ZIŅAS  
Andrejs Ēķis. Publicitātes foto

Ekspresintervija ar Andreju Ēķi par filmu “Kas te tik laikmetīgs?” 5

Rita Kaže-Zumberga
15/04/2014

Filmas “Kas te tik laikmetīgs?” pirmizrāde
Mākslas muzejs “Rīgas Birža”, Rīga
15. aprīlī plkst. 19.30 

Laikmetīgās mākslas muzeja neesamības radītās kaislības virmo jau vairākus gadus, pacēluma viļņiem mijoties ar rāmu samierināšanos. Filmu producents Andrejs Ēķis un viņa domubiedri ir absolūti pārliecināti, ka Laikmetīgās mākslas muzejs Latvijā ir akūti nepieciešams. Turklāt ne vien māksliniekiem, lai būtu vieta, kur izstādīt savus darbus, ne vien kuratoriem, lai būtu, kur veidot izstādes, ne amatpersonām, lai būtu, ar ko palepoties ārvalstu kolēģu priekšā, bet galvenokārt ikvienam no mums un jo īpaši mūsu bērniem, kur aplūkot laikmetīgās mākslas pastāvīgo (!) ekspozīciju. Tieši tālab Andreja Ēķa un viņa komandas paspārnē ir tapusi filma “Kas te tik laikmetīgs?”, kas meklē atbildi uz jautājumu, kam īsti vajadzīgs Laikmetīgās mākslas muzejs, un kas pirmizrādi piedzīvos šovakar plkst. 19.30 Mākslas muzejā “Rīgas Birža”. Taču Ēķis apzinās, ka viena no galvenajām mērķauditorijām ir politiķi: “Vēlamies filmu izrādīt plašākai sabiedrībai, bet svarīgākā daļa, kuriem tā būtu jāredz, ir likumu devēji un lēmumu pieņēmēji. Pirmizrāde ir tieši precīzi mērķēta uz šo auditoriju, jo īpaši nozīmīgi būtu, lai tautas kalpi saprastu, par ko ir runa.” 

Fakti, kas ir pamatā Laikmetīgās mākslas muzeju tapšanai arī citur pasaulē un apliecina to vērtību, ir vispārzināmi – tiktu nodrošināta valstiski nozīmīga mākslas krājuma saglabāšana un pieejamība, kā arī ekspozīciju, izstāžu un speciālu programmu ietvaros sekmīgi īstenotos izglītības programmas. Ne mazāk būtiski – labvēlīgi sekmētos arī citu mākslas nozaru attīstība, savu labumu gūtu arī kino, dizains un arhitektūra. Veiksmīga rezultāta gadījumā Latvija iegūtu nozīmīgu un unikālu vidi, kas spējīgi celtu valsts prestižu un veidotu atpazīstamību, veicinātu kultūrtūrismu Latvijas virzienā, savukārt līdztekus noritētu erudītas paaudzes veidošanās. 

“Pēdējos gados, runājot ar savās jomās nozīmīgus panākumus guvušiem cilvēkiem Latvijā un pasaulē, esmu neskaitāmas reizes sastapies ar stāstiem par bērnību, kad viņus – mazas meitenes un puikas – vecāki veduši uz izstādēm un mākslas pasākumiem. Ļoti liela daļa nav nedz mākslinieki, ne kā citādi tieši ar kultūras jomu saistīti – tie ir ārsti, eksakto zinātņu doktori, uzņēmēji. Bet viņus vieno tas, ka māksla viņiem jau kopš bērnības likusi uz lietām palūkoties citādi, ieraudzīt atšķirīgo, īpašo. Un tam nenoliedzami bijusi liela loma viņu profesionālajā attīstībā. Tieši tādēļ mums arī saviem bērniem un mazbērniem jādod iespēja redzēt un baudīt mākslu,” filmas oficiālajā uzsaukumā uzsver Ēķis.


Filmas “Kas te tik laikmetīgs?” reklāmas rullītis

Daudzi no Andreja Ēķa pieminētajiem cilvēkiem ir iemūžināti filmā un ar savām domām neskopojas – bijusī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kardiologs Andrejs Ērglis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis, akadēmiķis Jānis Stradiņš, Eiropas Zinātnes un mākslas akadēmijas prezidents Felikss Ungers, Dānijas Luiziānas Modernās mākslas muzeja direktors Pols Ēriks Toners un citi, tostarp pasaules Laikmetīgās mākslas muzeju vadītāji un mākslas kolekcionāri. 

Pāris dienas pirms pirmizrādes Arterritory.com uz ekspresinterviju aicināja producentu Andreju Ēķi, kurš klusi atzinās, ka aizkadrā kolēģi joprojām intensīvi nodarbojas ar filmas montāžu.

Jūsu aktivitātes līdz šim vēsta, ka Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecība un veidošana nav personīgi vienaldzīgs process. Kā savulaik tas sākās, ka esat kļuvis par vienu no savveida mentoriem? 

Tas sākās ļoti jocīgi – ceļojot kopā ar labāko draugu Aigaru Graubu un viņa sievu, kuratori Ingu Šteimani. Ieklausoties viņu sarunās un pirmoreiz aizbraucot uz izstādēm Venēcijā, sāku personīgi raudzīties uz lietām mazliet citādāk. Pēc tam man daudz izstāstīja arī uzņēmējs un mākslas mecenāts Jānis Zuzāns, atklāja pasauli, par kuru pirms tam nebiju vispār domājis. Nav vairs kā pirms 10–15 gadiem, kad, nostājoties pie mākslas darba, sāku agresīvi prātot: “Ko viņš ar to bija domājis?” Es beidzot varu mākslu vienkārši uzlūkot un neko no tās neprasīt; es tīri jūtu, vai tā mani uzrunā, vai nē. Iedziļinoties šajā tēmā, kļuvu demokrātiskāks pret ārējiem notikumiem, atvērtāks pret citu cilvēku izpausmēm, vairāk neesmu tik kategorisks. Jūtot, kā manī viss mainās, sāku saprast, ko tas varētu nozīmēt sabiedrībai. Jo vairāk mēs par Laikmetīgās mākslas muzeju domāsim un runāsim, jo vairāk būs impulsu, kas šo procesu paātrinās.

Kas bija sakritību pamatā idejai par filmu? 

Esmu ļoti zinātkārs. Jaunībā vienmēr interesēja, kāpēc cilvēki kolekcionē gleznas? Triviāls izskaidrojums – uzkrāj bagātību, gaida vērtības kāpumu. Bet nekas nav tik vienkārši. Kādēļ tikai pieci procenti sabiedrības domā par mākslu un tās ietekmi, kamēr 95 procenti labākajā gadījumā vienkārši pasmejas, līdz galam nesaprotot laikmetīgās mākslas nozīmību? Gribēju iedziļināties un izprast, ko tā dod sabiedrībai, ko dod muzejs, kāda ir tā ietekme? Sāku pastiprināti runāt ar cilvēkiem, kas jomu pārzina, uzdot jautājumus, lai apmierinātu savu zinātkāri.


Uz jautājumu, vai laikmetīgās mākslas muzejs var nodrošināt ekonomisko pienesumu pilsētai, Luiziānas Modernās mākslas muzeja direktors Pols Ēriks Toners filmā atbild, ka tas jāskata plašā un ilgtermiņa perspektīvā. “Ir skaidrs, ka, uzbūvējot laikmetīgās mākslas muzeju, vispirms jārēķinās ar lieliem tēriņiem. Taču būvēt muzeju nozīmē būvēt sabiedrību. Tā nav vien peļņa no apmeklējuma. Muzejs ir jauna tīklojuma centrs. Kā iemest ūdenī akmeni, kurš izraisa tālāku viļņošanos. Šie viļņi ietekmēs sabiedrību visdažādākajā, arī pavisam neparedzamā veidā.” Pols uzskata, ka muzeja pienesums nav jāvērtē tikai pēc ekonomiskajiem rādītājiem. Būtiski ir saprast, kādu vērtību muzejs rada sabiedrībā. Viņš arīdzan norāda, ka kultūrtūristiem šodien ir svarīgi ne tikai labi restorāni, viesnīcas, bet arī kultūras baudīšana, bez kuras jebkurš ceļojums kļūst vienmuļš un garlaicīgs.

Runājot par filmu – esmu tādā vecumā, kad, izdarot personiskus atklājumus, gribas izstāstīt tos arī citiem, kuri vēl nezina vai neizprot. Vēlējos uzņemt filmu, lai informācija nepaliktu vien “operatīvajā atmiņā”, kad vienaldzīgā, monotonā tonī cilvēki nosaka: “Jā, mums vajadzīgs laikmetīgās mākslas muzejs.” Gribu, lai informācija nokļūtu apziņas “cietajā diskā” un cilvēks šo pašu teikumu izteiktu ar pārliecību! Mūsdienu demokrātijas uzdevums ir labas idejas skaidrot tik vienkāršā formā, lai nodomam veidotos sekotāji, kuri no visas sirds to gribētu īstenot. Nevis tāpēc, ka kāds ir nobalsojis, nolēmis vai vienkārši iedalījis naudu. 

Vai šāda žanra filmas pie mūsdienu bagātīgajiem informatīvajiem apstākļiem spēj kaut ko iekustināt sabiedrībā, noskaņot uz kāda viļņa? Kāds īsti ir filmas mērķis? 

Iecere ir ļoti vienkārša – vēlamies filmu izrādīt plašākai sabiedrībai, bet svarīgākā daļa, kuriem tā būtu jāredz, ir likumu devēji un lēmumu pieņēmēji. Pirmizrāde ir tieši precīzi mērķēta uz šo auditoriju, jo īpaši nozīmīgi būtu, lai tautas kalpi saprastu, par ko ir runa. Ticiet man, ja uzdosiet politiķim ļoti konkrētu jautājumu, viņš, protams, atbildētu, ka “Laikmetīgās mākslas muzejs ir vajadzīgs, bet...”. Tālāk sekotu turpinājums par to, kam vēl ir vajadzīga nauda, piemēram, medicīnai, kam nevar nepiekrist.

Arhīvā skaties video fragmentus no intervijas ar Polu Ēriku Toneru 

Taču jānotiek kaut kādam pārlauzienam. Mēs dzīvojam laikmetā, kur nepieciešama cita domāšana, un laikmetīgās mākslas uzdevums kaut kādā ziņā ir šo domāšanu mainīt. Ja mūsu valsts grib attīstīties, tad sabiedrībai ir vajadzīgs muzejs. Lai varam tur vest savus bērnus, kuru konkurētspēja un elastīgā uztvere nākotnē būtu neapstrīdama. Braucot un filmējot Rietumvalstu muzejus, pamanīju, ka tur uzturas tik daudz bērnu. Piemēram, Anglijā nav ieejas maksas, jo viņiem ir svarīgi būt pieejamiem, lai sabiedrība mainītos. Mums ir tikai šķēršļi, šķēršļi un šķēršļi. Sava Laikmetīgās mākslas muzeja nav, citos muzejos ieejas maksa ir augsta. Šī filma ir kā metode un līdzeklis, lai lūzumpunktu sasniegtu. 

Pastāstiet par filmas skeletu – kā tiek risināta tēma? Sarunu veidā? 

Filmu veido intervijas. Būs iespēja dzirdēt sarunas ar pasaulē ietekmīgiem cilvēkiem, kuri ir viedokļa līderi un nodarbojas ar sabiedrības formēšanu un iedvesmošanu. Mēs viņiem uzdevām jautājumus: kas ir laikmetīgā māksla? Kā tā izmaina pilsētu? Kā tā izmaina bērnu domāšanu? Vai tā noderēs nākotnei? Šie savāktie viedokļi no Anglijas, Amerikas, Krievijas un citām valstīm tika sakompilēti viegli uztveramā veidā. Precīzi sastrukturējām saturu, lai cilvēks, noskatoties šo filmu, no zāles iznāktu jau “bagātāks”.

Ņemot vērā, ka Laikmetīgās mākslas muzeja vēl nav, kā jūs izglītojat savus bērnus? Kā radāt viņos interesi par notiekošajiem procesiem? 

Tas ir trakākais. Daudzi jau nevar tā vienkārši aizlidot uz Venēcijas mākslas biennāli. Ne visi to var atļauties. Taču es ar varu iedzenu bērnus lidmašīnā, un mēs dodamies lūkot mākslu ārpus Latvijas. Protams, ir arī pretošanās, bet esmu pārliecināts, ka kaut kas nogulsnējas. Vecākie bērni jau lieli, paspējuši šo izbaudīt uz savas ādas, bet mazākais, cerams, vēlāk pateiks paldies. Nav pareizi, ja, Rīgai pretendējot uz metropoles statusu, sabiedrībai uz vietas nav pašiem sava Laikmetīgās mākslas muzeja.

Preses relīzē izsakāties, ka “māksla veiksmīgiem, panākumus guvušiem cilvēkiem jau kopš bērnības likusi uz lietām palūkoties citādi, ieraudzīt atšķirīgo, īpašo”. Vai jums atmiņā ir kāds personisks stāsts, kur māksla nospēlējusi svarīgu lomu lēmumu pieņemšanā vai kā citādi palīdzējusi? 

Viens mans draugs agrāk bieži skandināja – problēmas atrisinājums ir ārpus problēmas loka. Ja gadās problemātiska situācija, viens variants ir rīkoties, bet otrs – atgādināt sev par atrisinājumu ārpus problēmas loka. Ļoti bieži, aizejot uz foršu muzeju vai izstādi, iedarbojas asociatīvā domāšana. Pēc izstāžu apmeklējumiem man nereti pusotru dienu ir eiforija, labs garastāvoklis, kas mani tālāk rosina izdarīt kaut ko tādu, lai kādam citam būtu labi. Laikmetīgā māksla mani pamudina darīt labas lietas, vedina uz iepriecināšanu. Var jau ar alkoholu, cigaretēm un vēl kaut ko mēģināt uzlabot noskaņojumu, bet labāk, ja to pašu var panākt ar mākslas darbiem. 


Pēdējo gadu laikā nereti izskanējušas ziņas par muzeju budžeta samazinājumu, bet Liverpūles Nacionālo muzeju direktors Deivids Flemings uzskata, ka naudai vienmēr ir tendence kaut kur parādīties, ja vien tās nepieciešamība tiek adekvāti argumentēta. “Naudas jau nekad nebūs gana, bet muzeju sektorā strādājošajiem ir jāprot argumentēt muzeju nozīmi.” Tāpat svarīgi esot pārliecināt politiķus, ka muzeji spēj uzrunāt vairāk nekā tikai nelielu elitāru saujiņu ļaužu. “Muzejiem ir jābūt populāriem. Populārs muzejs ir tas, ko politiķi vēlas redzēt. Tikai tad viņi būs ieinteresēti atvēlēt finansējumu. Ja uz muzeju neviens nevēlas iet, kā tad lai politiķi atrod motivāciju to finansiāli atbalstīt? Daudzi to vienkārši nedarīs.” 

Marks Novaks teicis, ka māksla ir kā torpēda – laikmetīgās mākslas uzdevums ir uzspridzināt sabiedrības viedokli. Sākumā ļaudis satraucas “Kā tā var?”, bet pēc desmit gadiem tas kļuvis par precedentu, tā ir kā norma. Mani interesē šī iekšējā sevis spridzināšana, šo uzbūvēto sienu un iekšējā viedokļa sagraušana. Bieži braucu uz Amsterdamu, kur notiek virkne izstāžu, un eju uz tām, lai saspridzinātu savas sienas. Vairs nav interesanti vienkārši ceļot un skatīties piramīdas, mans mērķis ir redzēt Laikmetīgās mākslas muzejus Eiropā, kas kļuvis par savveida narkotiku. 

Ja notiktu vēlamais un Latvija tiktu pie sava Laikmetīgās mākslas muzeja – kā kvalitatīvi šo milzīgo vali iekustināt? Vai mums ar vietējiem pārstāvjiem nepietrūktu spēka un zināšanu? 

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka nekādā gadījumā nepietrūktu ne spēka, ne zināšanas. Latvijā mākslas tradīcijas ir ļoti dziļas. Būtu muļķīgi celt muzeju vietā, kur nav mākslinieku, bet mums ir skolas un bagātas tradīcijas. Par to, ka muzejs būs, es absolūti nešaubos. Iekustināt vali var tad, ja pārliecinām cilvēkus un iecerei iegūstam sekotājus. Nekādā gadījumā mans uzdevums nav runāt par to, kurš būs arhitekts vai kurā vietā muzejs tiks būvēts. Mans uzdevums ir iekustināt domu un izdarīt tā, lai arvien vairāk cilvēku gribētu šo sapni ieraudzīt jau realizētu. 

Arhīvā skaties video fragmentus no intervijas ar Deividu Flemingu

Ko mēs ikdienā varētu darīt, lai Latvija tiktu pie sava Laikmetīgās mākslas muzeja? Kā mēs, kas neesam režisori un producenti, likumdevēji un lēmumu pieņēmēji, varam palīdzēt šajā procesā? 

Ceļojot esmu ievērojis interesantu parādību: skandināvi kā nācijas ir ļoti maza – dāņi vai somi ir ap pieciem miljoniem. Bet viņiem ir izdevies tas, ka mēs zinām, kas ir skandināvu dizains. Reāli robežu it kā nav, bet jūtama ir neredzamā robeža – iebrauc Skandināvijā un zini, ka esi Skandināvijā. Kā vienā intervijā teica Spārīša kungs: “Kosmpolītisma laiks sāk izbeigties.” Manā izpratnē vienīgais, ar ko mēs varam nobalsot, ir paņemt savus bērnus pie rokas un vest uz latviešu mākslinieku izstādēm, iegādāties latviešu mākslinieku darbus! Atbalstot viņus, parādītos šī enerģijas plūsma, kā arī saviem bērniem mēs iemācītu vajadzību mākslu patērēt. No sākuma būs grūti, bet kā šajā filmā saka viens ļoti slavens Maskavas kolekcionārs Emeļjans Zaharovs: “Kad citi pārmet, ko tu moki savu trīsgadīgo meiteni, vedot uz muzejiem? Es atbildu – manai meitai atšķirībā no jūsu bērniem būs par vienu baudu vairāk. Viņa varēs saprast, kas tas ir, un pratīs to izmantot, lai savu karjeru veidot labāku.”

***

Filmas “Kas te tik laikmetīgs?” radošā komanda: producents Andrejs Ēķis, izpildproducente Kristīne Zuzāne, galvenā redaktore Inga Šteimane, režisors Dzintars Dreibergs, scenāriste Ilona Bērziņa, operatori Valdis Celmiņš un Jānis Šēnbergs, montāžas inženieris Jānis Ērglis. 

Doma Laukums 6
Rīga, Latvija
rigasbirza.lv

Smillas Jaunkundze - 15.04.2014 22:27
Bija O.K. tā filma.
Emīlija Zaraine - 15.04.2014 18:57
Ļaujiet minēt... LNT? :D
Plātīzers Kokaskaida - 15.04.2014 16:28
Viiri zinaataaji saka, ka notiek sarunas ar vienu no televiizijaam.
R. R. - 15.04.2014 13:59
Ļoti interesē, kur šo filmu, kurai paredzēta plaša auditorija, varēsi noskatīties parastie mirstīgie, kas politiķu opirmizrādi neapmeklēs?
Z Z Top - 15.04.2014 12:43
Pats galvenais, lai gaidītā "pārlauziena" vietā nav "aplauziens"