ZIŅAS  
Alnis Stakle. Foto: Karlīna Vītoliņa

“Latvijā fotogrāfiju lieto intuitīvi emocionālā līmenī” 0

Ekspresintervija ar RSU jaunās studiju programmas “Fotogrāfija” vadītāju Alni Stakli

Agita Salmiņa
17/06/2014

Foto: Karlīna Vītoliņa

Rīgas Stradiņa universitāte līdz ar jauno 2014./2015. studiju gadu piedāvā jaunu studiju programmu Komunikācijas fakultātes apakšnozarē “Fotogrāfija”. Šī ir pirmā un vienīgā studiju programma Latvijā, kas piedāvā apgūt fotogrāfijas nozari akadēmiskā līmenī.

Programmas pasniedzēju kolorītu veido Anda Rožukalne, Arnis Balčus, Ieva Lejasmeijere, Ieva Astahovska, Kārlis Vērpe un citi savas jomas profesionāļi. Programmas vadītājs Alnis Stakle uzsver, ka, veidojot pasniedzēju sarakstu, izvēlējies cilvēkus, kas savā jomā ir jau kaut ko sasnieguši un var dalīties savā pieredzē, kā arī cer, ka šī programma ne tikai mainīs kopējo ainu Latvijas fotogrāfijā, bet arī saliedēs profesoru kolektīvu un mudinās uz plašāku diskusiju organizēšanu.

Komunikācijas fakultātes studiju bakalaura programma “Fotogrāfija” sagatavos fotogrāfijas ekspertus, kuri būs prasmīgi gan praktiskā, gan teorētiskā fotogrāfijas pielietojumā, gatavi producēšanas darbam, zinoši fotogrāfijas medija darbības principos, fotogrāfijas saiknē ar radošajām industrijām un fotogrāfijas lietojuma īpatnībās komerciālajā un mākslas nozarēs. Studiju ilgums klātienē ir 3 gadi, neklātienē 4 gadi.  Zināšanas pēc tam var papildināt maģistra programmās “Komunikācija un mediju studijas”, “Stratēģiskā un sabiedrisko attiecību vadība”, “Sociālā antropoloģija”.

Studiju programmai “Fotogrāfija” iespējams pieteikties vēl līdz 8. jūlijam. Reflektanti tiks izvēlēti konkursa kārtībā, vadoties pēc vidējā vērtējuma latviešu un angļu valodas centralizētajos eksāmenos.

Alnis Stakle ir ne vien fotogrāfijas teorētiķis, bet arī praktiķis, un tiek atzīts par vienu no nedaudzajiem jaunās paaudzes fotomāksliniekiem Latvijā, kas guvis starptautisku ievērību. Kopš 2005. gada viņš sadarbojas ar fotoaģentūru un galeriju Photographer.ru Maskavā, bet 2011. gada pavasarī ar sēriju Lost: Paris ieguva 1. vietu prestižajā Sony World Photography Awards – arhitektūras fotogrāfijas kategorijā. Stakles darbi publicēti žurnālos Shots, Eyemazing, Photography Now un citos. 2011. gadā viņš saņēma pedagoģijas doktora grādu Daugavpils Universitātē un strādā par pasniedzēju Rīgas Stradiņa universitātē. Jaunais mācību gads nesīs jaunu ampluā “Fotogrāfijas” programmas vadītāja amatā, par kuru Arterritory.com vēlējās uzzināt vairāk.

Cita starpā Stakles darbi no 19. jūnija būs skatāmi Viļņas laikmetīgās fotogrāfijas galerijā Prospekto galerija izstādē Sense of Place, kurā piedalās arī Arnis Balčus un Reinis Hofmanis. Izstādes darbus vieno māju sajūtas meklējumi Latvijas ainavā, un pirmoreiz Sense of Place bija skatāma pērn Frankfurtes AusstellunsgsHalle 1A.

Kas kalpo kā motivācija šīs programmas izveidei?

Jau pirms ilgāka laika, kad tikko sāku pasniegt  fotogrāfiju, radās doma par šādas programmas nepieciešamību. Taču tad Latvijā nebija pietiekami liela šīs jomas profesionāļu kapacitāte, kas varētu pasniegt. Patiesībā arī šobrīd situācija ir mazliet komplicēta. Taču, tā kā fotogrāfija mūsdienās tiek izmantota gandrīz visās nozarēs – reklāmā, komunikācijas nozarēs, komercnozarē, ir tikai dabiski, ka rodas nepieciešamība sagatavot akadēmiski profesionālus fotogrāfus.

Kāda bija vīzija, izstrādājot programmu – kādu profesionāli jūs vēlaties sagatavot?

Vēlamies gala rezultātā redzēt augsta līmeņa kompetentu fotogrāfu, domājot arī par mediju vidi. Tas būtu cilvēks, kas orientējas gan komerciālajā nozarē, mākslas un radošajās industrijās, gan pasaules aktualitātēs un spēj atšķirt meinstrīmu no profesionālisma, saskatīt, ar ko atšķiras postpadomju telpa no Rietumiem. Svarīgi arī, lai students spētu izprast mākslas tirgus norises, saprast, kādēļ, piemēram, Latvijā tas nav tik izteikts u.tml.

Tātad liels uzsvars tiek likts uz komunikāciju zinātni, domājot par tā dēvēto  communication photography?

Būtībā tā ir atbilde uz postpadomju telpas situāciju un mākslas tirgus neesamību, tādēļ vēlējāmies likt lielāku uzsvaru uz komunikāciju zinātni. Nevēlos teikt, ka Latvijā nepastāv mākslas tirgus kā tāds, taču būtu naivi cerēt, ka postpadomju telpā iespējams izdzīvot, nodarbojoties tikai ar autorfotogrāfiju. Neizslēdzu iespējamību, ka, šo programmu absolvējot, kāds no studentiem vēlēsies nodarboties tieši ar autorfotogrāfiju, taču vismaz viņš apzināsies visas ar to saistītās konsekvences.

Autorfotogrāfija ir arī jūsu izvēlētais ceļš.

Vairums fotogrāfu, kas nodarbojas ar autorfotogrāfiju, pelna iztiku citā veidā un investē savās mākslinieciskajos projektos. Šāds modelis ir izplatīts arī ārzemēs, paralēli pasniedzot augstskolās un tamlīdzīgi. Šādu modeli piekopju arī es.

Cik pieprasīts, jūsuprāt, būs fotogrāfijas jomas eksperts?

To īsti nevar prognozēt. Šajā laikmetā viss tik strauji mainās, un nevar zināt, kas digitālo mediju attīstībā notiks pēc trim gadiem, tajā skaitā paredzēt pieprasījumu pēc kāda no fotogrāfijas produktiem. Varbūt pēkšņi būs pieprasīta autorfotogrāfija! Es, protams, ironizēju.

Studiju noslēguma darbā studentam būs jāiesniedz teorētisks vai radošs darbs?

Students diplomdarbā varēs izvēlēties – veikt akadēmisku pētījumu vai radošo darbu. Radošajā darbā students izstrādās pētījumu ar vizuāliem līdzekļiem, piemēram, fotožurnālistikā, kur rezultātā pamatos izmantotās metodes. Būtībā radošais darbs ir pat daudz sarežģītāks nekā vienkārši empīrisks pētījums. Tas var būt arī pasākums, autorfotogrāfijā, darbs žurnālistikā vai komerciālajā segmentā.

Studiju aprakstā kā vienu no mīnusiem minējāt docētāju trūkumu.

Ar to vienmēr ir jārēķinās. Lai gan šobrīd situācija ir jau salīdzinoši uzlabojusies. Vienīgā problēma, ka lielākā daļa pasniedzēju vairs nedzīvo Latvijā. Pieļaujam domu par atsevišķiem studiju kursiem, kurus varētu pasniegt mācībspēki no ārzemēm, taču tas vēl ir ideju līmenī.

Kā jūs raksturotu fotogrāfiju Latvijas mediju un komunikāciju vidē? Vai izmatojam to gana efektīvi, gana profesionāli?

Latvijā fotogrāfiju lieto intuitīvi emocionālā līmenī ar romantizētu priekšstatu par to, kādas funkcijas attēlam būtu jāveic. Tas reizēm nebalstās nekādos pamatotos apsvērumos. Reizēm tiek atkārtotas klišejas, piemēram, sociālajās reklāmās. Žurnālistikā arī valda haoss un dažkārt gribas raudāt, domājot, ka tā ir žurnālistikas nāve. Taču, protams ir arī veiksmīgi piemēri. Situācija ir ļoti duāla. Taču pieprasījums pēc profesionāļiem nav tik uzskatāms, un daudzi viņu darbi tā arī paliek slēgtā īpatņu, intelektuāļu lauciņā.

Ir cerība, ka šī programma saliedēs to pasniedzēju kolektīvu, kas ir veikuši pētījumus, ir aktīvi šajā jomā, un cerams, ka tas motivēs diskutēt par to, kas ir fotogrāfija, tādējādi, iespējams, mainot kopējo ainu.

Amerikāņu filozofe Marta Nusbauma apgalvojusi, ka humanitārā izglītība ir saistīta ar spēju kritiski domāt, spēju pacelties pāri lokālajai piesaistei un spriest par pasaules problēmām kā “pasaules pilsonim”, un visbeidzot – spēju iedomāties otra cilvēka grūtības un just līdzi. Kāda veida domāšanu vēlaties iemācīt saviem studentiem?

Es citātam piekrītu. Domāju, ka jebkurā profesijā, arī eksaktā, ir svarīgi, lai cilvēks būtu kompetents arī citās jomās. Jāspēj uz lietām paraudzīties arī filozofiskā griezumā, saprast, kādēļ viss notiek tā, kā notiek.

Ārzemēs humanitārie priekšmeti gan ir vairāk saistīti ar eksaktajiem, tur šāda pieeja ir izplatītāka. Tas palīdz izprast arī patērētāju, jo sociālā vide tomēr mainās. Nezinu īsti, kādu specifisku domāšanas veidu es vēlos iemācīt studentiem, taču noteikti neizpaliks tehniskā domāšana, kā arī priekšmeti, kas prasa augstu akadēmisko zināšanu līmeni.

www.rsu.lv