha Koike


Mārtiņš Mielavs

www.rigaselfportraits.com