ZIŅAS  
(Vizualizācija) Vesa Humalisto (Somija). Thin Red Line. 2014

Nedēļas nogalē Rakverē tiks atklāts “Tēlniecības kilometrs” 0

Ekspresintervija ar brīvdabas izstādes kuratoriem

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
25/06/2014

Kilometre of Sculpture
Rakvere, Igaunija
28. jūnijs – 13. jūlijs, 2014 

“Tēlniecības kilometrs” (Kilometre of Sculpture, KoS) ir starptautiska brīvdabas mākslas izstāde, kas pirmo reizi tiek organizēta Igaunijas ziemeļu pilsētas Rakveres publiskajā telpā un tiks atklāta šajā nedēļas nogalē, 28. jūnijā. KoS notiek laikmetīgā teātra festivāla Baltoscandal ietvaros, kurš katru otro gadu par eksperimentālo izrāžu, performanču un dažādu žanru sakausējumu darbu skatuvi izmanto neskaitāmas vietas visā Rakveres pilsētā.

Aptuveni viena kilometra pastaigas maršrutā KoS gaismā izcels Latvijas, Igaunijas, Zviedrijas, Somijas, kā arī Austrijas mākslinieku darbus. Piedalās Patrik Aarnivaara (Zviedrija), Gundega Evelone (Latvija), Ulvi Haagensen (Austrija), Tomi & Vesa Humalisto (Somija) un no Igaunijas – Flo Kasearu, Anastasia Parmson, Minna Pöllänen, Kristin Reiman, Pire Sova, Triin Tamm, Arthur Arula un Merike Estna. Šo darbu parāde paugurainajā pils parka teritorijā un pilsētā veidota, apvienojot divus izstādes organizēšanas modeļus, proti, izstādē skatāmi gan atvērtajā konkursā (open call) atlasīti, gan kuratoru izraudzīti darbi.

Ekspresintervijā Arterritory.com iztaujāja izstādes veidotāju komandu – projekta vadītāju Mihaelu Hāgensenu (Michael Haagensen), galveno kuratoru Nīkolasu Johannesu Lekerkerku (Niekolaas Johannes Lekkerkerk) no Nīderlandes un vienu no trim vietējām kuratorēm – Rebeku Poldsamu (Rebeka Põldsam). 

Pēc “Tēlniecības kilometra” atklāšanas piedāvāsim arī foto ieskatu!

Kā jums radās ideja par “Tēlniecības kilometru” (KoS)?

Mihaels Hāgensens: Doma par KoS sākotnēji radās kā atbilde divām problēmām, kuras jau vairākus gadus ir apspriestas vietējos medijos. Pirmkārt, starp laikmetīgo mākslu un plašāku publiku Igaunijā ir izveidojusies aiza, un, otrkārt – Igaunijā akūti trūkst vērienīga pasākuma, kas būtu īpaši paredzēts māksliniekiem, kuri strādā trīs dimensijās.

Konkrētas projekta aprises man prātā ienāca visai pēkšņi – 2012. gadā kāpjot kalnos Karēlijas ziemeļos Somijā. Tā kā ir redzētas brīvdabas tēlniecības izstādes daudzviet pasaulē (Austrālijā, Nīderlandē, Somijā, Lielbritānijā), aptvēru, cik efektīgi tās uzrunā plašāku auditoriju. Tā kā Igaunijai nekā tāda nebija, pēkšņi tas šķita acīmredzams risinājums, kā igauņu sabiedrības acīs uzlabot laikmetīgās mākslas tēlu. Tomēr ideju tobrīd īstenot vēl nebija iespēju.

2013. gada decembrī Olga Temnikova no Temnikova&Kasela galerijas Tallinā mani iepazīstināja ar Baltoscandal teātra festivāla rīkotājiem. Baltoscandal notiek reizi divos gados Rakverē, Igaunijas ziemeļos, piesaistot vairākus tūkstošus viesu no visas Eiropas. Tomēr festivālam ir kāds mīnuss – kamēr vakaros kultūrtūristiem tiek piedāvāta plaša programma, trūka pasākumu, kurus viņiem apmeklēt pa dienu. Festivāla rīkotāji jau vairākus gadus meklēja papildinošu vizuālās mākslas notikumu, un šķita, ka KoS to varētu uzņemties, turklāt Rakvere ir ideāla brīvdabas izstādes norises vieta. 

Iepazīstiniet, lūdzu, ar KoS komandu!

Mihaels Hāgensens: Kā jau debijai raksturīgi, šogad viss noticis gaismas ātrumā. Tas bija neizbēgami, ņemot vērā, ka ar Baltoscandal rīkotājiem tikāmies pērn decembrī. Normāli šādam projektam būtu nepieciešams gads vai pusotrs, bet mums bija doti tikai seši mēneši. Līdz ar ko komandu savācām dažās dienās, lai pēc iespējas ātrāk sāktu strādāt. Jautāju pēc padoma vietējiem kolēģiem, un rezultāta uzrunāju Nīkolasu Johannesu Lekerkeru no Nīderlandes, kurš 2013. gada rudenī bija piedalījies Tallinas fotomēneša organizēšanā, kūrējot izstādi. Man par patiesu prieku Nīkolass piekrita kļūt par KoS galveno kuratoru, un viņš strādā kopā ar trim jauniem igauņu kuratoriem. Mana sākotnēja ideja bija, ka vietējie kuratori uzņemtos atvērtā konkursa norisi, kamēr Nīkolass izraudzītos ielūgtos māksliniekus, taču samērā ātri komanda pienākumus sadalīja pēc saviem ieskatiem. 

Nīkolass Johanness Lekerkerks: Jau pirmajās komandas tikšanās reizēs sapratām, ka būtu nepareizi atvērtā konkursa un uzaicinātos māksliniekus dalīt nošķirti un virzīt divas dažādas attīstības trajektorijas, kamēr iznākums ir viens un tas pats – kopēja brīvdabas izstāde. Līdz ar ko dalījām pienākumus pēc citiem principiem, turklāt centāmies likvidēt dihotomiju starp vietējiem un starptautiskiem māksliniekiem, savā darbā nešķirojot arī tos. 

Kālab izvēlējāties šo modeli – rīkot gan atvērto konkursu, gan atsevišķus māksliniekus ielūgt? 

Mihaels Hāgensens: Sākotnēji plānojām rīkot tikai atvērto konkursu, bet, aprunājoties ar Igaunijas vizuālās mākslas vadošajām personībām, sapratām, ka prātīgāks būtu jauktais modelis. Ar konkursu mēs iegūstam pieteikumus, kas izstrādāti saskaņā ar kuratora ideju, bet pēc tam, kad kurators ir atlasījis labākos no tiem, viņš piemeklē arī citus – vietējus un starptautiskus māksliniekus, kas papildina jau atlasīto loku. Abas metodes paredzētas tam, lai radītu viengabala izstādi.

Kas māksliniekiem, radot darbus, bija īpaši jāņem vērā?

Mihaels Hāgensens: Šogad apsvērumi ir divi. Pirmkārt, Rakveres vide kā tāda, kur izstādes teritorijā iekļauta arī pils parka neskartā daba, Pikk ielas vēsturiskā teritorija, kā arī baznīcas parks ar nosvērto noskaņu. Par otro apsvērumu pastāstīs Nīkolass.

Nīkolass Johanness Lekerkerks:  Svarīgs ir konteksts, kādā KoS notiek, proti teātra festivāls Baltoscandal. “Tēlniecības kilometra” mērķis ir izveidot tiešas un aktīvas saites starp tēlniecību un teātri, tādējādi paplašinot priekšstatu par skulptūru, kas var būt ne tikai statisks objekts. Balstoties uz šo, kuratoru komanda priekšroku deva darbiem, kas ņēmuši vērā skatuvisko apsvērumu un skatītāja pieredzes režiju. Skulptūra var būt balss materializācija – kā balss metafora. Skulptūra kā performance, kā žests vai rekvizīts utt. 

Pieļauju, ka viens no grūtākajiem uzdevumiem bija ik darbam atrast vispiemērotāko vietu brīvdabas teritorijā. Kā jums ar to veicās?

Nīkolass Johanness Lekerkerks:  Runājot metaforās, novietojuma meklēšana ir kā puzles likšana, kur daži gabaliņi ir jau vietā, proti, esošā ainava, bet vienīgie ierobežojumi kopbildes salikšanai ir rīcībā esošie mākslas darbi. Ir jāprot atrast līdzsvars ne viens novietojumā, bet arī attālumā starp darbiem. Dažas no skulptūrām labi rezonē cita ar citu, bet pēkšņi sāk ietekmēt to, kur atrasties pārējiem darbiem. Brīvdabas izstādes iekārtošanas process ir nemitīgu pārmaiņu pilns, un reizēm viss jāsāk atkal no gala… Taču galarezultātā radītā tēlniecības taka ir drīzāk dérive jeb neplānots ceļojums ainavā, nekā flâneur.

Kurus labi zināmus tēlniekus varēsim sastapt KoS?

Nīkolass Johanness Lekerkerks: Domāju, ka tas atkarīgs no tā, cik skatītājs ir iesvaidīts mākslas un tēlniecības lauciņā. Taču mana atbilde būtu – nevienu. Kā kurators es reti raugos šādās kategorijās, jo tas, cik izstāde skaļi izskan vai cik piesaistīta ir plašāka publika, manā skatījumā nav galvenie tās kvalitātes mēri. Priekšroku dodu “nezināšanai” kā instrumentam, ar kuru kairināt ziņkāri par apkārtējo pasauli.

Vai variet, lūdzu, izcelt jaunos un talantīgos igauņu tēlniekus, kuriem būtu vērts sekot līdzi?

Rebeka Poldsama: Tēlniecībā un instalāciju mākslā Igaunija patlaban piedzīvo uzplaukumu, kopš Kire Kangro un Taavi Talve vada Igaunijas mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu. Ir vairāki mākslinieki, kuri ir jau labi zināmi ne tikai vietējā, bet arī starptautiskā mērogā: Edith Karlson, Jass Kaselaan, Mikk Madisson, Art Allmägi, Rene Reinumägi. Also Kris Lemsalu, Ivar Veermäe, Jaak Kaevats. Vairums no viņiem ir studējuši ārvalstīs un sākotnēji nākuši no dažādām mākslas jomām. Savukārt no akadēmijas nodaļas tagadējiem vai neseniem studentiem daudzi piedalīsies KoS, un ir vērts izmantot šo iespēju, lai Rakverē iepazītos ar viņu darbiem. 

Kā jūs vērtētu iespējas tēlniekiem Igaunijā izrādīt savus mākslas darbus? Cik atvērtas tēlniecībai ir vietējās institūcijas, kā arī publiskā telpa?

Rebeka Poldsama: Grūts jautājums, uz kuru vislabāk atbildētu paši mākslinieki. Taču Igaunijā katrā ziņā nav izstāžu telpu, kas būtu piemērotas lielizmēra instalācijām. Tieši tālab KoS ir lieliska iniciatīva. Tajā pat laikā Young Sculpture Prize izstāde, kuru ikgadēji organizē Tallinas Vaal galerija, pērn izraudzījās alternatīvu norises vietu, kas deva telpu tieši īpaši lieliem darbiem. Kas attiecas uz mazo formu tēlniecību, tā ir tikpat izplatīta kā jebkurš cits mākslas medijs.

Kādas aktivitātes esat iecerējuši, lai piesaistītu ne tikai ierindas mākslas mīļotājus, bet arī kolekcionārus un mākslas institūcijas?

Mihaels Hāgensens: Mūsu uzmanība šogad pamatā vērsta uz māksliniekiem, lai atbalstītu viņu darbu tapšanu. Lai gan, protams, uz atklāšanu 28. jūnijā ielūgsim arī lielāko muzeju un galeriju vadītājus. Galerijas, kas pārstāv šīgada dalībniekus, ir aicinātas uz KoS atvest arī kolekcionārus un patronus, ar kuriem sadarbojas, lai laikmetīgo tēlniecību redzētu neierastākā vidē. 

Kurus līdzīgus pasākumus Eiropā jūs izceltu kā must-see?

Mihaels Hāgensens: Ir virkne izcilu brīvdabas izstāžu, bet līdzīgākās KoS varētu būt Wanås Zviedrijā, Sculpture by the Sea Ārhusā Dānijā, Sculpture in Context Dublinā, kā arī jūsu pašu Tēlniecības kvadriennāle Rīgā. Arī Polijā un Lietuvā ir vairāki nozīmīgi skulptūru parki, kas māksliniekiem piedāvā tieši ilgtermiņa izstādīšanās iespējas.

Kā jūs raksturotu kopējo KoS tēlniecības darbu noskaņu?

Nīkolass Johanness Lekerkerks: Darbi par kaut ko grasās kļūt, bet tā arī nekļūst. Citiem vārdiem sakot, skatītājs tiek mudināts paplašināt priekšstatu par tēlniecību kā tikai kaut ko stabilu un mūžīgu, tā vietā pieļaujot, ka skulptūra var būt arī izzūdoša, atrasties procesā, komunicēt un pat spēt reaģēt uz apkārtējo vidi. Iztēlosimies šo izstādi kā sociālu asamblāžu, kur starp skatītājiem, darbiem, vidi, laika apstākļiem un citiem objektiem pastāv provokatīvas tikšanās un aktīva mijiedarbība – tādējādi apzināti vai neapzināti veidojot vienotu milzīgu veselumu.

sculpture.ee