ZIŅAS  
Solvita Krese. Foto: Kristīne Madjare

“Ja nav laikmetīgās mākslas muzeja, varbūt vajag biennāli?” Jautā “Re: visited” kuratore Solvita Krese 2

Arterritory.com
14/03/2014

Foto: Kristīne Madjare

Grupas izstāde “Re: visited”
Rīgas Mākslas telpa, Rīga
14. marts – 27. aprīlis, 2014

14. martā plkst. 18.00 Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs Rīgas Mākslas telpā atklās apjomīgu izstādi Re: visited, kas norisinās “Rīga 2014” Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros. Izstādē iekļauti starptautisku atzinību guvušu mākslinieku darbi, atlasīti pēdējo divu gadu nozīmīgākajās mākslas biennālēs ārvalstīs.

Arterritory.com uz ekspresinterviju aicināja izstādes kuratori un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāju Solvitu Kresi, lai uzzinātu, kālab izraudzīta tieši šāda darbu atlases koncepcija un kuri no izstādes darbiem viņu uzrunā īpaši personīgi?

Kā radās doma par šādu darbu atlases koncepciju – mākslas biennāles?

Ideja par šādu darbu atlases koncepciju radās, strādājot pie “Rīga 2014” programmas veidošanas un pārdomājot dažādus veidus, kā iezīmēt Rīgu vienā kartē kopā ar citām Eiropas pilsētām, kā tās sasaistīt. Biennāles ir starptautiski nozīmīgi notikumi gan mākslas, gan pilsētu identitātes veidošanā. Tādējādi attīstījām ideju par izstādes Re: visited veidošanas metodi – darbi no pēdējo gadu biennālēm.

Cik ilgs ir bijis darbs pie izstādes, un cik lielā mērā gala atlase ir mainījusies no sākotnēji iecerētās?

Izstādes sagatavošanas process ilga pēdējos divus gadus, kuru laikā tika apmeklētas dažādas Eiropas mākslas biennāles. Sākotnēji bija tikai izstādes Re: visited karkass, proti, pati darbu izraudzīšanās metode, un tikai laika gaitā tas tika piepildīts ar saturu.

Izstādes koncepcija tika noformulēta, apskatot lielāko daļu biennāļu, un tā ļoti raksturo manu subjektīvo sajūtu, kāda rodas tā saucamajās Eiropas mākslas biennālēs, kuras ļoti precīzi atspoguļo globālos sabiedrības procesus. Visuzskatāmāk tas parādās faktā, ka šajās biennālēs piedalās ļoti daudz mākslinieku, kuri nemaz nav no Eiropas valstīm. Diezgan apzināti arī izstādē Re: visited izraudzījāmies tieši tādus. Viņi ne vien nāk no citurienes, bet arī iepludina mākslas darbu tēmās un savā skatījumā uz pasauli to specifiku, kas ir raksturīga viņu reģionam.

Mani ļoti interesē šī citādība, taču ne kā eksotika vai antropologa skatījums. Šī interese vairāk sakņojas sabiedrības marginalitātes izpētē – dažādu sociālu, politisku, teritoriālu un cita veida malieņu izzināšanā. Šādas izstādes nojauc eirocentrisko skatpunktu, ierastās normalitātes robežas, te parādās daudzveidība, daudzbalsība. Izstādes Re: visited skatītāji arī ir aicināti palūkoties uz mākslas darbiem un tajos atspoguļotajām tēmām no neierasta skatpunkta, mēģināt izkāpt ārā no ierobežotās teritorijas un “sarunāties ar svešiniekiem”.


Izstādē Re: visited iekļauts arī holandiešu mākslinieka Marka Mandersa darbs “Lapsa / Pele / Siksna” (1996), kurš 55. Venēcijas mākslas biennālē bija daļa no Holandes nacionālā paviljona ekspozīcijas. Interviju ar mākslinieku lasiet Arterritory.com arhīvā

Kāda ir mākslas biennāļu loma starptautiskajā mākslas ainā? Kālab tās ir nozīmīgas?

Uz biennālēm var skatīties dažādi, un šis projekts pamudināja par to vairāk aizdomāties. Tās var aplūkot gan pilsētu kultūrpolitikas kontekstā, gan kā izklaides vai tūrisma industrijas sastāvdaļu vai iemeslu ģentrifikācijas problēmām. Biennāles var būt izveidojušās par smagnēju mākslas hierarhijas sastāvdaļu, tās varētu kritizēt arī par īslaicīgumu, neieinteresētību vietējā kontekstā un projektā balstītiem (project-based) mākslas darbiem. Taču uz biennālēm iespējams skatīties arī kā uz vietu, kurā izmēģināt eksperimentālu izstāžu formātu, kā uz laboratoriju un platformu, kurai ir lielāka brīvība un piemīt izteiktāka elastība reaģēt uz pārmaiņām sabiedrībā nekā, piemēram, muzejam. Turklāt biennāles ierasti rada starptautisku mākslinieku, kuratoru un apmeklētāju apriti, tās var gūt lielāku uzmanību nekā regulāras institūciju programmas.

Latvijas kontekstā šķiet svarīgi runāt gan par plašu starptautiskās sabiedrības uzmanību, gan arī biennāles pretnostatījumu muzejam. Latvijā, kur šobrīd joprojām nav laikmetīgās mākslas muzeja, varētu uzdot jautājumu – vai šāda divu gadu ciklā notiekoša lielizstāde radītu pietiekamu alternatīvu? Mums, protams, ir Tēlniecības kvadriennāle, Viļņā notiek Starptautiskā Baltijas triennāle, Tallinā – Grafikas triennāle, un ir arī citas iniciatīvas, taču mēs gribētu saprast un aktualizēt jautājumu, vai šīs izstādes iezīmē un palīdz izgaismot mūsu reģionu pasaules kartē, vai notiek mijiedarbība plašākā mākslas kontekstā?

Kāpēc no Latvijas izvēlējies tieši Kristīni Alksni? Arī citi latvieši, piemēram, Miks Mitrēvics ir piedalījušies biennālēs, tostarp Manifesta.

Protams, ir vairāki latviešu mākslinieki, kas ir piedalījušies starptautiskās biennālēs, bet mēs sevi bijām “iesprostojuši” samērā ierobežotā laika periodā – pēdējos divos gados, Mika Mitrēvica dalība Manifesta 7 notika vēl pirms tam. Varējām izvēlēties arī kādu no Latvijas paviljona dalībniekiem Venēcijas biennālē, taču likās svarīgi izraudzīties latviešu mākslinieku no kuratora veidotas izstādes. 


Ranas Hamades (Rana Hamadeh) darbs “Lielais galds” jeb “Iekams tas krīt, ir tikai prātīgi mazliet izbaudīt dzīvi” (2013) izraudzīts 12. Lionas biennālē

Nobeigumā izcel, lūdzu, piecus izstādes darbus, par kuriem tev ir kāds īpašs stāsts vai kas tevi personīgi ļoti uzrunā! 

1. Mākslinieces Ranas Hamades (Rana Hamadeh) darbs “Lielais galds” jeb “Iekams tas krīt, ir tikai prātīgi mazliet izbaudīt dzīvi” (2013) ir nelineārs skatījums uz vēstures notikumiem, kas uz vienas platformas – skatuves jeb galda – izvieto notikumus, aicinot doties cauri Rietumsahārai, izdzīvot holēras karantīnā, pabūt seno Atēnu tiesās un palūkoties uz nesenajiem arābu nemieriem. Šis darbs paver gluži citu skatpunktu un pozīciju, pārrakstot vēsturi. Kad māksliniece iekārtošanas laikā bija Rīgā, mums bija ļoti aizraujošas sarunas, kas man atklāja aunu izpratni par arābu pasauli – nebūt ne monolītu, bet gan pretrunu pilnu, ļoti dažādu. 


Evas Kotatkovas (Eva Kotátková) darbs no sērijas “Ne jau par to, kā tu kusties, bet – kas tevi aizkustina” tika izraudzīts 55. Venēcijas biennāles kuratora izstādē “Enciklopēdiskā pils”

2. Evas Kotatkovas (Eva Kotátková) darbs tika izraudzīts 55. Venēcijas biennāles kuratora izstādē “Enciklopēdiskā pils”, pilnībā to diemžēl nav iespējams izstādīt lielā apjoma dēļ, tāpēc izvēlējāmies rādīt mākslinieces darbus no sērijas “Ne jau par to, kā tu kusties, bet – kas tevi aizkustina”. Kotatkova ir viena no Austrumeiropas pamanāmākajām māksliniecēm, kas savos darbos atsaucas uz pagājušā gadsimta sākuma psihiatrisko klīniku praksēm, viņa izmanto savdabīgu tēlu valodu, runājot par cilvēka mentālo arhitektūru. Kotatkovas darbi ir īpaši būtiski mūsdienās, jo runā par to, kā sabiedrība “pieslīpē”, veido cilvēku, kā tiek radīti priekšstati par normalitāti. 

3. Antoni Vega-Makotela (Antonio Vega Macotela) strādā ar dažādām sabiedrības grupām. Darbā “Laika apmaiņa” (2006–2010) – ar cietumniekiem, kuri ir veidojuši izstādē apskatāmos objektus. Mākslinieks apšauba patlaban valdošās darba un naudas attiecības un piedāvā alternatīvu – darba un laika apmaiņu, ko viņš piecu gadu garumā ir realizējis ar konkrēta Meksikas cietuma iemītniekiem. Piemēram, apmaiņā pret laiku, ko Makotela pavadīja, meklējot viņa mīļoto, Ismaēls, esot cietumā, izmantoja savu uzmācīgo pirksta drebēšanu, lai izgrebtu caurumu grāmatas “Grāfs Monte Kristo” vidū. Šī grāmata ir redzama izstādē. Makotela aktualizē jautājumu par darba autorību, jo cietumnieku veidotos objektus mākslinieks ir “iemainījis” un nu izstāda kā savējos, savukārt to, ko viņš darījis cietumnieku labā, mākslinieks neizstāda, jo tas ir laiks, kas pieder viņiem. Mākslas vēstures pētniecības kontekstā ir interesanti skatīties uz šiem objektiem, kuri varētu viegli tikt salīdzināti ar agrīniem Dišāna vai Kosuta darbiem, ja mēs nezinātu, ka to autori ir šie cietumnieki.


Konstances Šmitas instalācija “Milda” (2013) izraudzīta 2013. gada Bergenas asamblejā

4. Konstances Šmitas instalācija “Milda” (2013) balstās dramaturga Sergeja Tretjakova lugas “Es gribu bērnu” (PSRS, 1926) interpretācijā – māksliniece lūdza septiņas sievietes – ekspertes reproduktīvās veselības jautājumos – izspēlēt Tretjakova lugas ainas, koncentrējoties uz mēģinājumu kā metodi un nevis cenšoties sasniegt galarezultātu jeb izrādi. Tādējādi darbs savij kopā gan tālaika avangarda idejas par sievietes autonomiju, bērnkopības nodošanu kolektīvam un tiekšanos pēc maksimālas produktivitātes ar šābrīža diskusijām par dzimuma lomām, to sadalījumu. Interesanti, ka Tretjakovs nāk no Kuldīgas, un galvenās varones Mildas prototips ir latviešu meitene.

5. Mākslinieks Džumādi (Jumaadi) ir no Indonēzijas, un viņa darbs “Vientulība bija daļa no tā” (2013) veidots no sirreālu figūru zīmējumu sērijas uz krāsainām pasaules kartēm. Attēlojot šos ceļiniekus, Džumādi pirmkārt savdabīgi komentē savu mākslinieka pozīciju mūsdienu pasaulē – mūžīgā nomada lomā pārvietojoties no vienas starptautiskas izstādes vai rezidences uz citu, iepazīstot jaunas vietas, bet nekur nekļūstot par savējo. Paralēli tiek skarts arī globālās migrācijas jautājums, kas notiek gan ekonomisku, gan sociālu un politisku iemeslu dēļ, un rosinātas pārdomās par migrācijas radītajām sekām.

***

Izstādē pārstāvētie mākslinieki: Umida Ahmedova (Umida Akhmedova, Uzbekistāna), Kristīne Alksne (LV) un Emmanuels Pidrē (Emmanuel Pidré, Argentīna, Vācija), Pavels Altamers (Paweł Althamer, Polija), Petra Brauere (Petra Brauer, Zviedrija) & Mariuss Dibvads Brandruds (Marius Dybwad Brandrud, Zviedrija), Mešaks Gaba (Meschac Gaba, Benina/Nīderlande), Igors Grubičs (Igor Grubić, Horvātija), Rana Hamade (Rana Hamadeh, Libāna/Nīderlande), Džumādi (Jumaadi, Indonēzija), Eva Kotatkova (Eva Kotátková, Čehija), Nikols Kozakis un Rauls Vaneigems (Nicolas Kozakis & Raoul Vaneigem, Beļģija), Anna Lislegorda (Ann Lislegaard, Norvēģija), Džumana Manna un Sille Storihle (Jumana Manna, ASV/Vācija, & Sille Storihle, Norvēģija), Antonio Vega-Makotela (Antonio Vega Macotela, Meksika), Marks Manderss (Mark Manders, Nīderlande), Paulo Nazarets (Paulo Nazareth, Brazīlija), Selma un Sofjane Uisi (Selma and Sofiane Ouissi, Tunisija), Konstance Šmita (Konstanze Schmitt, Vācija) un Korina Svorna (Corin Sworn, Apvienotā Karaliste).

www.lcca.lv

Kungu iela 3
Rīga, Latvija
makslastelpa.lv

Z Z Top - 17.03.2014 11:10
Jā, laba izstāde! Iesaku!
Roberta Līgava - 17.03.2014 08:26
Diez vai biennāli mums vajag, bet izstāde gan forša