ZIŅAS  
Kaspars Garda, Rīga 2014

Ekspress intervija ar instalācijas “Pieminekļu kari” kuratoru un tēlnieku Aigaru Bikši 1

Rita Kaže - Zumberga
27/03/2014 

Pilsētvides objekts “Pieminekļu kari”
Brīvības un Elizabetes ielas krustojums, Rīga
27. marts – 26. oktobris, 2014

Rīgas iedzīvotāji un viesi jau šodien pašā centrā manīs visai iespaidīgu skatu – no darvas melna lauku šķūņa jumta, kā brīnumu kastes, lēnām pacelsies ķeizara Vilhelma I galva, sākumā tikai augšdaļa, tad jau visa seja, līdz vācu ķeizars visā augumā izsliesies pāri gadsimtu griežiem un uz brīdi radīs atelpu, lai mainītos vietām ar nākamo pieminekli. “Latviešiem jāsaprot, ka mēs jau esam tie “turētāji” - tie, kas izvelk un iebāž atpakaļ šos tēlus! Mēs esam tie, kas kontrolē šo procesu – tas ir mūsu brīvības mirklis. Mēs varam aplūkot to, kas ir mūsu piemiņā un mūsu vēsturē. Izvilkt ārā to, ko gribam! Tur jau tā brīvība. Ja nevari to izdarīt, tad nekādas brīvības nav. Ja baidies no savas pagātnes, tad neesi brīvs,” instalācijas “Pieminekļu kari” ideju pamato tās kurators un tēlnieks Aigars Bikše, ar kuru kopā pie šī projekta strādājuši Inese Valtere - Ūlande, Donāts Mockus, Jana Briķe, Uģis Gailis, Ernests Šteinboks un Māra Ādiņa.


Publicitātes foto

Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros 27. martā plkst. 13.00 Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā tiks atklāts pilsētvides objekts “Pieminekļu kari” – provokatīva instalācija, kuras atskaites punkts ir tik dažādās varas, kas ietekmējušas Rīgas un visas Latvijas likteni. Vietas izvēle ir likumsakarīga. Tā ir vēsturiskās atmiņas piepildīta teritorija, kas atrodas vienā no pilsētas redzamākajām vietām. 

“Šīs vietas izvēlei ir vairāki aspekti – semantiska nozīme jau pirmkārt. Tas, ka tur bija Ļeņina piemineklis, arī ir ļoti svarīgi. Piemineklis, piemiņa, piemiņas izdzēšana, piemiņas novākšana, izrādīšana, izvilkšana, piemineklis kā objekts. Tur atklājas visas šīs attiecības, kas mūsu radītā objekta kontekstā ir būtiskas. Bet vispār ļoti svarīgs ir fakts, ka objekti tur labi izskatās. Instalācija gan nav liela, tikai 10 metrus augsta, bet tieši šajā vietā tā izskatās monumentāli. Ģeogrāfiski plaša un nozīmīga atrašanās vieta. Tur Brīvības iela pārvēršas par bulvāri. Šai vietai ir savs šarms - ne velti tur jau agrāk bija piemineklis,” Arterritory atklāj mākslinieks un atzīst, ka instalācija iezīmē viņa vīziju par kolektīvajām atmiņām un uzskatiem un vienlaikus atskatās uz procesiem, kuri ietekmējuši un veidojuši latviešu nāciju.

To var dēvēt arī par mainīgu simbolisku pieminekļu plejādi. Ikviena no objekta četrām skulptūrām, kas novietotas uz podesta, reprezentē Latvijas identitātes būtiskus raksturlielumus,  kuru veidošanās procesā būtiska loma bijusi četru kultūru – Vācijas, Zviedrijas, Polijas un Krievijas – ietekmei.

Poliju un kristietību simbolizē 15. gadsimta beigās tapusi nezināma autora skulptūra „Madonna uz mēness sirpja”  - Dievmāte Marija, kuras oriģināls atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Vācijas ietekmes atklāj Karla Ludviga Menceļa (1858–1936) 1902. gadā veidotā skulptūra „Vilhelms I”, Krievijas 1917. gada revolūcijas ideoloģiskas vēsmas atradīsit Gustava Kluča (1895–1938) 1922. gada darba kopijā „Visu zemju proletārieši, savienojieties!”. “Objekts nav saglabājies. Bet mums bija oriģinālā skice, muzejā paskatījāmies krāsu toni un vēlāk pielāgojām,” nianses par Kluča darbu atklāj kurators. Ceturtā skulptūra “Pieminekļu karos” reprezentē Zviedriju un globālo pasauli - melnādaina Bārbija, tērpta kā zviedru tautu meita, kuras prototipu darba grupa gluži nejauši atradusi ebay.

Aigars Bikše atklāti stāsta, ka darba process neesot bijis vienkāršs.

“Sākumā bija ideja uzaicināt piedalīties projektā šo četru valstu māksliniekus. Taču drīz vien atklāju milzīgu problēmu – viņi atteicās, jo nevēlējās ar savu mākslu reprezentēt valstis, kas šādā vai tādā veidā valdījušas Latvijā. Varbūt nemācēju viņus apvārdot, bet negribējās arī melot! Mūsu gadījumā būtisks ir fakts, ka mēs paši esam tie, kas par šīm lietām runā. Taču tieši šī pretestība mūs aizveda līdz domai, ka jāveido kolāža pašu spēkiem, jo mūsdienu demokrātiskajā pasaulē nevar piespiest  māksliniekus identificēties ar kādu izbijušu varu. Šo sarunu procesu var uzskatīt arī par pētījumu, kura secinājums ir tāds, ka mākslinieki grib būt brīvības dalībnieki, nevis agresīva veidojuma pārstāvji.” 

Aigaru Bikši pašu ļoti interesējot vēsture. Viņam īpaši svarīgi šķitis nepieļaut kļūdas, tālab šī vēstures interpretāciju tapusi kopā ar vēsturnieku un Vidzemes augstskolas rektoru Gati Krūmiņu; viņš bija tas, kas palīdzēja sagatavot konceptuālo bāzi.

“Manuprāt, ļoti veiksmīgi izdevās izmeklēt šos fundamentālos kultūras uzskatu kopumus, bet līdz šiem konkrētajiem paraugiem nonācām ilgos meklējumos, kuru laikā prātojām, kā tieši “savilkt kopā”  šīs četras valstis. Negribējām palikt pie plika valsts jēdziena, likās, ka jābūt kaut kam jēdzieniski biezākam. Un tas nenācās viegli… Bija gan darba grupa, gan saņēmu bargu kritiku mākslinieciskajā padomē - nācās šo to pamainīt. Reizēm mēdz būt tā, ka mākslinieks tik ļoti pierod pie savas vīzijas, ka nespēj vēsu prātu uzlūkot sākotnējo impulsu, pazaudē iedvesmu; reizēm sāk pat sev melot, ka viss ir kārtībā. Man patika, ka bija diskusija, ka bija strīds. Pats priekš sevis sapratu, kurus punktus jānoslīpē, kurus jānomaina.” 

Jautāju projekta kuratoram, vai šīs vides objekts nemulsinās sabiedrību, ņemot vērā pēdējā mēneša  notikumus pasaulē? “Man tikko bija  intervija, kuras laikā žurnālists jautāja, vai šī ekspozīcija nesāpinās un nemocīs cilvēkus, jo mums tie apstākļi šādi un tādi, ar Ukrainu un pasauli un tā tālāk? Es varu tikai teikt, ka iebāzt galvu smiltīs un nerunāt par tām lietām; tā politkorektā izlikšanās, ka viss ir kārtībā, sak, ka tik kaut ko nesakustināt, ka tik kaut ko nepieminēt  – tā nav izeja. Man reizēm piedēvē provokatora lomu, bet, atklāti sakot, vienkārši ir lietas, par kurām man ir interesanti runāt un kas man pašam liekas svarīgas. Man nav nekas iebilstams, ja to sauc par provokāciju, bet pats neuzskatu, ka tāds esmu, jo provokators izaicina, grib redzēt reakciju. Taču man būtiska ir pati tēma un nevis vēlme izaicināt.” 

Iespējams, šī objekta podests rīdziniekiem kļūs par punktu, no kura atklāt jaunu, līdz šim vēl nepazīstamu Rīgas ainavu. “Kad aizgāju apskatīt ekspozīcijas vietu, nostājos Brīvības ielas vidū un biju pārsteigts - cik ļoti interesants skatupunkts - iela tās bezgalīgajā tālumā. Šī ir iespēja nokļūt neierastā vietā un neierastā vidē. Es vēlējos, lai cilvēki padomā par mums būtiskām parādībām un lietām no neierasta skatpunkta. ” Tā sarunu noslēdz Aigars Bikše, aicinot skatītājus pavērot instalāciju vakaros, kad apgaismojums izcels objektu tiešās un apslēptās šķautnes. 

Pieminekļu Kari - 01.04.2014 12:39
Video mākslinieks: Edvards Percevs
Projekta koordinators: Kristiāna Kārkliņa