Foto

Ekspresintervija ar festivāla “Skan II” rīkotāju Viestartu Gailīti

Arterritory.com

Agita Salmiņa
30/05/2014

Netradicionālās mākslas un mūzikas festivāls “Skan II” par izstāžu zālēm pārvērtīs Latvijas Universitātes Botānisko dārzu, Kalnciema ielas galeriju un trauslās Pārdaugavas koka muižiņas. No 31. maija pirmajās divās norises vietās varēs baudīt skaņu mākslas izstādes pirmo posmu, kurā līdz 20. jūnijam aplūkojami Signes Lidēnas, Arno Jākobsa, Paskāla Brokoliki, Jikes Blomas, Tomasa Rutgera, Dāvida Helbika un Stefana Roiga darbi. Festivāls šovasar piedzīvos vēl divus posmus, jūlijā un augustā nomainot ekspozīciju, kā arī aptverot trīs Āgenskalna vēsturiskās ēkas – Hartmaņa, Hāmaņa un Švarca muiža, kas celtas 18. gadsimtā. 

Pirmo reizi “Skan” tika organizēts 2007. gadā “Cigoriņu un Makaronu fabrikā” pie Arkādijas parka kā Baltijā pirmā starptautiskā skaņu mākslas izstāde. Šogad kā centrālā norises vieta izvēlēts Pārdaugavas Botāniskais dārzs, kam ir jau vairāk nekā 90 gadu. Nepieradināta mūzika apgūs visu tā teritoriju, ieskaitot klasicisma stilā ieturēto koka ēku ar joniskām kolonnām, Nīderlandes karalistes konsula un sākotnējā Botāniskā dārza zemes īpašnieka Volfšmita vasaras muižu un oranžērijas ēkas, kā arī Palmu māju, herbāriju un dīķi. 

“Skan II” organizētājs, kā arī nepieradinātās mūzikas festivāla “Skaņu Mežs” tēvs un ilggadējs rīkotājs Viestarts Gailītis ar norises vietu izvēli vēlējies pievērst uzmanību Rīgas koka arhitektūrai un Arterritory.com stāsta, cik izaicinoša un aizraujoša var būt šīs vēsturiskās vides izziņa un pielāgošana mākslai.


Paskāls Brokoliki (Francija). Table d’harmonie. 2014

Sarunas gaitā Kalnciema ielas galerijā vērojam franču skaņu mākslinieku Paskālu Brokoliki (Pascal Broccolichi) veidojam skrupulozo Table d’harmonie, kas top no melnā korunda putekļiem un sagatavošanas gaitā prasa daudz pacietības. Blakus esošais ābeļdārzs, kas no maija lietus piesūcināts ar indīgi zaļu nokrāsu, un vulkāniski melnie krāteri, kas atskaņos Daugavas dzelmes veidotu skaņdarbu, ir lielisks kontrasts. Jāpiekrīt Viestartam Gailītim, ka pat balta galerija nav neitrāla.

Pastāstiet, ar ko festivāls “Skan II” ir unikāls, kāda ir tā pamatkoncepcija?

Šīgada festivāla pamatā ir nevelēšanās iet galerijās, bet interese apgūt telpas ar īpašu noskaņu, un to arī izcelt, jo skaņu māksla ir skaņa, kas saistīta nevis ar laiku, bet ar telpu. Festivāla pamatā ir vēlme netieši atgādināt par Rīgas veco koka arhitektūru un pievērst tai vairāk uzmanības.


Tomass Jutgerss, Jitske Bloma (Nīderlande). Sitēji. 2013

Kādēļ koka arhitektūra jums ir tik svarīga?

Jebkuru pilsētu veido tās daudzslāņainā arhitektūra un jebkurš tās attīstības posms ir svarīgs. Grūti iedomāties Rīgu bez šīm vēsturiskajām ēkām. Domāju, tās vēsturisko arhitektūru nevajadzētu uztvert pašsaprotami, jo daudzas ēkas patlaban ir katastrofālā stāvoklī. Nedrīkst piemirst, ka daudzus cittautiešus Rīga piesaista tieši tās arhitektūras dēļ.

Vai varam cerēt uz ikgadēju festivālu?

Pirmais festivāls “Skan” notika 2007. gadā “Cigoriņu un Makaronu fabrikā”. Šī gadu starpība arī iezīmē, ka mēs nevēlamies to rīkot pārlieku bieži, jo tas ir darbietilpīgi, laikietilpīgi un dārgi.

Taču, tuvojoties “Rīga 2014” gadam, sapratām, ka tā ir iespēja realizēt šo projektu otrreiz, jo būtu iespēja gūt finansiālo atbalstu. Manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēkiem rastos priekšstats par to, kas notiek uz robežas starp mūzikas un vizuālās mākslas jomām. Jo īpaši tādēļ, ka tas reti kad tiek atspoguļots. Nav arī tik daudz mākslinieku, kas tā darbotos, jo tāda veida māksla prasa daudzslāņainu, tehnisku un radošu izpratni par skaņu mākslu, akustiku un vizuālo mākslu. Taču tas ir tā vērts – parādīt izaicinošo un pietiekami sarežģīto mākslas un mūzikas virzienu.


Signe Lidēna (Norvēģija). Raksti. 2013


PStefans Roiks (Vācija). Eksplodējošā pārliecība. 2013

Kā izvēlējāties šīgada festivāla norises vietas?

Piekļūt koka ēkām ir sarežģīts process, tādēļ festivāla norise koncentrēsies uz ierobežotu  vietu skaitu, kurās ik mēnesi mainīsies mākslas darbi.  

Festivālā piedalīsies arī Latvijas mākslinieki. Pastāstiet par viņu darbiem!

RIXC mākslinieki Rasa un Raitis Šmiti piedalīsies ar interesantu ideju par organisko bateriju, kas tiks izstādīta Botāniskā dārza dīķī, festivāla otrajā daļā. Tā ir ļoti laba vide, kur baterijai organiski tapt un vairoties. Šis darbs kalpo kā skaidri redzama pāreja no dabas uz tehnoloģiju pasauli.


Arno Jākobs (Beļģija). Fotofons #1. 2013

Piedalīsies arī vieni no aktīvākajiem māksliniekiem skaņu un vizuālās mākslas jomā – Evelīna Deičmane un Voldemārs Johansons. Evelīna ir vairāk naratīva māksliniece, Voldemārs – vairāk tehniski domājošs. Abi ir, manuprāt, vieni no spilgtākajiem šīs jomas pārstāvjiem Latvijā.

Voldemārs Johansons piedalīsies ar darbu “Opus38” no cikla “Stāvviļņi” – vecajā Volfšmita muižā. Tā būs instalācija – variācijas par ērģelēm, kur skaņu ietekmē dabisks fiziskais process, radot  unikālus skaņu efektus.


Pēters Bogerss (Nīderlande). Nepieradinātais koris. 2013

Evelīnas Deičmanes darbs vistiešāk saistīts ar “Skan II” ideju par koka arhitektūru. Tas ir audio gids, kas aptvers vairākas Pārdaugavas koka muižiņas.

Kā noritēja telpu izvēle un to piemērošana darbiem?

Ieiet mākslai nepiemērotās telpās bija izaicinājums. Taču no otras puses – šāda vide ir gluži piemērota – tehniski tā ir varbūt grūtāk apgūstama, taču, ja to izdodas izdarīt, tad rezultāts ir tā vērts. Darbi ir jaukti, proti, lielākā daļa ir īpaši festivālam gatavoti, bet daļa – jau iepriekš radīti darbi, kuriem piemeklējām attiecīgu vidi. Evelīna Deičmanes darbs, piemēram, vistiešāk saistīsies ar telpu, uzsverot koka arhitektūras nozīmību. Konkrētai videi radītos darbus vairāk varēs aplūkot festivāla otrajā un trešajā daļā.

Kā jūs raksturotu Botānisko dārzu kā koncertzāli – kāds ir tās potenciāls, vērtība?

Bija nepieciešami diezgan lieli sagatavošanās darbi, šī vide nepakļaujas tik viegli, ja neskaita pretimnākošo Botāniskā dārza vadību. Piemēram, apgūt pagrabu, kur kukaiņi lien iekšā trauslajās tehnoloģijās un ir liels mitrums, nenoliedzami ir izaicinājums. Protams, 18. gadsimta vīna pagrabā neko citu nevar gaidīt! Ir daudz aspekti, kas padara šo procesu interesantu – piemēram, ieraugot vecās laboratorijas telpas, mākslinieki nemaz nevēlas tajās iejaukties, jo tās jau pašas par sevi ir mākslas darbs! Laika deķis uzliek kaut ko, kas piešķir noteiktu auru, tas nav neitrāls. Vecuma fons piešķir atmosfērai zināmu biklumu un nepretenciozitāti, kas aicina ienākt. Skaņu mākslā runā ne tikai darbs, bet tiek dots vārds arī telpai, radot skaistu mijiedarbi.


Foto: Kristīne Madjare

Kuras vēl ir tās vietas Rīgā, kas būtu saistošas skaņu mākslas izstādēm?

Bijusī Mašīnbūves rūpnīca bija ļoti skaista vieta – industriāla katedrāle! Cigoriņu fabrika ir interesanta, kā arī Kalnciema iela. Taču gribētos tomēr, lai nav tik daudz šo pamesto vietu – drīzāk kādu no tām vajadzētu padarīt par kvalitatīvu un sakoptu vidi, nevis underground laikmetīgās mākslas eksotisko platformu.

Kā jūs raksturotu festivāla “Skan II” mākslas darbu spektru?

Festivāls aptvers plašu piegājienu. Būs darbi, kas prasīs keidžisku klausīšanās prasmi. Būs  vairāki klasiski, skulpturāli darbi jeb skaņu skulptūras, kurās telpa mijiedarbojas ar skaņu. Kā arī pat sociāli darbi, skarot valodu tēmu un atveidojot to caur izmirstošu svilpienu valodu. Katrs festivāla posms piedāvās eklektisku programmu.

skanumezs.lv