ZIŅAS  
(Fragments) Arturs Virtmanis. Tas uzraksts uz sienas. 2013

Ekspresintervija ar kuratori Ingu Šteimani par izstādi “Grafika-S” 1

Arterritory.com
24/01/2014 

24. janvārī plkst. 18.00 Rīgas Mākslas telpā tiks atklāta apjomīga izstāde “Grafika-S”, kas ir lielākais grafikai veltītais notikums Latvijā pēdējos 20 gados un kurā piedalās 50 Latvijas mākslinieki, izrādot pēdējos trīs gados tapušus darbus. Izstādes darbu atlase notika atklātā konkursa kārtā, saņemot 92 pieteikumus, kurus izvērtēja un atlasīja Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras vadītājs Guntars Sietiņš, biedrības “Grafikas kamera” ilggadējā vadītāja grafiķe Ilze Lībiete, izstādes kuratore mākslas zinātniece Inga Šteimane.

Izstādes atklāšanā tiks paziņots konkursa laureāts, kuru izvēlēsies ievērojamais laikmetīgās grafikas kritiķis Ričards Noiss (Richard Noyce) un Ludviga muzeja Ķelnē Grafikas kolekcijas glabātāja Jūlija Frīdriha (Julia Friedrich). Izstādi papildinās katalogs un starptautiska konference, kas Rīgas Mākslas telpā notiks sestdien, 25. janvārī, no plkst. 10.00 līdz 16.00.

2014. gadā, kad Rīga ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, izstāde “Grafika–S” atgādina zīmīgu simtgadi: 1914. gadā Rīgā notika pirmā latviešu mākslinieku grafisko darbu izstāde, ko sarīkoja Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Par vēsturisko simtgadi, par grafiku simt gados Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja krājumā un tradīcijām laikmetīgās mākslas kontekstā runās konferences dalībnieki no Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Londonas un Ķelnes.

Izstādes dalībnieku vidū ir Ilmārs Blumbergs, Gunārs Krollis, Guntars Sietiņš, Kristaps Ģelzis, Aivars Sprūdžs, Māris Bišofs, Valdis Villerušs, Māris Subačs, Atis Ieviņš, Tatjana Krivenkova, Pēteris Džigurs, Leonards Laganovskis un citi. Būs arī daudz jaunu talantu, kuri strādā gan grafikas tehnikās, gan konceptuāli – Elīna Alka, Ernests Kļaviņš, Arturs Virtmanis, Dārta Hofmane, Klāvs Upaciers, Paulis Liepa, Maija Kurševa, Liena Bondare, Inga Ģibiete, Reinis Pētersons, Baiba Kalniņa un citi.

Dienu pirms atklāšanas Arterritory.com sazinājās ar “Grafika-S” kuratori Ingu Šteimani, kas atklāj, ka grafikai laikmetīgās mākslas kontekstā ir ļoti plašas robežas.

P.S. Vēl pirms iespējas skatīt apjomīgo izstādi, kas krietni paplašinās iesīkstējušu priekštatu par to, kas ir laikmetīga grafika, Arterritory.com aicināja dažus no tās dalībniekiem izpildīt vienu no grafiskākajām darbībām – parakstīties uz baltas lapas. Līdzās sarunai ar Ingu Šteimani, piedāvājam Pauļa Liepas, Reiņa Pētersona, Guntara Sietiņa un Ilmāra Blumberga autogrāfus. Pārējos meklējiet izstādes darbos!

Kad un kā sākās tavs darbs pie vērienīgās izstādes “Grafika-S”?

Par izstādes veidošanu izlēmu jau 2012. gada vasarā. Ir skaidrs, ka šāda veida izstādes, kas vērstas uz Latvijas mākslas aplūkošanu, uz lokālu, nacionālu parādību apspriešanu, nerīko neatkarīgs kurators, jo izstāde nav tikai mākslas ideju projekts, bet koncepcijas ziņā atrodas eksperta un atbildīga pilsoņa kompetences krustpunktā. Šādas izstādes var rīkot tikai institūcijas apstākļos, kāda Rīgas Mākslas telpa 2012. gadā bija. Pagājušā gada laikā institūcija lielā mērā tika demontēta, bet izstāde paspēja iesakņoties un ar dažu mēnešu nobīdi notiek.

Ideja par izstādi, kurā pulcētos “grafiķi”, nāk no Grafikas kameras ilggadējās vadītājas Ilzes Lībietes, un mēs to attīstījām kopā ar tagadējo kameras vadītāju Ievu Nagliņu, kas regulāri rīko grafiķu pasākumus. Tāpat liels atbalsts grafiķu apzināšanā bija Guntars Sietiņš, Grafikas katedras vadītājs Latvijas Mākslas akadēmijā. Pamazām izstāde izveidojās kā atklāta konkursa un kuratora darba sintēze, jo bija skaidrs, ka rīkot “arodniecisku” grafikas izstādi, kurā būtu tikai grafikas tehnikās darināti mākslas darbi, nav vērts, vismaz es to tā nevaru iedomāties. Taču izstāde palika pie tā, ka arī konceptuāliem darbiem vai jebkāda veida “ne-grafiķu” darbiem ir jābūt saskarē ar grafiku, un tādējādi izstādē ir grafika (grafikas tehnikas), animācija un konceptuāli darbi.


Guntars Sietiņš

Neviens cits jau neķemmēs mūsu grafikas mākslu vai kādu citu lokālu šķērsgriezumu, bet izvēlēsies “vienkārši” labākos māksliniekus. Tāpēc jau, piemēram, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs rīko plašas Latvijas jauno gleznotāju “pārskata” izstādes, un “Grafika-S” ir līdzīgs projekts, vienīgi man vienmēr mākslā ir iebildumi pret vecuma ierobežojumiem – tā man šķiet tāda politiķu izklaide.

Nolēmu, ka izstādei vajadzētu starptautisku žūriju, un līdzās Guntara ieteiktajam ekspertam Ričardam Noisam, es, profesionāli gūglējot, nonācu pie Jūlijas Frīdrihas, Ķelnes Ludviga muzeja Grafikas krājuma kuratores.  

Ko slēpj izstādes nosaukums “Grafika-S”?

Nosaukums norāda, ka izstādē ir grafika un vēl kaut kas, jo klasiski vārdu lieto vienskaitlī, bet “S” iemieso to papildinājumu, ko dod laikmetīgās mākslas vide. Izstāde veido sarunu par grafikas diskursu mūsdienu mākslā. Sarunas priekšnoteikumi ir bagātā grafikas vēsture Latvijā, spēcīgā grafikas skola Latvijas Mākslas akadēmijā un laikmetīgās mākslas vide, kuras sociāli vērstajos uztveres, eksperimentu, kritikas un līdzdalības modeļos iekļaujas grafikas tradīcija un skola. Izstāde parādīs arī Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas katedras pedagogus – māksliniekus.

Vai, tavuprāt, grafika Latvijā ir pietiekami novērtēta? Tallinai, piemēram, ir Grafikas triennāle. Vai Latvijā nepietrūkst iniciatīvu, kas grafiku popularizētu un ļautu pārskatīt radīto? 

Latvijā ir grūti atbildēt uz šādu jautājumu, jo, manuprāt, dzīvojam sakosto zobu situācijā, kad laiku pa laikam sev jāatgādina, ka “gan jau tas pāries”, un tad būs forši, ka izturēju... Latvijā šobrīd nenovērtē praktiski neko, ja runa ir par kultūrpolitiku, jo resursi tiek tērēti grāmatu ķēdēm ziemas spelgonī, un vienīgais reālais valsts pasūtījums kultūrā ir Dziesmu svētki, bet diemžēl ne kultūras institucionālo (profesionālo) platformu nopietna stiprināšana, kas veido redzami citādos kultūras apstākļus Eiropā. Purvīša balva, paldies Dievam, pēdējos gados ir kļuvusi par stabilu mākslas institūciju, kura ir profesionāla mērķtiecība.


Reinis Pētersons

Es domāju, ka labs grafikas profesionālais balsts Latvijā ir Mākslas akadēmija. Ja tam vēl pievienotu klāt kaut ko “lielajā dzīvē” – kādu institūciju, tad būtu lieliski. Šobrīd grafika tāpat kā citas mākslas saplūst Purvīša balvas nominācijās. 

Kādas mūsdienās ir grafikas kā izteiksmes veida robežas? Vai iespēju spektru varēs redzēt arī izstādē?

Izstādei ir laimējies fiksēt Latvijas autentisko situāciju, kurā joprojām tik liela nozīme ir profesionālismam, bet ārpus izstādes nav palikuši tie, kas strādā laikmetīgā nevērībā pret profesionāliem paņēmieniem. Izstādē ir daudz jauno mākslinieku, praktiski divas trešdaļas ir divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku. Skaidrs, ka LMA Grafikas katedra ir uzdevumu augstumos un iemāca viņiem tehnikas.

Bet interesanti vērot, kā, piemēram, jaunās grafiķes Elīna Alka vai Zane Zlemeša, vai Lāsma Pujāte risina tās pašas tēmas, kuras svarīgas Indriķim Ģelzim viņa jaunajā personālizstādē [Rīgas Mākslas Telpas INTRO zālē no 24. janvāra – red.] – tā pati vēlme pievērst uzmanību pasaules bezgala daudzajām niansēm, smalkām uztveres niansēm un tam atšķirīgajam, kas caurauž realitāti un ko nesen Kaselē, konferencē, kas bija veltīta spekulatīvajam reālismam (laikmetīgās filozofijas jēdziens), Markuss Gabriels smaidot nosauca par “mikrofundametālismu”. Tātad tehnikai principā nav nozīmes, ko jau laikmetīgā māksla nemitīgi apgalvo, tika dažkārt to izprot sašaurināti, tāpēc, veidojot “Grafiku-S”, pozicionējos apmēram šādi: ir nevis tā, ka tehnikai nav nozīmes, un tāpēc grafika laikmetīgajai mākslai neder (jo ir tehnika), bet – tehnikai nav nozīmes, un tāpēc grafikas tehnikas laikmetīgajā mākslā var būt. Laikmetīgajai mākslai iebildumi ir vienīgi pret neapjaustu rutīnu, pret provinciālu dižošanos ar meistarību, nevis pret mecotintu vai litogrāfiju. Paulis Liepa, piemēram, tehniski ir grafiķis, bet mēs to nejūtam, jo darbi uzrunā ar idejām.


Paulis Liepa

Izstādē varam redzēt arī to, kā mainās vecākās paaudzes grafiķi – piemēram, Gunārs Krollis, kurš tagad zīmē vienreizējus zīmējumus, lai gan lielākās atzinības savulaik saņēmis par ofortu. Tātad – mainās. Vai atkal – vienmēr ir interesanti vērot, kā “grafiķis” Kristaps Ģelzis “piesienas” kādam grafikas būtības aspektam – izstādē ir viens no pirmajiem viņa līmlentu un polietilēna darbiem, kur ir konceptualizēts nospieduma un zīmējuma aspekts. Ilmārs Blumbergs attīsta savu juteklisko zīmējumu, kur zīmulis ir tikai viens no instrumentiem. Sietiņam ir interesants darbs, kurā ir redzama viena un tā pati substance – melnais aplis – analogā un digitāla atšifrējuma versijā. Bet Māris Bišofs, kuru var likt blakus Rietumu 20. gadsimta otrās puses modernajiem klasiķiem, spēj izveidot metafiziku no jebkā – no politikas, socioloģijas, bioloģijas, folkloras un mājturības. 

Mākslas uzdevumi mainās, lai cik tas patētiski skanētu, un mēs šobrīd dzīvojam estetizētas vizuālās komunikācijas pārpilnībā, kurā māksla loģiski meklē savu vietu. Tāpēc, ja viens no “likumiem” laikmetīgās mākslas izskatā ir neizveidotība vai atteikšanās no profesionālisma, tad var saprast, kāpēc tā notiek. Māksla var konkurēt ar dizainu, reklāmu un visu citu vizuālo komunikāciju, mainot noteikumus. Māksla ir viedokļa veidotāja un, kamēr publika jūsmo par dizainu, ko pati māksla reiz izvirzīja kā uzdevumu, māksla pagriežas citā virzienā, un tas ir burvīgi.

Kuriem no latviešu jaunajiem grafiķiem tu noteikti iesaki sekot līdzi? 

Iesaku vērot, kā strādā Inga Ģibiete, viņa nepieļauj savos darbos dizaina rutīnu un profesionālas konvencijas. Līdzīgi strādā Klāvs Upaciers, kura darbi man šķiet ļoti interesanti. Jānāk skatīties Elīna Špuras filmiņas – viņas sveiciens sacēla skandālu pērn 18. nvembrī, uzrādot spēcīgu mūsu vides iesīkstējumu. Liena Bondare – viņai ir tāds dostojevskiski traumatisks trauslums un perfekcija.

Arturs Virtmanis! Viņš gan nav nekāds gafiķis, taču, pateicoties tam, ka viņa instalācijās ir zīmējums, nākamos divus gadus par viņu rūpēsies Ņujorkas Zīmējumu centrs (The Drawing Cenre), kas izkatās pēc spilgta karjeras pagrieziena.

Grafiķes – Alka, Zlemeša, Pujāte un Dārta Hofmane, kuras simulētās fotogrāfijas izmantojām izstādes reprezentatīvajos attēlos.  Visus nenosaukšu, turklāt visi, kā jau teicu, izstādē nav tikai “grafiķi”.

Sekosim laikmetīgākai mākslai!


Ilmārs Blumbergs

Kungu iela 3
Rīga, Latvija
makslastelpa.lv 

students . - 25.01.2014 13:14
izstaade bija tieshaam interesanta un kaa svaigs gaisa malks makjeniit vienveidiigajaa Riigas izstaazhu "ritenii"