Ekspresintervija ar Alvim Hermanim veltītās filmas “Vairāk nekā dzīve” režisoru Gintu Grūbi
Rita Kaže-Zumberga
28/01/2014
Dokumentālā filma par Alvi Hermani “Vairāk nekā dzīve”
“Splendid Palace”, Rīga
Pirmizrāde – 28. janvārī plkst. 19.00
No 29. janvāra “Splendid Palace” kino repertuārā
Teātra skatītājiem, satraukti rokās burzot biļetes uz kādu no Alvja Hermaņa iestudētajām izrādēm, visnotaļ ticami, garām nav paslīdējis fakts, ka režisors paziņojis par virziena maiņu – turpmākos četrus gadus viņš pilnībā pievērsīsies operai. Par labu jaunajai aizrautībai spēlē divdesmit gadu rutīna teātra vidē un spirgtā, milzīgā brīvība, iestudējot operu. Teātrī Hermanis plāno atgriezties pēc tam, kad tuvāko gadu laikā pabeigs plānotos Verdi, Pučīni, Berlioza un Vāgnera operu iestudējumus, un ne mazsvarīgāk – kad Jaunajā Rīgas teātrī beigsies ēku remonts. Briseles operteātrī La Monnaie krāšņu pirmizrādi piedzīvojusi Hermaņa jauniestudētā Leoša Janāčeka opera “Jenufa”, kuras atsauksmēs kritiķi neskopojas ar vārdiem “ekselentais Hermanis Briselē”.
Tikmēr pašmāju notikumi, caur Eiropas kultūras galvaspilsētas prizmu lūkojoties, īpaši lutina laikmetīgā teātra programmas forte forte ietvaros. Nedēļa no 25. janvāra līdz 1. februārim ir veltīta Alvim Hermanim, un tās laikā visiem tiem, kas jau paguvuši iegādāties biļetes (jo visas izrādes šobrīd izpārdotas), būs iespēja noskatīties Minhenē un Vīnē tapušās izrādes “Vēlie kaimiņi” un “Tēvi”, kas tiks izrādītas Rīgas Kinostudijā, Šmerļa ielā 3. Kā arī tiek piedāvāta iespēja noskatīties režisora Ginta Grūbes dokumentālo filmu “Vairāk nekā dzīve” kinoteātrī Splendid Palace, kuras pirmizrāde jau šovakar – 28. janvārī plkst. 19.00, bet no 29. janvāra filma būs iekļauta kino repertuārā.
“Vairāk nekā dzīve” ir dokumentāla liecība par Alvi Hermani un viņa režijas metodi, atsakoties no klasiskā dramaturģiskā materiāla, bet meklējot teātra, dokumentalitātes un dzīvesstāstu saskares punktus, kā arī jebkura dzīvesstāsta transformācijas iespējas teātrī. Tas ir vēstījums par izrāžu varoņu reālajiem prototipiem un viņu pārveidotajiem varoņiem aktieru izpildījumā uz Rīgas Jaunā teātra, Minhenes Kammerspiele un Ķelnes Schauspielhaus skatuvēm.
Gadu gaitā, mainoties režisora attieksmei pret aktiera lomu viņa iestudējumos, tie kļuvuši par līdzautoriem. Hermanis, veidojot izrādes, pētījis mūsu sabiedrību, izsūtījis savus aktierus ekspedīcijās uz laukiem, pie dažādiem cilvēkiem, dažādās valstīs un pilsētās, lai no ievāktajiem stāstiem attīstītu kolektīvu kopdarbu – lugu uz skatuves, sava veida noskatītas un noklausītas realitātes teātri, kas aktieru izpildījumā kļūst par izrādi. Šādi Rīgas Jaunajā teātrī tapuši “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, “Vectēvs”, “Zilākalna Marta” un “Melnais piens”. Taču tā vietā, lai dokumentētu dzīvi, režisors, izmantojot fantāziju, izveido pats savu tās versiju, viņš attīsta tēlus, kas atspoguļo iedzīvotājus un vidi, uzkonstruē jaunu realitāti no tukšas vietas, ņemot vērā ikdienā savākto materiālu. Īpaši jāuzsver – jauno, dokumentālo metodi pasaules teātra vēsture līdz šim nav pazinusi.
“Ņemot izrādei par iemeslu visgarlaicīgākā un pelēkākā cilvēka dzīvesstāstu, no tā var uztaisīt ļoti brīnišķīgu drāmu. Īstenībā cilvēka dzīvi var izstāstīt ar trim epizodēm. Katra cilvēka stāsts, ja to paņem, kondensē un uzliek uz skatuves, būs skumjš, jo tur veidojas sakars ar kaut kādām kosmiskām skumjām,” saka Alvis Hermanis filmā “Vairāk nekā dzīve”.
Filmas sižeta gaitā, izsekojot Hermaņa izrāžu “Vectēvs” (2008/2009. gada latviešu autora iestudējuma balva un gada labākā izrāde skatītāju vērtējumā), “Ķelnes stāsti” [citur dēvēta kā “Ķelnes afēra”, analoģija JRT iestudētajai “Latviešu stāsti” – red.] un “Senču asiņu balss” (pēc Džeka Londona romāna motīviem) iestudēšanas laikposmam, kļūst saprotams, kāpēc režisors nolemj atteikties no paša radītās teātra metodes. Dokumentālā darba režisors un scenārija autors ir Gints Grūbe, operators – Andrejs Rudzāts, skaņu operators – Normunds Kļaviņš, montāža – Armands Začs, producente – Inese Boka-Grūbe; filma veidota studijā Mistrus Media.
Pats filmas režisors Gints Grūbe neslēpj prieku, ka tā tiks rādīta nedēļā, kad vietējiem būs iespēja noskatīties Alvja Hermaņa Vācijā un Austrijā veidotās izrādes, jo viņš esot viens no tiem pasaules mēroga cilvēkiem, pēc kura atpazīst Rīgu. “Vairāk nekā dzīve” būs pirmā kino liecība par Hermaņa darba metodi, kuras unikalitāte slēpjas mēģinājumā sapludināt dzīves dramaturģiju ar teātra dramaturģiju.
Filmas ieceri, starpgadījumus un savu ieskatu par Alvi Hermani iezīmē režisors Gints Grūbe.
Kā nonācāt līdz idejai veidot filmu par Alvi Hermani? Kas bija šo sakritību pamatā?
Alvim Hermanim, strādājot ar to teātra valodu, kuru vēlāk kritiķi nosauca par viņa “metodi”, ik pa laikam tika uzdoti dažādi konfrontējoši jautājumi, uz kuriem atbildot, viņš samērā skaļi apgalvoja, ka cilvēka dzīvesstāsts ir interesantāks par visām Šekspīra drāmām, kopā ņemtām. Viņš apgalvoja, ka visa klasiskā dramaturģija vairāk vai mazāk grozās tieši ap melodrāmu. Lai rastu alternatīvus risinājumus, Alvis Hermanis meklēja cita veida dramaturģiju, kā pasniegt cilvēku stāstus. Man kā cilvēkam, kurš strādā dokumentālajā kino, likās interesanti pārbaudīt šāda veida tēzes. Viss sakrita ar brīdi, kad Hermanis iestudēja izrādi “Vectēvs”, un mēs gribējām pārliecināties, vai šādi uzstādījumi strādā arī citās valstīs. Pētījām viņa izrādes “Ķelnes stāsti” tapšanu, kā arī piedzīvojām periodu, kurā Alvis Hermanis pavisam atsakās no šīs metodes par labu klasiskajai dramaturģijai, tagad jau operai.
Kas, jūsuprāt, iezīmēja lūzumpunktus Hermaņa pieejā režisēt izrādes – no cilvēku dzīvesstāstu dokumentēšanas līdz klasiskajai dramaturģijai? Vai to varētu dēvēt par žanra izsmelšanu? Varbūt viņš saskārās ar kādām grūtībām, lai nevēlētos to turpināt?
Viņš pats filmā apgalvo, ka žanru tik ļoti saprata, ka kļuva jau neinteresanti. Tas bija viņa iekšējais jautājums. Lai gan man pēc redzētajām izrādēm šķiet, ka šajā žanrā ir īpašs šarms. Arī filmā redzams, un Hermanis pats izstāsta, ka teātra iestudējumos ar šo metodi iekšēji nekas nemainās, izrādes ir lieliskas, vienkārši Alvis izlēma tajā vairāk nestrādāt. Viņš ir sasniedzis žanra skaidrību, kā šāda veida izrādes veidot.
Filmas sākums datējams ar 2009. gadu, taču pirmizrāde paredzēta tikai šonedēļ. Vai filma tapusi ilgākā laika posmā, lai novērotu Hermaņa kā režisora progresiju un piedzīvotu kādus mērķpunktus, vai drīzāk tā ir nejauša likumsakarība?
Nē, ilgais filmas tapšanas posms skaidrojams ar citiem faktoriem. Latvijā filmu veidošanu ļoti ietekmēja finanšu krīze. Otrkārt, filmas saturā mainījās galvenās ieceres. Sākotnēji gribējām apskatīt trīs valstis – Latviju, Krieviju un Vāciju, bet politisku vai “puspolitisku” iemeslu dēļ Alvja iecere par izrādi Krievijā nerealizējās. Pēcāk vēlējāmies filmā fiksēt, kā Hermanis strādā Vīnē ar Klausu Mariju Brandaueru, taču tas nepiepildījās, jo vienu dienu pirms izbraukšanas uz galamērķi notika skandāls un Brandauers tika no izrādes atstādināts. Bet laika gaitā kaut kā loģiski nonācām līdz tam, ka filma būs par Alvja Hermaņa dokumentālās dramaturģijas metodi; par to, kā tā rodas un kā šī metode Hermaņa kā režisora rokās sasniedz nobeiguma fāzi. Jo gluži netīši filma tika veidota paralēli metodes izsmelšanas procesam.
Vai atšķiras Latvijas režisors Hermanis no Vācijas režisora Hermaņa?
Es domāju, ka nē. Bet varu piekrist paša Alvja Hermaņa novērojumam, ka teātris pa īstam notiek te un tagad, respektīvi, tas izteikti sakņojas tajā vidē, kur tiek veidots. Gan ar aktieriem, gan ar režisoriem. Tāpēc atšķirības starp šiem diviem režisoriem nav – Alvis ir ļoti augsta līmeņa profesionālis, kurš ļoti iedziļinās vietējā kontekstā, izpēta nianses, ar kurām vēlāk veido izrādi. Kā filmas laikā paši piefiksējām, tas noteikti bija iemesls, kāpēc izrādes “Ķelnes stāsti” un “Senču asiņu balss” vietējie uzņēma ar ovācijām; tur no Hermaņa puses bija ielikts nacionālais raksturojums. Piemēram, tas, ka “Senču asiņu balss” ir par suņu īpašniekiem, nav nejaušība, tas ir izpētes rezultāts, bet visi šo ideju kontekstā sapratīs, kad noskatīsies filmu.
Vai, jūsuprāt, Hermanis ir unikāls arhetips latviešu režijā, vai tomēr ir pamanāmi līdzīgi žanra piekopēji? Vai latviešu režijā Hermanis, iespējams, iedzīvinājis savu pieeju dramaturģijai, kam varētu rasties sekotāji?
Es domāju, ka Alvis Hermanis viennozīmīgi ir tas cilvēks, kurš devis impulsu ļoti daudziem jauniem režisoriem taisīt teātri, taisīt to labā līmenī un mēģināt tikt ārpus Latvijas. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka lielai daļai talantīgo jauniešu Hermanis kļuvis par atslēgas mehānismu.
Kāpēc Arterritory.com lasītājam, kultūras baudītājam būtu jāredz šī filma?
Varēsiet pārliecināties, kādu eksperimentu mēs veicām – filma principā pati par sevi pārbaudīja, kā Alvja Hermaņa izstrādātā metode darbojas uz viņu pašu.
Lai skaidrotu Alvja Hermaņa teātra pozīciju Eiropas laikmetīgajā teātrī un dziļāk iepazītu režisora darba metodi, 31. janvārī no plkst. 11.00 un 1. februārī no plkst. 10.00 Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē notiks sarunas par Hermaņa teātri. Sarunās piedalīsies teātra festivālu un namu vadītāji, teātra zinātnieki, kritiķi, dramaturgi, aktieri un scenogrāfi no dažādām Eiropas valstīm, kuri ir pētījuši Hermaņa teātri vai piedalījušies tā radīšanā. Ieeja būs bez maksas, iepriekš reģistrējoties e-pastā contact@theatre.lv .
“Rīgas 2014” tematiskās līnijas “Brīvības iela” kuratora Ginta Grūbes sarunas tiešraide ar Hermani būs skatāma mājaslapā www.riga2014.org .
