ZIŅAS  

Strādāt ar esošo, nevis radīt jaunu 0

Arhitekte Arnita Melzoba piedalās Londonas arhitektūras festivālā

Agita Salmiņa
15/06/2014

Starptautiskais Londonas arhitektūras festivāls ir mēnesi ilga pasākumu sērija jeb “arhitektūras eksperimentu svinēšana” ar mērķi pievērst sabiedrības uzmanību arhitektūras un dizaina nozīmei  galvaspilsētā. Par to tiek runāts debašu, izstāžu, filmu, pastaigu, velo braucienu un citās formās. Viena no festivāla daļām ir Britu padomes organizētais arhitektu plenērs, kura tēma šogad ir “Arhitekti – emigranti Londonā”, un tas norisinās no 9. līdz 17. jūnijam. Ar savu redzējumu un pieredzi tajā piedalās arī arhitekte no Latvijas – Arnita Melzoba. Kopā ar Kārli Melzobu viņa ir dibinājusi arhitektu biroju “GAISS”, kurā aktīvi darbojas jau divus gadus, bet starptautisku pieredzi guvusi, apmaiņas programmās studējot Oslo, Milānā un Trondheimā.

2015. gadā Grīziņkalnā tiks realizēts arhitektu biroja “GAISS” izstrādātais projekts “Vārnu ielas republika”, kura ideja koncentrējas nevis uz jaunu objektu radīšanu, bet apkārtējās vides iesaistīšanu. Tā mērķis ir iemiesot romāna idejas – ieraudzīt ikdienišķo pilsētas vidi ar citām acīm – peļķe var būt jūra kuģu kaujām, ielas var pārtapt par atsevišķām valstīm. 

Arhitektūras plenērā Arnita pēta Londonas Austrumu daļu un kopā ar saviem komandas biedriem  plenēra noslēgumā, 21. jūnijā, nāks klajā ar jauniem pilsētvides risinājumiem. Tikmēr, esot dinamiskajā Londonā, viņa priecājas, ka Rīgā nesteidzamies ar debesskrāpju projektiem, un piedāvā savu redzējumu Rīgas mikrorajonu attīstībai.

Ko jums nozīmē dalība šajā festivālā? Cik nozīmīgs punkts tas ir jūsu karjerā?

Šī ir ļoti laba iespēja atrasties starptautiskā arhitektūras diskusijā – apmainīties ar zināšanām un atšķirīgām pieredzēm. Es ļoti priecājos par iespēju pārstāvēt Latviju, prezentēt savu biroju “GAISS”, stāstīt, kas mēs esam un ko darām. Tā kā starptautiskajā plenērā piedalās dažādas valstis, ir iespēja pastāstīt par mums ne vien Londonai, bet arī Čīlei, Taivānai, Dānijai, Dienvidāfrikai un citu pārstāvēto valstu arhitektiem.

Ar ko jūs strādājat vienā komandā? Kāda ir darba grupas dinamika?

Es strādāju ar Londonas arhitektu biroju Delvendahl Martin. Tas ir birojs, kuru izveidojuši divi arhitekti – Nikolai Delvendahl no Vācijas un Eric Martin no Meksikas. Pamatā mēs esam divi cilvēki, kas darbojas pie šī projekta. Pirmās dienas mēs apstaigājām teritoriju, kas mums bija uzdota. Staigājām un fotografējām, daudz diskutējām, līdz izkristalizējās vīzijaTaču procesā esmu pamanījusi arī atšķirīgas pieejas darbam, un, šķiet, tas ir interesantākais, jo projekts varētu tikt iegrozīts kādā neparedzētā gultnē.

Kāda ir festivāla kopējā atmosfēra?

Mums – arhitektiem, kas piedalās plenērā, ir diezgan intensīva dienas kārtība. Neesam vēl neko daudz redzējuši no pārējām festivāla aktivitātēm. Bet plenēra atmosfēra ir ļoti draudzīga – cilvēki vēlas iepazīties un komunicēt. Plenērs netiek uztverts kā sacensība, un domu apmaiņa ir diezgan atvērta. Šķiet, ka plenēra rezultātā atsevišķo komandu darbs izvērtīsies kopīgā saistītā stāstā par teritoriju.

Kāds ir jūsu komandas uzdevums plenērā? 

Mēs strādājam ar teritoriju Londonas Austrumos, kurā strauji ienāk jaunas ēkas, jauni attīstības scenāriji, bet nav skaidrs, vai tie spēj sadarboties ar esošo vidi un vietējiem iedzīvotājiem. Mūsu komanda darbojas ap vecāko Londonas kanālu – Limehouse Cut. Londonā šobrīd ir dzīvokļu krīze – šeit strauji pieaug iedzīvotāju skaits un trūkst mājokļu. Ap kanālu parādās arvien jauni dzīvojamie kvartāli, kas tam pagriezuši savas aizmugures fasādes. Mēs lūkojam pēc iespējām kanālu radīt pieejamu plašākai apkārtnes sabiedrībai, iepazīstināt kanālu ar pilsētu.

Kālab, jūsuprāt, tikāt izvēlēta dalībai festivālā? Kas komisiju uzrunāja?

Festivālā pārstāvētās arhitektu prakses ir jauni, nesen izveidoti biroji, kas darbojas radošā un eksperimentālā līmenī. Šķiet, Londonai pietiek lielu stratēģisku pilsētas attīstības plānu; tai ir nepieciešami svaigi, kodolīgi skatījumi uz vietējām problēmām, sīkas, nelielas iejaukšanās pilsētvidē, kas varētu dot impulsus jauniem scenārijiem. Manis pārstāvētais birojs “GAISS” ir ļoti jauna prakse, ko kopā ar arhitektu Kārli Melzobu izveidojām pirms aptuveni diviem gadiem. Mums interesē rast unikālo katrā situācijā, kāda mums tiek piedāvāta.

Festivāla galvenā tēma ir arhitekti kā emigranti. Kā un vai šī tēma būtu attiecināma arī uz Rīgu un Latviju? Kāds ir jūsu redzējums?

Mēs jau šobrīd redzam ārvalstu ietekmi Rīgā – piemēram, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja paplašinājumu projektē lietuviešu arhitekti. Es domāju, ka tas ir labi, ka pamazām veidojas starptautiska interese par to, kas pie mums notiek.

Rīgā gan šī tēma nav aktuāla tik lielā mērā, kā patlaban Londonā un citās lielpilsētās. Uz Londonu šobrīd atceļo ļoti daudzi starptautiski arhitekti, kas grib šeit būt un strādāt. Ļoti strauji rit būvniecība, un arhitektiem ir ko darīt.

Pārstāvot Latviju šajā festivālā, droši vien sanāk stāstīt arī par Latviju. Kā īsumā jūs raksturotu Rīgas arhitektūru un tās šībrīža tendences?

Atrodoties šeit Londonā, es ļoti novērtēju, ka mums Rīgā un Latvijā šobrīd arhitektūrai tiek dots laiks. Varam  visu pārdomāt un izdarīt pareizi. Tas temps, kas piemīt Londonai, ir grūti aptverams, šobrīd plānā ir vairāk nekā 230 debesskrāpju!

Savukārt mūsu biroja virziens ir Rīgā strādāt ar esošo mantojumu un pilsētvidi, kas mums jau ir. Rīgā ir tik daudz tukšu ēku – mums ir tik daudz iespēju!

Festivālā gūtās atziņas jūs prezentēsiet arhitektam Šmēlingam veltītā konferencē, kuras galvenā tēma ir mikrorajoni. Kāda, jūsuprāt, ir to attīstības vīzija?

Mikrorajonu galvenā problēma ir tā, ka apkārtējā vide neveicina sociālu sadarbību, tur nav kultūras aktivitāšu, un cilvēki dzīvo ļoti savrupi. Piederība kopienai un vietai veidojas tad, ja ir priekšnosacījumi komunikācijai, ja ir vieta, kurp doties, un vieta notikumiem. Tā visa ļoti pietrūkst mikrorajonos, kuri aprobežojas ar pārtikas veikalu pagalma vidū.

Mikrorajonus būtu nepieciešams papildināt ar publiskām funkcijām, sakārtot ap tiem vidi, kas būtu atšķirīga un personiska katrā kvartālā vai pagalmā. Un tad tā būs ļoti laba vieta, kur dzīvot. Atšķirībā no Rīgas centra, mikrorajonos ēkas ir ļoti labi “izsauļotas” un tām ir lieli pagalmi – labs priekšnosacījums kvalitatīvai dzīves videi.

Interesants ir arhitektu biroja “GAISS” projekts Vārnu ielā. Pastāstiet nedaudz par tā galveno ieceri!

“Vārnu ielas republika” ir iedvesmojoša grāmata, kas katram pilsētniekam būtu jāizlasa. Tā stāsta par to, kā vienkārši un garlaicīgi pilsētas elementi ar iztēles palīdzību var kļūt par vērienīgiem, nozīmīgiem objektiem – peļķe kļūst par jūru kuģu kaujām un ielas – par atsevišķām valstīm.

Mūsuprāt, šī grāmata iedvesmo dzīvei pilsētā. Topošā vides objekta galvenais uzdevums ir tagadējiem iedzīvotājiem parādīt, cik pilsēta ir interesanta un daudzpusīga. Tāpēc izdomājām šos rīkus, ar kuru palīdzību var ieraudzīt paralēlu Grīziņkalna dzīvi, ieraudzīt pilsētu citādā veidolā. Tādējādi projekta centrā ir pati pilsēta, nevis jauni vides objekti.

jums šķiet, ko šādi vides objekti un vides labiekārtošana dod sabiedrībai? Kā s pamatotu to nepieciešamību?

Sakārtota vide veicina sabiedrību rīkoties atbildīgi pret to, un tā noteikti uzlabo kopienas pašapziņu. Ar jauniem, iedvesmojošiem vides objektiem ir iespējams rosināt cilvēku patiku dzīvot pilsētā. Es domāju, tas ir ļoti svarīgi.

Kas ir tās vadlīnijas, pie kurām pieturāties un kas jums ir svarīgas savā radoši profesionālajā darbībā?

Izveidojot biroju “GAISS”, tā nosaukumā gribējām iemiesot savas pamatidejas un rezultātu, kādu vēlamies arhitektūrā radīt. Veidojot telpu un radot vidi, mūsuprāt, pati svarīgākā ir atmosfēra un iespaidi, ko katrs lietotājs iegūst. Ēkas vizuālais izskats ir vien neliela daļa no arhitektūras patiesās ietekmes. Tā nosaka, kā cilvēks ēkā pārvietojas, ko redz pa logu, kur pavada laiku. Viss kopums veido tādu kā dzīves slāni – gaisu, kas mums ir visapkārt, bet ne vienmēr ir apzināti uztverams. 

www.londonfestivalofarchitecture.org