ZIŅAS  
Ieva Astahovska. Foto: Kristīne Madjare

“Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” no šodienas! 0

Ekspresintervija ar kuratori Ievu Astahovsku un video saruna ar māksliniekiem Valdi Celmu, Jāni Krievu un Artūru Riņķi

Agita Salmiņa
02/07/2014

Foto: Kristīne Madjare
Video: Linda Veinberga 

“Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam”
Latvijas Nacionālā bibliotēka, Rīga
2. jūlijs – 6. augusts, 2014

Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās Mūkusalas ielā 3 šodien plkst. 18.00 tiks atklāta un līdz 6. augustam apskatāma Laikmetīgās mākslas centra organizētā izstāde “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam”. Tā ir viena no gaidītākajām izstādēm šogad. Ne tikai tādēļ, ka līdz šim neredzētā kontekstā tiks apskatīti spēcīgu mākslinieku darbi, bet arī tādēļ, ka daļa no tiem atgādinās par aizgājušo laiku un tajā realizētajām progresīvajām idejām pilsētvidē. Turklāt 2015. gadā, kad Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, izstāde būs aplūkojama BOZAR tēlotājmākslas centrā Briselē.

Izstāde aptver Latvijas mākslas spilgtāko avangarda novatoru darbus trīs paaudzēs – no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Gustavs Klucis (1895–1938) un Kārlis Johansons (1890–1929) ar saviem darbiem kļuva atpazīstami arī ārpus plašās Padomju savienības teritorijas, taču Artūra Riņķa, Jāņa Krieva un Valda Celma vārdi jaunākajām paaudzēm, iespējams, vairs nav tik zināmi. Savā laikā mākslinieki bija atpazīstami, un izbraukumos plašākā Padomju savienības teritorijā viņus iesauca par “Rīgas grupu”.

Jānis Krievs (1942) septiņdesmitajos gados aktīvi strādāja kompleksās projektēšanas laukā. Sadarbojoties ar dizaineriem, inženieriem un programmētājiem viņš piedāvāja dažādus risinājumus sociālās dzīves telpas un pilsētvides organizēšanā. Viņam ir raksturīgi eksperimentēt ar abstrakciju un dinamisku formu kompozīcijām. Jānis Krievs savulaik piedalījies Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas pulksteņa torņa daudzprogrammu gaismas sistēmas projektēšanā un ir Daugavpils celtnieku kultūras nama audiokinētiskās gaismas skatuves autors.

Arhīvā lasi Viestarta Gailīša interviju ar Valdi Celmu

Artūram Riņķim (1942) raksturīgi izmantot sinestēzijas un sintēzes pieeju gan darbu tehniskajā risinājumā, gan domājot par to estētisko un emocionālo iespaidu. Viņa darbi paredzēti visām maņām, tverot gaismas, krāsas, ūdens, zemes un tumsas dabu un atspoguļojot “pasaules un Visuma apjausmu”. Viens no drosmīgākajiem no šīs trijotnes ir Valdis Celms (1943), kurš kopā ar domu biedriem, kuri sevi dēvēja par “Pollucionistiem”, nodevās avangardiskiem un novatoriskiem meklējumiem, tostarp iecerot utopiskus un vērienīgus projektus pilsētvidē. Piemēram, kinētisku bāku uz AB dambja. Savukārt mūsdienu paaudzi izstādē pārstāvēs Gints Gabrāns (1970) un Voldemārs Johansons (1980).


Voldemārs Johansons

Izstāde aizņem trīs Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mūkusalas galerijas telpas. Dienā, kad sastopam tās kuratori Ievu Astahovsku, izstādes priekšdarbi rit pilnā sparā, gaišajām stiklotajām sienām kontrastā uzslieti melni krāsoti paneļi, kur paredzēts darbus eksponēt. Bibliotēkas vestibilā pie griestiem jau uzstādīts Voldemāra Johansona darbs, kamēr pārējie vēl pamazām atrod savu vietu. Kuratore aizrautīgi stāsta par katru mākslinieku, cerot, ka arī skatītāji saskatīs šīs trīs paaudzes vienojošos, vārdos ne vienmēr aprakstāmos motīvus.

Kādas paralēles esiet saskatījusi starp šiem māksliniekiem, strādājot ar viņu daiļradi?

Valdis Celms, atvedot savu skulptūru “Pozitrons”, konstatēja, ka tās konstrukcijā izmantota tā pati sistēma – konstruktīvā loģika, kas Kārļa Johansona darbos.

Voldemāra Johansona un Ginta Gabrāna māksla it kā ir kaut kas pilnīgi neatkarīgs, pati par sevi, taču domāšanas princips sasaucas ar viņu priekšgājējiem.

Analizējot visu trīs paaudžu darbus, tajos tik tiešām var saskatīt ko vienojošu. Piemēram, jau pieminētais tehnoloģiju aspekts, proti, darbi pauž interesi par lietu struktūru, piesaistot arī filosofisko līmeni.

Atceros, kā mūsu paaudzes mākslinieki bija pārsteigti, iepazīstoties ar 70. gadu autoru veikumu. Viņi uzreiz saskatīja paralēles ar savu radošo darbību. Dzīvojot konkrētajā laika periodā, šīs paralēles visdrīzāk nevarēja pamanīt. Tādēļ tapa šī izstāde, kas ar mākslas vēstures piegājienu ļauj ieraudzīt savstarpējās sakarības.

Domājot atsevišķi par katru no šiem māksliniekiem, mums nekad neienāktu prātā vilkt savstarpējas paralēles. “Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” ir kā komentārs, kā interpretācija. Taču arī paši darbi, novietoti cits citam blakus, uzrāda savstarpēju saistību, kontinuitāti.

Ar 20. gadsimta 70. gadu paaudzes māksliniekiem Valdi Celmu, Artūru Riņķi un Jāni Krievu daudzi nav pazīstami, šībrīža publiskajā telpā par viņiem netiek plaši runāts. Kā jums šķiet, vai par viņiem būtu jārunā vairāk?

Noteikti! Mani ļoti interesē šī nesenā pagātne. Izstāde ir veids, kā skatīties uz Padomju laiku bez ierastās kategorizācijas, proti, neuzlūkot to kā traumatizējošu periodu. Tālaika mākslā bija arī ļoti vērtīgas norises un parādības. Bieži vien tās bija tieši valsti ierosinātas programmas, iesaistot inženierus un dizainerus un kopā radot unikālus mākslas priekšmetus; citreiz pat realizēti darbi militārām institūcijām.

Ir interesanti redzēt šos 70. gadu paaudzes māksliniekus, ievietotus kopainā; ieraudzīt, kur atrodas viņu puzles posmiņš kopējā kompozīcijā. Tādēļ savā ziņā izstāde kalpo par Padomju perioda mākslas pārrakstīšanu. Svarīgi, ka šis pārrakstīšanas process ir sācies, un daudzi ir pārsteigti, cik septiņdesmitie bijis interesants posms. Apbrīna rodas, jo īpaši apzinoties tehnoloģiju (ne)pieejamību, paraugoties uz viņu spēju to visu adaptēt. Tā bija ļoti novatoriska domāšana!

Savā ziņā ir pienācis īstais brīdis, jo vēl deviņdesmitajos gados pat nevarēja iedomāties šo visu cilāt, Padomju posmu drīzāk vēlējās aizmirst un runāja tikai par brīvo Latviju.

Ar to arī šī izstāde ir īpaša, proti, tā atkal gaismā ceļ jau piemirstos autorus. Un mēs ne tikai atgādinām šīs tēmas, bet arī parādām tās darbos. Piemēram, izstādē uz vienas no kolonnām būs adaptēts Jāņa Krieva un autoru grupas projekts – šī pieminētā daudzprogrammu gaismas sistēma, kas reiz tika veidota Rīgas Centrālajai dzelzceļa stacijai.

Konstatēt sava laika novatorus ir diezgan sarežģīti un riskanti. Kas lika jums izvēlēties Voldemāra Johansonu un Gintu Gabrānu kā 21. gadsimta paaudzes novatorus?

Saskaņā ar mākslas avangarda definīciju, tā ir sava laika apsteigšana, robežu pārkāpšana. Gintu Gabrānu, piemēram, interesē, kā realitātes pamatjautājumi ir risināmi ar mākslas palīdzību; viņu saista lietu struktūra un determinētais haoss, kas būtībā ir sakārtots.

Visiem izstādes māksliniekiem raksturīga dotās situācijas pārkāpšana. Gustavs Klucis bija pārliecināts, ka esošās mākslas vērtības ir jāmaina, apgalvojot, ka mākslai jābūt dinamiskai, jāspēj dot jaunus risinājumus. To atspoguļo arī izstādē redzamais Kluča darbs “Dinamiskā pilsēta”, kas ir vīzija par nākotnes cilvēku, nākotnes pilsētu.

Kas katrai no šīm paaudzēm ir raksturīgs?

Tie ir septiņi mākslinieki no dažādām paaudzēm. Visi ir latviešu izcelsmes, bet pirmā paaudze – Gustavs Klucis un Kārlis Johansons, bija vairāk saistīti ar Krieviju. Tajā laikā valdīja radītā utopija, kas ir vērsta uz nākotni. Piemēram, Kluča gadījumā tā bija komunistiskā nākotne. Tādēļ to arī mēdz dēvēt par agrīnā modernisma utopiju, jo tas bija neiespējamais stāvoklis, vīzija par to, kas nav iespējams.

Zīmīgi, ka arī 70. gadu paaudzi interesēja nākotne, bet tas vienmēr notika sinhroni ar atskatīšanos pagātnē. Nākotne un pagātne bija vienlīdz svarīgas. Valda Celma darbi ir virzīti futūristiskā virzienā, taču tajos eksistē vairāki semantiskie slāņi, ir redzama iedvesmošanās no pagātnes. Jā, tieši atsauci uz pagātni, Gustavu Kluci un nacionāli romantiskiem motīviem es redzu kā 70. gadu paaudzei raksturīgu iezīmi. Arī citur Austrumeiropas kinētisko mākslinieku darbos šajā laika posmā var redzēt to pašu.

Jaunajai paaudzei nav būtiska ne pagātne, ne nākotne, bet gan mikrorealitāte – paņemt elementu un iedziļināties tā mikrodaļiņu līmenī. 21. gadsimta mākslinieki nenodarbojas ar tiešām atsaucēm.

Kā jūs raksturotu kopējo izstādes vīziju? Kāda ir tās pamatkoncepcija?

Izstādes atslēgas vārds ir vizionārisms – atļaušanās pārkāpt realitāti, projicēt idejas, kas ignorē kaut kādus realitātes nosacījumus. Turklāt viens no mērķiem bija arī pastāstīt tālāk pasaulei par šiem “nezināmajiem”, brīnišķīgajiem māksliniekiem, kā arī parādīt, ka Padomju laiks nav pelēcības perēklis, ka ir radīts arī daudz kas interesants.

Vai ir plāns ar šiem māksliniekiem iepazīstināt arī auditoriju ārpus Latvijas?

Tas jau ir apstiprināts, ka 2015. gadā to izstādīsim BOZAR tēlotājmākslas centrā Briselē, kad Latvija būs Eiropas Savienības prezidējoša valsts. Tā būs laba iespēja starptautiski parādīt šo specifisko domāšanu.

Vai 70. gadu avangardisti savulaik tika izstādīt kaut kur ārpus Rīgas, Latvijas teritorijas?

Kinētiskā māksla bija fenomens arī tolaik, mākslinieki devās izbraukumos pa Padomju Savienības teritoriju, kur viņus sāka dēvēt par “Rīgas grupu”. Līdz ar to pastāvēja zināmi mēģinājumi skatīt viņus kā plašāku māksliniecisku virzienu.

2011. gadā šo mākslinieku trio – Jānis Krievs, Artūrs Riņķis un Valdis Celms – piedalījās izstādē “Mūsu metamorfozās nākotnes” Viļņā, kurā pietuvināti tika apskatīti mākslinieki no Padomju reģiona, kuri radīja vizionārus un kinētiskus darbus.

Līdzīgs mākslas atzars parādījās arī igauņu mākslā – viņi gan vairāk mijiedarbojās ar arhitektūru, savukārt Maskavā bija interesanta kinētikas skola. Vjačeslavs Koļeičuks, kurš draudzējās un sadarbojās ar Valdi Celmu, veidoja kinētiskus darbus, kurus savulaik izstādīja Expo izstādēs Padomju paviljonā. Latvijas kinētiķiem raksturīga ir interese par vizuālo tēlu, poētisku un metaforisku dimensiju meklējumi. Taču Maskavas skolas darbos var just lielpilsētas dabu, piemēram, radot ideju par kinētisku templi.

Šobrīd pētījumos pasaules kontekstā Latvijas māksla īpaši neparādās. Savdabīgi, ka bieži vien tajos parādās Igaunija. Tādēļ arī ceram, ka, līdz ar izstādi Briselē un citām aktivitātēm par mākslu Latvijā 20. gadsimta septiņdesmitajos gados sāks interesēties vairāk.

***

Video sižetā ielūkojies izstādē īsi pirms atklāšanas, kur vēlreiz sastapām Ievu Astahovsku, kā arī māksliniekus Valdi Celmu, Jāni Krievu un Artūru Riņķi.


Video: Linda Veinberga

www.lcca.lv
www.lnb.lv