ZIŅAS  
Dmitrija Gutova “Gondola” zem Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ātrija stiklotajiem griestiem

Dmitrijs Gutovs. Lidojošā mūzika 0

Arterritory.com
05/05/2014 

Gandrīz pirms diviem gadiem Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ātrijā zem stikla griestiem iznira augšup izslējusies krievu mākslinieka Dmitrija Gutova “Gondola”. Tagad šim darbam radies negaidīts turpinājums – audio instalācija “Fūga. Augoša uzbudinājuma lēkme ar apziņas aptumšošanos un atmiņas traucējumiem”. Tā līdz 1. jūnijam tiek atskaņota Rīgā Borisa un Ināras Teterevu otrajā mākslas festivālā TÊTE-À-TÊTE. Pāris stundas pirms tā pirmatskaņojuma aizvadītajā nedēļā mēs aprunājāmies ar Dmitriju Gutovu par to, ko viņš izdarījis ar pieciem klasiskās mūzikas skaņdarbiem un kāpēc to nevar saukt par postmodernismu.


Dmitrijs Gutovs. Foto: Sergejs Timofejevs

Kā jums radās ideja par audio papildinājumu “Gondolai”?

Es ar zināmām šausmām domāju par šo darbu, jo pirmo reizi esmu nolēmis nodarboties ar mūziku, kaut gan man nav nekādas speciālās izglītības, dzirdes atmiņas un visa pārējā. Varbūt tā arī ir mana stiprā puse, ņemot vērā laikmetīgās mākslas prasības. Man bija draugs, kas teica tā – ja tu proti uzvilkt uz rāmja audeklu, tad jau vairs neesi mākslinieks. Tajā nozīmē varbūt tā arī ir mana priekšrocība, ka viss šādi izvērties.

Es paņēmu piecus klasiskās mūzikas skaņdarbus un apgājos ar tiem tāpat kā ar gondolu. Ideja man bija tāda, ka cilvēks atradīsies tādas kā uz visām pusēm izplūstošas, uzsprāgstošas telpas vidū ar daudziem tukšumiem. Gala rezultāts bija 21 minūte 13 sekundes šāda piecdaļīga skaņdarba. Pilnais nosaukums – “Fūga. Augoša uzbudinājuma lēkme ar apziņas aptumšošanos un atmiņas traucējumiem”.

Tas ir vizuālā tēla skaņas analogs. Kaut kas klasisks, kaut kas brīnišķīgs, kas tavu acu priekšā sāk izšķīst. Ļoti, ļoti saspringstot, tu vēl vari notvert kaut ko veselu. Taču tu redzi, kā tas tavu acu priekšā dematerializējas, kā pieaug tukšumi un kā lauskas virmo it kā bezsvara telpā.

Tas bija sarežģīts, tīri tehnisks darbs. Ņēmu mūzikas vizuālo tēlu, tās grafisko attēlojumu, ļoti spēcīgi to palielināju, katra nots bija milzīgos izmēros, tad griezu un veidoju savu ritmu – drīzāk pat vizuālu nekā skanisku. Pēc tam es pēc skaņas visu pārbaudīju un koordinēju. Viss tika ar rokām sagriezts, salīmēts un noslīpēts.

Vai tas pastāvīgi skanēs muzeja ātrijā?

Kā jau teicu, skaņdarbs ilgst 21 minūti, 13 sekundes, un reizi stundā, t.i., tieši katras stundas sākumā tas skanēs. Tālāk sekos nepilnas 40 minūtes klusuma.

Lieta tā, ka esmu aizrāvies ar klasisko mūziku, visu laiku to klausos, pat uz koncertiem šad tad pamanos aiziet, tāpēc man bija ļoti interesanti ar to nodarboties, pamēģināt kaut ko izveidot pašam.

Vai tas ir jūsu pirmais darbs ar skaņu tīrā veidā?

Kā katram laikmetīgam māksliniekam man, protams, ir bijušas audioinstalācijas. Taču tās balstījās uz vārdu, es strādāju ar valodu. Ar mūziku vēl nav bijušas. Kad sāku, vienkārši nonācu histērijā. Tev ir termiņš, kad tam jābūt gatavam. Taču nekas tev nesanāk, kaut kāda miskaste, ko tur vispār cilvēkiem parādīt… Turklāt šai teritorijā taču nav nekādu muļķu. Ja kļūdīsies… Mani tas pat satriec. Pirms dažām dienām Maskavas Lielajā manēžā tika atklāta gigantiska Pītera Grīnveja izstāde “Krievu avangarda zelta laikmets.” Ieeju tur… Ak kungs, kas tas vispār ir?! Cik tas viss ir šausmīgi slikti! Pilnīga, maigi izsakoties, laža. Un tālāk (dzirdēju, kā cilvēki to apspriež) visi profesionāļi simtprocentīgi deva vienu un to pašu novērtējumu tam, ko viņš izdarījis. Proti, tas parāda, ka pastāv zināmi objektīvi kritēriji un šajā teritorijā nevienu nav iespējams apmānīt.

Diletantiem, cilvēkiem drusku no malas ir priekšstats, ka viss tik un tā ir mēsls – vai nu tu to akmeni noliec tā vai šitā… Ka pastāv vārda maģija, ka vari vienkārši nospļauties un gan jau aizies… Bet pat ja esi Grīnvejs, neaiziet vis. Darbam jāatbilst zināmiem objektīviem kritērijiem, un haltūra neiet cauri.  

Arhīvā lasi 2012. gada interviju ar Dmitriju Gutovu

Kad pats noklausījāties visu skaņdarbu, kādas bija jūsu izjūtas?

Ir tāda anekdote par veco padomju bruņojuma rūpnīcu, kuru gribējuši pārprofilēt uz veļas mašīnu ražotni: “Taisām un taisām veļas mašīnu, bet beigās tik un tā sanāk tanks!” Te varētu teikt, ka tad, ja tu saceri laikmetīgo mūziku, beigās tev tik un tā sanāk Keidžs. Taču es ceru, ka man viss ir tieši pretēji, ka runa ir par klasisko mūziku. No manas loģikas viedokļa, šie fragmenti, pāri palikušie gabaliņi būtu jāuztver asāk.

Bija tāda veca padomju mācību grāmata un tur bildīte: “Paskatieties, ko barbari velk laukā no Romas drupām.” Skaidrs, ka viņiem nevajadzēja ne Senekas gudrības, ne pieminekļus, bet visādus krāmus. Nu lūk, es jutos kā barbars, kurš nokļuvis šajā situācijā, taču ar nepieciešamību pēc tā, kas vāļājas apkārt no mākslas. Venēras galvu… kaut ko tamlīdzīgu.

Vai šī izjauktā struktūra ļauj katru atsevišķu gabaliņu pārdzīvot pilnīgāk?

Jā, kā man teica viena meitene, ar kuru par to spriedām: “Nu, skaidrs, tas taču ir postmodernisms, visi ar to nodarbojas”. Bet tā kā es neciešu vārdu “postmodernisms” un visu, kas aiz tā slēpjas, jau kopš tā laika, kad tas parādījās pirms vairāk nekā 20 gadiem, es ceru, ka tam visam pa vidu var panākt kaut kādu pilnīgi pretēju jēgu.

Doma laukums 6
Rīga, Latvija
rigasbirza.lv