ZIŅAS  

Ekspresintervija ar Oļu Vasiļjevu par izstādi “Jargot” Ņujorkā 1

Anna Iltnere
04/02/2014 

Foto no Oļas Vasiļjevas izstādes Jargot, kas Art in General centrā Ņujorkā apskatāma līdz 15. martam

Mākslas darbu ietērpt vārdos ir izaicinājums. Reizēm var pat palikt mēms! Uzskaitīt mākslas darba krāsas vai nosaukt redzamās formas ir mazliet vieglāk nekā aprakstīt, kādu dziesmu visu šo elementu kopkoris nodzied tev kā skatītājam. Ventspilī dzimušās amsterdamietes Oļas Vasiļjevas (1981) darbus pirmo reizi aci pret aci skatīju kim? Laikmetīgās mākslas centrā šovasar – personālizstādē Cinq à Sept. Mani fascinēja to radītā mikropasaule. Un arī tas, ka nekādi nespēju to ietērpt saistītā tekstā.

Cenšoties savērpt vismaz asociāciju krelles, prāts piespēlēja visdīvainākos salikumus – Bārbijas kājstarpe, marmelāde citronšķēlītes izskatā… Sintētiskās pasaules piemēri turpinājās līdz pat redzes gleznai ar plastmasas vīnogām gaļas vitrīnā. Apziņā uzpeldēja lērums imitāciju, kas ar savu amplitūdu varētu mierīgi nodrošināt veselu paralēlo pasauli. Kur uz plastmasas krēsla ar marmora rakstu iedzert šķīstošo kafiju no spožas folijas krūzes, tad pagrābt dermantīna porfteli un iet uz randiņu ar manekenu. Nejau tāpēc, ka Oļas izstādes būtu par kaut ko neīstu. Bet tāpēc, ka viņa izmanto it kā mums visiem zināmus priekšmetus, bet panāk iespaidu, ka nekas nav tā, kā izskatās!

Jauno Ņujorkas izstādi Jargot, kas līdz 15. martam atvērta Art in General centrā, skatīju nu jau tikai fotogrāfijās, taču arī te turpinājās tas pats – uz mani iedarbojās mīklainā, bet valdzinošā mikropasaule, kuras likumdošanu (iespējams) pārzina vien Oļa. Ir sajūta, ka mākslinieces iekārtotajās istabās, kurās nupat kaut kas ir noticis vai tūlīt atsāksies, rit dzīve ar citu loģiku. Kur plastmasas vīnogas absinta krāsā garšo labi un manekenam zem apakšbiksēm nekā nav. Šausmīgi banāls salīdzinājums, bet skatīties Oļas darbus ir kā Alisei lodāt pa Aizspoguliju, kur pat sarunas tiek risinātas racionāli neparedzamā veidā. Tā ir burvīga smadzeņu rievu aerobika. Un grāmatas beigās atminējuma nemaz nav, jo vari droši turpināt lasīt arī no beigām uz sākumu – tā drīkst! Mākslinieces meistarība ir nodiriģēt visu šo elementu orķestri tā, ka Aizspogulija ir eleganti nosargāta un nepārvēršas delīrija murgos. 

Tūdaļ, no 7. februāra līdz 8. martam, Rīgā varēs redzēt jau citu Oļas Vasiļjevas ampluā – plakātu skati Latvijas Nacionālās bibliotēkās (vecās) galvenās ēkas skatlogos Elizabetes ielā. Bet saistībā ar Ņujorkas izstādi Jargot, uzdevām māksliniecei ekspresjautājumus.

Kā veidojusies tava sadarbība ar Art in General Ņujorkā? Vai tā ir tava pirmā izstāde Amerikā?

Veidot izstādi mani uzaicināja Zane Onckule no kim? Laikmetīgās mākslas centra. Kim? ir noslēgts divu gadu sadarbības līgums ar Art in General, kas paredz izstāžu, pieredzes un kuratoru prakses savstarpēju apmaiņu. Tagad kim? rīko manu izstādi Ņujorkā, bet nākamgad Art in General sarīkos izstādi Rīgā, un kim? – latviešu mākslinieku grupas skati Ņujorkā.

Šī ir pirmā personālizstāde Ņujorkā, bet jau iepriekš mani darbi iekļauti grupas skatēs gan Ņujorkā, gan citviet ASV.

Kā iespaidā radusies izstāde Jargot, un kā tu pati saviem vārdiem izstāstītu, par ko tā ir?

Vārdu jargot es radīju pati, apvienojot “žargonu” un “argotu”, kas katrs savā veidā apzīmē valodas formas – apzināti kodētu šauras grupas saziņu. Izstādē grupas identitāte ir vien nosacīta. Mans nolūks bija skatītāju ievest tādā laukā, kuru ar ierastu domāšanas veidu nevar sasniegt. Žargots ir kodētas frāzes ritms, daļēji apzinātas pareizrakstības kļūdas, afekta sintakse – tāda kā afāzija [nespēja runāt, lai gan runas motorikas funkcija pastāv, vai nespēja saprast dzirdēto un uzrakstīto – red.], kuru es vizuāli un fiziski pārtulkoju telpā.

Pēdējos gados esmu aizrāvusies ar valodas dabu. Tā ir tēma, kuru izvēršu vairākos virzienos. Valodu redzu kā necaurredzamu, blīvu. Tai piemīt ķermenis, kas ir mīklains un bez noteiktas nozīmes.

Vai sava veida “žargots” nav arī izstādes koncepcijas pieteikums preses relīzē, kuru, ja godīgi, ir ļoti grūti saprast? Un vai tas liecina, ka par laikmetīgo mākslu ir grūti rakstīt skaidri? Varbūt vizuālo mākslu ietērpt vārdos ir teju neiespējami un pat lieki? Kāda ir tava kā mākslinieces nostāja?

Radot instalāciju, mans nodoms noteikti nebija ar preses relīzi apzināti jaukt auditorijai galvu, tādējādi it kā cīnoties pret prasību visu skaidrot. Kā jau minēju – mani interesē valodas kvalitātes, un tā ir manas pašreizējās darbības ass. Līdz ar ko es drīzāk teiktu, ka darbs ir daudz plašāks par instalāciju, kuru es būtu uzbūvējusi, lai paustu savu aizkaitinājumu par mākslinieka pienākumu savu darbu izskaidrot... Mans nodoms nav pret kaut ko spuroties, bet gan – attīstīt savas idejas.

Bet tajā pat laikā man vienmēr ir patikušas mīklas. Mīkla atsvabina prātu no ierastās taciņas. Ienest mākslā racionalitāti ar sausu preses relīzi nozīmē likt iztēlei sacietēt, pirms vēl skatītājs vispār ir nonācis saskarē ar mākslu. Preses relīzēm nav noteiktu likumu, tomēr tās šķiet pakļautas kaut kādam spiedienam sekot striktām vadlīnijām un piedāvāt akadēmisku aprakstu, kaut galu galā nekad nespēj to īstenot. Relīzes visbiežāk ir ārkārtīgi vispārīgi teksti, kas mākslu nepadara ne par kripatu pieejamāku. Kālab gan tad nepaspēlēties ar preses relīzes formu? Galu galā tā ir tikai pakutināšana, jo svarīgākā tomēr ir mūsu katra pieredze, stājoties aci pret aci ar mākslas darbiem.

Es ticu, ka tas, kas ir palicis neizteikts un apslēpts, skatītāju iespaido daudz spēcīgāk nekā skaidri izstāstītais. Un vispār – ko nozīmē “skaidri”? Kāpēc ir jābūt “skaidri”?

Ja kāds nespēj domāt metaforiski, tad nekad nespēs baudīt dzeju. Ja kādam nav humora izjūtas, tad nekad nesapratīs jokus. Izskaidrot joku vai dzejoli nozīmē iznīcināt burvību, kuru šāda forma spēj radīt. Māksla glabā zināšanas, kas ir grūti notveramas un neviennozīmīgas. Un līdz galam nav izstāstāmas nekādā citā formā.

Māksla paredz dziļu iegrimšanu, un tas būtu pasaules skumjākais notikums, ja māksla reiz kļūtu “skaidra”, universāli pieejama. Kāpēc gan mēs nevaram vienkārši izbaudīt noslēpumaino kutināšanu un pat apjukumu? Cilvēks ir tik apjukusi pasaules radība. Un māksla ir atbilstošākā valoda, kā šo mulsumu artikulēt. Kālab tad pēkšņi pieprasījums pēc skaidrības?

Skaidrība būtu jālūdz politiķiem, ne māksliniekiem.

Tu esi arī viena no 16. Tallinas Grafikas triennāles dalībniecēm, kas būs apskatāma no 7. februāra KUMU muzejā. Kālab tev ir svarīgi piedalīties izstādēs Baltijā? Ņemot vērā, ka jau vairāk nekā 10 gadus tu dzīvo un strādā Holandē.

Jā, Tallinas Grafikas triennālē piedalos ar mazu instalāciju, bet, ja godīgi, tad notikuma ģeogrāfija man šķiet mazāk svarīga par tēmu. Nav svarīgi, kur kaut kas notiek, bet gan – kas notiek. Šīgada triennāles tēma literacy/illiteracy man likās ļoti interesanta un sakrita ar to, kas mani pēdējā laikā aizrauj. Kad Marija [triennāles kuratore Maria Kjær Themsen – red.] mani uzrunāja, biju priecīga izpausties.

Drīzumā arī Latvijā tiks īstenoti vairāki mani projekti, par kuriem esmu patīkami satraukta. Kaut ir vairāk nekā prieks būt tuvu mājām, pati galvenā tomēr ir iespēja strādāt ar talantīgiem cilvēkiem. Mums ar Kasparu Groševu drīzumā būs maza intervence Ventspilī, kas ir mana dzimtā pilsēta, taču atkal – visvairāk mani priecē tieši iespēja rotaļāties ar idejām un sadarboties ar tik interesantiem cilvēkiem.

www.artingeneral.org

students . - 05.02.2014 11:52
man arii patiik Oljas Vasiljevas darbi