ZIŅAS  
Foto: Sergejs Timofejevs, Arterritory.com

Ekspresintervija ar režisoru Jāni Rēdlihu par filmu “Es nemiršu”, kas veltīta Ilmāram Blumbergam 1

Rita Kaže-Zumberga
26/02/2014  

Dokumentālā filma par Ilmāru Blumbergu “Es nemiršu”
Kinoteātris “KSuns”, Rīga
Pirmizrāde – 27. februārī plkst. 18.00

Ilmāra Blumberga daiļrades sekotājiem noteikti nav gājusi secen īpatnā melnā cilvēka figūra, kas vietumis dominējusi viņa mākslas darbos. Pats autors objekta ieliekto dabu komentē kā apzinātu – lai pēc mirkļa tā ar inerces spēku atvēztos atpakaļ, radītu enerģijas plūsmu. Bet reizē tā ir arī auss, mazā ķermeņa daļa ar tik daudzajiem, neskaitāmajiem nervu galu punktiem; un vēl – reizē tā ir kalps un reizē tā ir kungs, kā arī paklanīšanās brīdis ar pateikto “paldies”. Kā novērojis režisors Jānis Rēdlihs, Blumbergs pēc iespējas vairāk mēģina pats sevī iedziļināties: “Piegājiens ir tāds – jāveido saraksts ar visiem cilvēkiem, kurus dzīvē saticis, un tiem jāpasaka “Paldies!”. Satikšanās un paldies sacīšana Blumbergam ir ļoti raksturīga.”

Režisoru Jāņa Rēdliha un Maijas Smildziņas filma par Ilmāru Blumbergu “Es nemiršu”, kas pirmizrādi piedzīvos ceturtdien, 27. februārī, plkst. 18.00 kinoteātrī “KSuns”, ir mākslinieka apziņas plūsmas fiksējums, kurā laiki, reālie notikumi un kultūras dažādie slāņi mijiedarbojas. Izstāžu zālē “Arsenāls” 2013. gadā veiksmīgi noritēja mākslinieka personālizstāde, kas iezīmēja 70 dzīves gadu laikā piedzīvoto, kā arī kļuva par skatuvi Blumberga monologam šajā filmā.

“Meksikas indiāņu šamaņu mācībā svarīga ir detalizēta dzīves pārskata veikšana, jo tad, kad atnāk nāve, tā par savu upuri izvēlas šo pārskatu – šo fantomu ar cilvēka dzīves pieredzi un emocijām, bet pats šamanis pārvēršas par nemirstīgu garu. Ilmārs Blumbergs savā izstādē arī veic šo dzīves pārskatu, un ne velti filmas nosaukums ir “Es nemiršu”. Filmā viņš to dara rotaļīgi un priecīgi, kā pienākas cilvēkam ceļā uz brīvību,” komentē režisors Jānis Rēdlihs, reizē atklājot, ka kinodarbā organiski saplūdis gan Blumberga dzīves ritējums, mākslas jomā paveiktais, ko demonstrē izstādē redzamie cikli “Visu laiku snieg”, “Ne pabeigts darbs”, “Tas pats”, “Kalpošana” u.c., bet pāri visam – mākslinieka pasaules redzējums.

Arhīvā lasi Sergeja Timofejeva interviju ar Ilmāru Blumbergu

Mākslinieka vizualizētos atmiņu fragmentus un pašportretus caurvij ironiskais domu gājiens un dzēlīgais, niansētais otas triepiens, atainojot eksistenciālas pārdomas un emocionālus pārdzīvojumus. Blumbergu pamatoti uzskata par spēcīgāko mītiskās domāšanas pārstāvi Latvijas mūsdienu mākslā – tēli, simboli un zemteksti veido autobiogrāfisku, dziļu stāstījumu un konceptuāli radošu atskaiti par 70 gadu laikā pārdzīvoto, pārdomāto, izjusto, paveikto. “Zīmēt, ko dzīvoju, lai labāk saprastu, kā es dzīvoju,” kādā sarunā skaidrojis pats mākslinieks.

Blumberga pasaules skatījumu ļoti ietekmējusi bērnība – 1951. gadā kopā ar māti Ilmārs devies uz Tjuhtetu, kur pēc pieciem ieslodzījuma gadiem “uz mūžu” ir nometināts tēvs, kas apsūdzēts par “sevišķi bīstamu pretvalstisku noziegumu”. Pilsētas puikas acīs ieraudzītā daba izskatās noslēpumaini varena, tika ēstas lāču kotletes, lasīti ciedru rieksti, savu lomu atmiņās spēlē arī kaza Pūka. “Un es kā burunduks Melānijas Vanagas stāstā neizjutu to cilpu, kas bija kaklā,” kādā intervijā atminas mākslinieks.

Multidisciplinārais Blumbergs sevi pierādījis visdažādākajās jomās – scenogrāfijā, kostīmu un grāmatu dizainā, grāmatu ilustrācijās, gleznās, grafikās, scenogrāfijā, skulptūrās, instalācijās, fotogrāfijās un videodarbos, monētu dizainā, dažādos projektos un iestudējumos, turklāt ar saviem darbiem guvis plašu atzinību ikkatrā no vidēm ne vien Latvijā, bet arī citviet pasaulē. 1995. gadā mākslinieks apbalvots ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 

Dokumentālās filmas režisors un operators Jānis Rēdlihs atrada laiku mazai sarunai ar Arterritory.com un RISEBA augstskolas tumšajā zālē, laipojot starp studentiem un filmēšanas gaismu montāžu, atklāja savu redzējumu par kino darba tapšanu un būtisko Blumberga atspoguļojumā.

Jūs kopā ar savu dzīvesbiedri režisori Maiju Smildziņu jau vairākas reizes dažādos rakursos esat portretējuši sabiedrībai nozīmīgus cilvēkus. Kas ir sakritību pamatā, ka tagad pie savas filmas ticis Ilmārs Blumbergs?

Tiešām esam taisījuši diezgan daudz dažādu mūziķu, mākslinieku un rakstnieku portretu. Taču šī filma nebija īsti mūsu izvēle, tā bija Blumberga izstādes kuratores un mākslas zinātnieces Anitas Vanagas doma, ka kaut kas tāds varētu tapt. Droši vien tāpēc, ka iepriekš bija veiksmīga sadarbība filmā par Sigurdu Vīdzirksti – Amerikā dzīvojošu, ļoti interesantu mākslinieku. Viņa sieva bija atvedusi šī mākslinieka gleznas, kuru pamatā ir punktiņi. Absolūti ģeniāls vecis. Jāsaka atklāti, mēs baigi interesanti uztaisījām – bija mūziķis, kas tajās gleznās muzicēja, spēlēja marimbu, un viņš tik apbrīnojami labi saprata, kā tās gleznas sarindojas dramaturģiskā secībā, un muzicēja katrā gleznā atbilstoši kaut kādai sajūtai, ka kopskatā tas veidoja nenoliedzami pārdabisku ainu. Bet tas vairāk bija paša mūziķa nopelns, ne tik daudz mūsu. Vispār jau interesanti atslēgt gleznu kā baudāmu objektu. Impulss bija aizgājis plašāk, un mūs uzaicināja. 

Kā top šādas dokumentālās filmas? Ir kāda ikdienišķa formula, lai finālā, montējot materiālu, nešķistu, ka iztrūkst svarīgi pavedieni?

Nekāda scenārija nebija. Principā pati Blumberga izstāde jau ir kā filma. Tā ir filma par filmu. Līdz ar to kaut kāda struktūra bija, tikai nodarbināja jautājums, kā šo izstādi pārtulkot kinematogrāfiskā valodā? Ir dažādi līdzekļi. Ir tūkstoš veidu, lai panāktu to, kā es saucu, “atvēršanu”. Vienmēr mēs pielāgojamies, vienalga, vai ir kāds mūziķis, vai cits mākslinieks, jo katrs darbs par šiem cilvēkiem ir citādāks, jo ļaudis atšķiras. Tev ir jāiekļaujas un jāsajūt matērija, kā šis cilvēks dzīvo. Viss, ko mēs darām, ir tulkojuma veids, kam jābūt pēc iespējas tuvu oriģinālam. Bet tulkojums katru reizi ir citā valodā un tāpēc vienmēr tik atšķirīgs. 

Filma esot mākslinieka monologs; cik noprotams no preses relīzes, par autoru un “radīšanas principu”. Kā jūs saprotat šo vārdu salikumu?

Filma nav par radīšanas principu, tā ir vairāk par Blumberga dzīvi, viņa pasaules uztveri. Par tādu dīvainu lietu kā liktenis. Filma ir viņa dzīves projekcija. Tā ir ļoti būtiska darbība – veikt zināmu savu dzīves atskaiti. Tā ir Blumberga atskaite, un tad jājautā viņam pašam, ko no šādas atskaites viņš pats iegūst.

Vai ierindas mākslas cienītājam Blumberga daiļrade atklāsies no negaidīta rakursa?

Es nezinu, grūti pateikt. Varbūt pārspīlēju, bet, šķiet, ka tik nopietni katrai gleznai – kā tā atveras, diez vai kāds ir pievērsies. Televīzijai vienkārši tam nav laika, un kino arī nepievērš uzmanību. Es nezinu, vai tieši sabiedrībai tas būtu jaunatklājums, filma ir pietiekami mākslinieciski pievērsta tieši glezniecības aspektam. Tur ir ritmi, tur ir līnijas, kaut kādas kustības – kā gleznā. Ja par gleznu tev kaut ko stāsta, tu neko nesaproti, tā jāredz. Tāpat arī šeit, tikai cits veids, kā uzņemts. Tajā pašā laikā tas viss ir viens kopējs stāsts – pamatā par cilvēku un viņa izjūtām, viņa pārdomām, viņa spēli ar dzīvi. Par noieto ceļu un atmiņām. Tur ir daudz visa kā; sarežģīti, protams, pateikt, bet pašam liekas interesanti pusotru stundu skatīties gleznas, kas saistītas ar cilvēka ceļu. Bet kā tas būs skatītājam? Nevaru apgalvot, ka tas būs baigi forši. To redzēsim pēc pirmizrādes – varbūt nemaz nebūs forši. (Smejas)

Blumberga mākslinieciskajā rokrakstā viena no zīmīgākajām atslēgām, šķiet, ir izliektā, nepārtrauktā līnija. Vai, jūsuprāt, tā varētu raksturot arī paša mākslinieka personību? Viņš ir elastīgs, bet nepārvarams? Locīts, bet ne lūzis?

Droši vien, ka bērnība ir iespaidojusi viņa rokrakstu. Tās izjūtas, kā viņš ir gleznojis to Sibīrijas bloku, parādās arī citos darbos. Nezinu, vai tā ir lokana līnija, to varētu apšaubīt, tikpat labi viņš varētu skrāpēt ar krāsām un spēlēties ar audeklu. Nedomāju, ka tikai līnija, tur ir daudz visa kā. Bet pateikt, ka esmu viņu iepazinis? Nē, nemaz neesmu iepazinis. Viņš pats paliek noslēpums. Blumbergs ir nepārtrauktā kustībā, nepārtrauktā attīstībā, nepārtraukti radošs, neatkarīgi no tā, cik viņam gadu – tas ir būtiskākais. Tas, kas viņu raksturo, ir enerģija, tas nerimtīgais ceļš visu laiku uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu, kas principā nekad nebeidzas. Ļoti iedvesmojoši. 

Zināms, ka mākslinieks, radot savus darbus, bieži iekodējis tajos kādu vēstījumu, simbolus vai zemtekstu. Vai filmā atklāsies, kāpēc Blumbergs Latvijā tiek dēvēts par spēcīgāko mītiskās domāšanas pārstāvi?

Tas mītiskais tur ir, nāk kadrā iekšā. Bet daudzslāņainas lietas tā arī nekad neatvērsies, vai paliks aizkadrā. Var jau būt, ka tieši noslēpums dod dziļumu katram darbam. Pats mākslinieks filmā par to nestāstīs. Taču lietas, kas saistās ar bērnības atmiņām, tās ir jāatklāj, jo tur ir atslēgas stāsts. 

Uzsaukumā medijiem minēts, ka esat salīdzinājis Blumberga izstādes rotaļīgo dzīves pārskatu ar Meksikas indiāņu šamaņu mācību. Kā radās šāds salīdzinājums?

Cilvēkam ir ļoti būtiski pārskatīt savu dzīvi. Mihails Čehovs māca, ka katram aktierim un arī katram cilvēkam ir būtiski ik vakaru pārskatīt savu dienu. Kad tu to dari, tad pamani, ka ir daudz mazu, interesantu lietu, kas aiziet nebūtībā. Runa ir par to, ka Blumbergs pēc iespējas vairāk mēģina pats sevī iedziļināties. Piegājiens ir tāds – jāveido saraksts ar visiem cilvēkiem, kurus dzīvē saticis, un tiem jāpasaka “Paldies!”. Satikšanās un paldies sacīšana Blumbergam ir ļoti raksturīga. Un ar šo salīdzinājumu bija tā, ka vienkārši sakrita – ieraugi šādu līdzību un savelc kopā. Viņš jau arī ir tāds viedais vīrs, tāds kā šamanis. Tāpēc salīdzinājums ir diezgan dabisks.

Vai filmā kļūs saprotams, kāpēc Blumbergs mīl reizēm mistificēt savu darbu radīšanas laiku, reizēm norāda tālus nākotnes datumus, vai koķetē, pierakstot “ārpus laika”?

Nu, par šo tēmu varētu daudz runāt. Cilvēkam vienlaikus ir visi laiki – pašlaik es varu atcerēties savu bērnību, vai domāt par to, ko darīšu pēc pieciem gadiem un tā tālāk. Spēle un kustība laikā. Tā Blumberga spēlīte par to, ka viņš jau ir nomiris un sakaltis – tās ir projekcijas, kas palīdz no tā visa atbrīvoties. Teiksim, no nāves bailēm. Viņš rotaļīgi izspēlē savu dzīvi, un mēs mēģinām viņam palīdzēt šajā filmā to izdarīt. Mēs rotaļājamies viņam līdzi. 

Vai dokumentālā darba tapšanas laikā piedzīvojāt kādu personīgu atklājumu?

Es domāju, ka nē. Vienīgais, filma bija tik rotaļīga improvizācija, ka es konstatēju – ir kaifīgi šādi spēlēties. Un droši vien, ja varētu atļauties šo stāstu izstiept garāku laikā, pamanītu vēl vairāk smalku lietu, kuras parasti atklājas kaut kādā kustībā, ritmā, kas kļūst par būtību un sakrīt ar vēl kaut ko jēgpilnu. Pie filmas bija tiešām forši strādāt. Tikai, kad filmē, saproti – vai tas ir forši, vai nav; vai glezna ir atvērusies, vai nav. Atklāsme notiek uz vietas, un tā šoreiz aplaimoja arī mani.

***

Filma tapusi ar Valērija Belokoņa un Baltic International Bank atbalstu.

www.blumbergs.lv

students . - 27.02.2014 09:33
Vai tā filma pēc tām būs kino repertuārā?