ZIŅAS  
Ieva Kraule un Kaspars Groševs. Foto: Kristīne Madjare

Kaspars Groševs un Ieva Kraule īsteno sapni un atver galeriju “427” 4

Anna Iltnere
25/04/2014

Foto: Kristīne Madjare

Izstāde Farewell galerijā “427” apskatāma no 26. aprīļa līdz 31. maijam

“Mākslinieku savienības ēkā interesējāmies par darbnīcas īri. Sanāca dārgāk, nekā īrēt telpas šai galerijai,” man saka Kaspars Groševs, kurš kopā ar Ievu Krauli šodien plkst. 19.00 ar starptautisku grupas izstādi Farewell atklās jaunu mākslas telpu Rīgā – “427”. Nelielā galerija ar žilbinoši baltām sienām un mājīgu koka dēļu grīdu atrodas Elijas ielā 20, tieši iepretim Baltkrievijas vēstniecībai, kas redzama pa galerijas plašajiem logiem, un pie apļveida krustojuma, kura centrā slejas Jēzus baznīca – lielākā koka ēka Rīgā. “Esam Jēzum pie labajiem sāniem,” saka Kaspars, kurš izmantojis iespēju beidzot šo baznīcu apskatīt no iekšpuses un atzinis par ļoti skaistu. Pati galerija, būdama nekomerciāla laikmetīgās mākslas izstāžu zāle, piešķir Rīgas centra pievārtei to mākslas dzīves pulsa sajūtu, ko lielā intensitātē variet baudīt Berlīnē, Briselē vai Londonā.

Abi mākslinieki savu jauno rūpalu nolēmuši atklāt ar darbiem, kas iezīmētu viņiem tīkamāko laikmetīgās mākslas virzienu, kādu arī turpmāk vēlētos galerijā rādīt. Izstādei, kuras viens no vairākiem iespējamiem tulkojumiem ir “Laimīgu ceļu!”, ir uzrunāti deviņi mākslinieki: Augusts Serapins, Līva Rutmane, OAOA, Ļevs Kazačenko, Linards Kulless, Marija Olšauskaite, Vivjena Grifina, Johans Martins Kristiansens un Jānis Avotiņš.

Nezinātājiem varam ieskicēt, ka zem pseidonīma OAOA slēpjas Oļa Vasiļjeva – Amsterdamā jau vairāk nekā desmit gadus dzīvojosī latviešu māksliniece, kurai pērn notika personālizstāde kim? Laikmetīgās mākslas centrā, bet šogad – Art in General telpās Ņujorkā. Arī Linards Kulless jau daudzus gadus dzīvo prom no Latvijas – Berlīnē, un vietējā mākslas ainā sen nav piedalījies. Jānis Avotiņš ir viens no starptautiskās karjeras ziņā veiksmīgākajiem latviešu gleznotājiem. Savukārt iespēja Rīgā redzēt dāņa Johana Martina Kristiansena vai īrietes Vivjenas Grifinas darbus, iespējams, būs svaiga gaisa malks kim? izstāžu auditorijai. Visi uzrunātie mākslinieki savus darbus sūtījuši pa pastu vienāda izmēra kastītēs, līdz ar ko vistiešākā komunikācija notikusi ar pastnieku, smejas Kaspars. Sarunas brīdī daži darbi joprojām atrodas ceļā, bet tie, kas jau ieradušies, pārliecinot, ka izstāde izdosies.

Galerijas feisbuka lapā atrodamais apraksts If it’s not four to seven, it’s three to six, and if it’s not three to six, it’s not there patiesībā slēpj darbalaiku, kas ir nosaukuma “427” pamatā. Galerijā atvērta no trešdienas līdz piektdienai no plkst. 16.00 līdz 19.00, sestdienās – no plkst. 15.00 līdz 18.00, bet svētdienās, pirmdienās un otrdienās ir slēgta. Tā ir arī iespēja satikt kādu no abiem māksliniekiem, jo citu darbinieku nav.

Kad ierodos, darbi vēl nav izlikti – uz grīdas pie sienas rindojas “Latvijas Pasta” kārbiņas. Kaspars Groševs atvāž baltus saliekamos krēslus, apsēžas kopā ar Ievu Krauli, bet visu sarunu uzņemas uz sevi. 

Kā radās ideja diviem māksliniekiem atvērt savu galeriju? 

Līdzīgi kā tiek kolekcionēti tosti, leģendas un nostāsti, varētu sākt kolekcionēt arī mākslinieku sapņus par savu galeriju. Pēdējā mēneša laikā esmu jau no vairākiem dzirdējis: “Forši, man arī jau sen ir tāda doma!” To var saprast, jo īpaši Rīgā. It kā ir visādas telpas mākslai, bet pietrūks tieši mazu, nekomerciālu galeriju, kas atļautos strādāt brīvāk. Arī mums ideja atvērt savu telpu bija jau sen, bet tālāk par sarunām pie vīna glāzes līdz šim nebijām tikuši. Vienubrīd man šķita, ka galerija varētu eksistēt vienkārši kā ideja bez fiziskas telpas.

Pirms aptuveni mēneša Ieva pētīja sludinājumus internetā un izmeta, ka šur tur atrodamas ne pārāk dārgas telpas, tostarp arī Elijas ielā. Tā kā todien biju labā omā, vieglprātīgi piekritu šai idejai. Kopš tā laika slikti guļu un neregulāri ēdu…

Kāpēc tieši galerija? Var jau saukt visādi – par mākslas telpu, projektu telpu, bet galerija izklausās skaidrāk un vienkāršāk. Ar darbu pārdošanu katrā ziņā diez vai nodarbosimies. Nosaukumu “427” var lielā mērā attiecināt arī uz to, cik ilgi mēs izdzīvosim. Četras līdz septiņas nedēļas, četrus līdz septiņus mēnešus vai četras līdz septiņas izstādes. Varbūt gadus!

Mums nav lielummānijas un arī neesam izstrādājuši programmu gadiem uz priekšu. Patlaban ir svarīgi uztaisīt šo pirmo izstādi, un lai kaut kas vienkārši sāktu notikt. Kas zina, varbūt nākotnē galerija pārtaps par kasti, kas nemitīgi ceļos no Rīgas uz Londonu un atpakaļ…

Izstāžu programmā gribētos īstenot brīvu pieeju, tomēr ne haosu. Neskriet uz visām pusēm, bet specializēties. Salīdzinājumam – nebūsim lielveikals; piedāvāsim tikai desu, turklāt brieža gaļas desu. Kas ir mūsu brieža desa? To ir grūti definēt, man arī nepatīk kaut ko marķēt. Šī pirmā izstāde varbūt iezīmēs virzienu, kas mums ir tuvs.

Pastāstiet par pirmās izstādes Farewell koncepciju un tapšanu! 

Vispār Elijas ielas sludinājumu Ieva atrada, meklējot telpas savai izstādei, nevis galerijai. Bet tā nu ir sakritis. Un nolēmām, ka pirmā izstāde nebūs Ievas, bet gan ar vairāku mākslinieku piedalīšanos. 

Izstādes Farewell pamatā ir ļoti daudz nejaušību, mūsu kontrole pār galarezultātu ir minimāla. Atlasījām māksliniekus, kuri mums patīk, interesē vai kurus sen neesam satikuši. Uzrunājām viņus un nosūtījām katram vienāda izmēra “Latvijas Pasta” kartona kastītes, kurās ievietojām aptuvenas norādes un nelielu naudas summu atpakaļceļam. Vienubrīd domājām, ka sanāks miniatūru izstāde, ņemot vērā kastes izmēru, taču tā nebūt nav. 

Dažas kastes [intervijas brīdī] ir vēl ceļā. Bet Jānis Avotiņš – vēl domā. Tā arī varētu būt, ka ir darbi, kas ir izlikti, un ir tādi, kas ieradīsies vēlāk, bet Avotiņš visu izstādes laiku par to domās.

Vai “427” atvēršana ir apliecinājums, ka Rīga nebūt nav mākslinieka griesti un ka nav par katru cenu jāpārceļas uz citurieni, lai kaut ko īstenotu? 

Tas jau vairāk ir atkarīgs no pašiem. Berlīnē, atverot šāda tipa galeriju, blakus ielā būs vismaz septiņas līdzīgas, un tas vairs nav tik aizraujoši. Rīgā joprojām ir pietiekami daudz darāmā, lai šeit kļūtu tik interesanti, ka paliktu neinteresanti.

Turklāt Elijas ielu mēs īrējam, bet, ja kādam pēkšņi pieder tukšas telpas, tad taču ir vēl vienkāršāk! Mūs motivēji piemēri, kad izstādes vai nelielas galerijas tiek ierīkotas šķietami nepiemērotās telpās, piemēram, dzīvoklī.

Rīgā ir vairākas vietas, kas apvieno teātri, mūziku, bāru un stūrī vēl iegrūž mākslu. Kas, protams, ir labi, taču gribas, lai Rīgā būtu arī tādas vietas, kas veltītas tikai laikmetīgajai mākslai, turklāt varbūt arī kādai šaurākai nišai, kādu nav mazums. 

Galerijas “427” rajons nav gluži pilsētas centrs, lai gan tas nenoliedzami ir skaists. Jācer, ka cilvēki, kurus kim? jau ir pieradinājis aizstaigāt mazliet tālāk par centru, atnāks arī līdz mums. Mēs te netālu dzīvojam un esam novērojuši, ka rajons ir visnotaļ drošs, kaut arī kolorīts. Kāds ir mūsu ideālais apmeklētājs? Tāds, kas nezog.

Elijas iela 20
Rīga, Latvija
fourtoseven.info

pēteris tUKULIS - 02.05.2014 09:18
Pauls B. - 25.04.2014 16:36
nāku
Ieva Pelēce - 25.04.2014 12:24
Veiksmi!!!!
Sarmīte 66 - 25.04.2014 11:49
Lai izdodas kā iecerēts!