ZIŅAS  
Gunārs Mitrēvics. Ilustrācijas fragments Ziedoņa Purva grāmatai “Uz priekšu!”. 1961. LMA Informācijas centrs

“Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda” 0

Rita Kaže-Zumberga, speciāli Arterritory.com
03/12/2013 

“Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda”
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja Lielā zāle, Rīga 
7. decembris, 2013 – 2. februāris, 2014

“Atminos, kad biju maza meitene un kopā ar vecākiem aizgājām uz jauno kinoteātri “Pionieris”, viņiem bija šoks, ka tur interjerā nekā nav! Bet es atceros savu sajūsmu, cik viss ir gaišs un plašs! Nu, tik būs dzīve! To, cik dažādās izpausmes formās noritēja sešdesmitie gadi, vēlamies parādīt arī izstādē,” ceļojumu laikā aizsāk izstādes “Uz lielās dzīves trases. Sešdesmito gadu grafiskā valoda” kuratore – māksliniece Sandra Krastiņa, kas strādājusi tandēmā ar mākslas zinātnieci un kuratori Irēnu Bužinsku. Izstāde būs apskatāma Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no 7. decembra līdz nākamā gada 2. februārim.


Juris Pētersons. Bērnu kinoteātra “Pionieris” interjers. 1962. Rīgā, Andreja Upīša (tagadēja Skolas) ielā 2. Foto: Latvijas Arhitektūras muzeja arhīvs

Dzīvojot Padomju savienībā aiz dzelzs priekškara, līdz ar Hruščova atkusni gan dzejā, gan mākslā pārņēma sajūta, ka pasaule, salīdzinot ar represīvajiem laikiem, ir atvērusies. Bija pamatota ticība, ka sākusies jauna dzīve. Veco nost! Mēbeles meta ārā, pirka plastmasas galdiņus, sienas darināja katru savā krāsā. Cilvēki pēkšņi atbrīvojās no tumšajiem interjeriem, no priekšmetiskās noslogotības. Svarīgi apzināties, ka “lineāri ģeometriskais” stils spilgti raksturo tālaika sabiedrības jaunos estētiskos ideālus, kuru maiņu lielā mērā noteica ekonomikas, tai skaitā vieglās rūpniecības straujais attīstības temps, kosmosa apgūšana, zinātniski tehniskais progress.

“Visā pasaulē radās pilnīga jauna izpratne, kā organizēt telpu un plakni. Asimetriskā diagonāle, lakonisms, jauna krāsu palete un ļoti lielie tukšie laukumi kā līdzvērtīgs kompozīcijas elements. Tas parādījās visās jomās. Ļaudīm dzīvojot pēckara sajūtās, sākās jauns laikmets, jauna dinamika,” stāsta Sandra Krastiņa. Muzejā atradīsiet veltījumu jaunajai līnijai interjerā, kas balstīta dokumentālajās fotogrāfijās. Netiks apskatīti būvprojekti no arhitektūras viedokļa, bet būs pamanāmas iezīmes – atvērtība, gaisma un tukšums. 

Projektam aizsākoties pirms trim gadiem, tika izvērtēta Latvijas dizaina situācija, un kļuva skaidrs, ka 60. gadu posms ir viens no radošākajiem Latvijas grafiskā dizaina vēsturē. Velkot paralēles, kuratores noprata, ka tā bijusi augsne nākamajām paaudzēm. “Var jau teikt, ka mums nekā nebija, poligrāfija sliktā kvalitātē, bet izstāde parādīs, ka tālaika ieceres bija kopsolī ar pasaules radošo domu,” uzsver Krastiņa. 


Imants Ozoliņš. Etiķetes/kārbas vāks. 1969. LMS kolekcija 

Izstāde netiek saukta par fundamentālu pētījumu, tā ir secīga Latvijas dizaina un  kultūrvēstures vērta liecība. “Paši autori atzīst, ka daudzi grafiskā un reklāmas dizaina materiāli tiek izsviesti, mēs tiem vairs netiekam klāt. Ir pēdējais brīdis, kad no mantinieku pagultēm izvilkt ārā nošņurkušās mapītes ar vecajām etiķetēm vai oriģinālajiem, perfektajiem šriftiem, kas tika veidoti ar tālaika sliktajām temperas un guašas krāsām, kurām metās klekši. Tā ir apbrīnojama roku un amata prasme! Šrifts, fonti – toreiz tikai sāka atskārst, ka tiem ir būtiska nozīme, piešķirot kompozīcijai kaligrāfiskos elementus,” stāsta kuratore.

Latvijā 60. gados jūtami pieauga mākslinieka noformētāja loma rūpniecībā. Sadarbībā ar inženieri konstruktoru un tehnologu, lietojot modernos materiālus, tam bija jārada mākslinieciski kvalitatīvi plaša patēriņa preču paraugi, kas atbilstu masveida ražošanas prasībām, pasaules standartiem un aktuālām modes vēsmām. Šādi augsti kritēriji tika izvirzīti arī lietišķai grafikai. Kļuva aktuāli veidot vienotu grafiskā noformējuma paketi – tapa daudzu uzņēmumu, veikalu “firmas” zīmes, iepakojumu dizains, kas veicināja gan produkcijas, gan pašas iestādes atpazīstamību sabiedrībā. Šīs desmitgades sadzīves priekšmetiem raksturīgas neordināras formas, ko papildina spilgti krāsu salikumi un līdz minimumam reducēts, ģeometriski stilizēts zīmējums. 


Gunārs Kirke. Veikala “Sakta” ietinamais papīrs. 20. gs. 60 gadi. LMA Informācijas centrs

“Grafiskajā dizainā izcēlās Gunārs Kirke, kuru par savu ideoloģisko tēvu sauc 70. gadu plakātistu plejāde. Viņa darbiem, pat izrautiem no konteksta, aktualitāte netiek zaudēta joprojām, izskatās kvalitatīvi un interesanti, mākslinieciski augstvērtīgi. Plašu aploksnes, plakāti, lietišķās grafikas paraugi… Kirkes pienesums jo īpaši izpaudās veikalā “Sakta” – viss bija saskaņots, sākot ar iepakojuma papīru, kuru rotāja logo, beidzot ar dāvanu kastēm. Joprojām pērkam “Laimas” šokolādi “Rigonda”, kuras iepakojuma dizaina autors ir Kirke. Šobrīd gan tas ir mazliet piečubināts un, manuprāt, sliktāks par oriģinālu,” atzīst Sandra Krastiņa.

“Izstādē redzēsiet vitrīnas ar tālaika siļķu bundžu etiķetēm, restorānu ēdienkaršu noformējumu, jo parādījās firmas stila princips, kurš šobrīd tiek uztverts kā pašsaprotams. Restorānā ne tikai izkārtnei, bet arī ēdienkartei, viesu kartei un ielūgumiem ir jābūt vienā stilistikā. Pie tā strādāja dizaineri; parādījās logotipa nozīme. Vēlāk, 70. un 80. gados, laikmeta lakonisms izzuda, parādījās kruzuļains un cakains stils.”


Mārtiņš Zaurs. Šķīvis “Dīvainā pagale”. Porcelāns, glazūra. 1960. DMDM kolekcija 

Tāpat šīs tendences atspoguļo 20. gadsimta 60. gadu keramika, porcelāns un tekstilmāksla. Darbu kompozīcijās plaši tika pielietots izteikti lineārs zīmējums abstrahētu dabas tēlu radīšanai.

Par savu personīgo atklājumu Sandra Krastiņa dēvē Mārtiņu Zauru: “Vairāk zināms kā tēlnieks, bet izrādās 60. gados viņš bija apgleznojis porcelānu. Šķīvji bija lieli un vīrišķīgi, darbi bija neraksturīgi tipiskam porcelāna apgleznotājam. Ar šodienas acīm tos var uzlūkot citā rakursā, ļoti intriģējošā un nozīmīgā.”


Levons Agadžanjans. Trauki ledusskapim. Fajanss, glazūra, 1967. DMDM kolekcija

No Porcelāna muzeja kolekcijas atceļojis ledusskapja trauku komplekts. Tobrīd cilvēkiem, sākoties jaunajai dzīvei, parādījās ledusskapji, un ražotāji sāka pieskaņot sadzīves priekšmetus ar neredzētām formām. Oranžo un melno trauku taisnajās formās parādās laikmeta princips – tektoniskas, asimetriskas iezīmes, “lielā pret mazo” komponējums. To var pamanīt arī konditorejas izstrādājuma kārbās un iepakojumos.


Dzidra Anduža. Svārki. Vilna, lini, jaukta tehnika. 1962. DMDM kolekcija

60. gadu vizuālajā mākslā abstraktu tēlojumu nevarēja atļauties, bet keramikā un gobelēnos gan, jo tie ideoloģiski bija “mazāk vainīgi” mākslas veidi nekā tēlotājmāksla. Atlasītajos paraugos parādās abstraktā kompozīcija – stilizēti dabas motīvi, kas tagad liekas tikai normāli. Bērzi ir vienkārši strīpas, bet uztverē nolasās kā raksts. 

“Neapzināts un nepētīts lauks ir 60. gadu auduma apdrukas. Aplūkojiet izstādē Ērikas Iltneres metus audumiem – tie tika ražoti; un varēs redzēt, cik šie darbi ir laikmetīgi. Māksliniekiem vajadzēja rēķināties ar tehnoloģiskajām problēmām, audumi bija sliktas kvalitātes. Tolaik pasaules tendence bija lielas, lineāras šķērssvītras, taču Latvijā tā neļāva izpildīties, jo tehnoloģiski krāsas gāja vienai otrai pāri, līdz ar to viņi izdomāja “defekta efektu” – māksliniekam, veidojot rakstu, bija jāparedz šīs kļūmes, un Ērika radīja “fotopikseļus”! Uz lielajām rozēm virsū klāja melnas krāsas rastru, kas tagad izskatās moderni, bet tobrīd bija defekta apzināšana un apspēlēšana,” tālaika viltības atklāj Sandra Krastiņa. 

Dekoratīvās mākslas priekšmeti, grafiskā dizaina paraugi, autoru skices, poligrāfiski tiražēti izdevumi, plakāti, pastkartes un interjeru fotogrāfijas apliecina 20. gadsimta 60. gadu grafiskās valodas visaptverošo klātbūtni kā cilvēka ikdienā, tā arī teju visās mākslinieciskās jaunrades jomās.

Šābrīža telpiskajai uztverei “kājas aug” sešdesmitajos, skaidro Sandra Krastiņa: “Grafiskais, diagonālais trieciens parādās daudzās nozarēs, bet īpaši dizainā, arhitektūrā, interjerā un lietišķajā mākslā, kur tas bija noteicošais virziens. Mainījās telpas organizēšanas princips, parādījās asimetriski kārtotas mēbeles un tukši laukumi. Raksturīga laikmeta iezīme – Modra Ģelža mākslas grāmatnīca uz Barona ielas, kas bija pirmais atvērtā jeb pašapkalpošanās tipa veikals Latvijā (šobrīd tur atrodas restorāns “Osīriss”); pircējs varēja pieiet un aptaustīt grāmatu, nolikt atpakaļ plauktā. Pieejamība un lakonisms. Otra tāda bija politiskā grāmatnīca, bet diez vai tur cilvēki tik daudz ko cilāja.

Izpētes gaitā secinājām, ka priekšstati par interjeru mainīja arī izstāžu iekārtojuma principus. Tagad esam pieraduši, ka izstāžu telpas organizējam tā: tukšas plaknes, kāda darbu kopa, atkal tukšas plaknes; taču Latvijā un pasaulē tas aizsākās 60. gados. Mēs tikai plaģiējam un turpinām, neapzinoties, kur rodami pirmsākumi. Pirms tam bija raksturīgs blīvs noslogojums, bilde pie bildes, skapis pie skapja, darbs pie darba, nokrauta, masīvi piepildīta telpa. Tolaik tā bija revolūcija! Un pēc 60. gadu muzeja ekspozīciju fotogrāfijām šo izstādi iekārtojam, starpsienai esot kā diagonālei. Asimetriski izkārtoti darbi, visam būs pamatojums.” 


Gunārs Mitrēvics. Ilustrācijas Ziedoņa Purva grāmatai “Uz priekšu!”. 1961. LMA Informācijas centrs


Kā zināms, nepelnīti maz pētītas grāmatu ilustrācijas, taču izstādē būs apskatāmi grāmatu oriģināli, brīnišķīgi autordarbi. Kuratore īpaši izceļ Gunāra Mitrēvica ilustrēto Ziedoņa Purva bērnu grāmatu “Uz priekšu”: “Redzēsiet ļoti interesantu un novatorisku darbu! Pirmoreiz Latvijā fotogrāfija tika apvienota ar zīmējumu. Tagad to ir atvasinājuši datormākslinieki. Rosinu šo grāmatu aplūkot dzīvē – tas ir tik svaigi! Ar šķērēm no melnbaltām fotogrāfijām izgriezta tālaika Rīga vēl tagad izskatās ļoti laikmetīgi. Attēli tiek kompilēti kā kolāžas, mijoties ar zīmējumiem.”

Kā Sandra Krastiņa pamanījusi dizaina mesēs, tagad populāri maketos izmantot tādas kā atšķaidītas krāsas, maigus pasteļtoņus kā “bērnu biksīšu zilas”: “Bet vai zināms, ka tas viss no sliktās poligrāfijas senākos laikos, nespējas uzdrukāt spilgtākas detaļas? Šobrīd jaunie to novērtē kā vintage, ar to spēlējas, tagad tas liekas forši. 

Prātojām, vai iekļaut izstādē tiražētos politiskos plakātus; mums te viens jauns darbinieks sajūsmināts sauca, vai cik forši, un kas tas par onkuli? – Tas ir Ļeņins!” smejas kuratore un piemetina, ka tas lieliski parāda, ko jaunā paaudze ir pārslimojusi, un visas aiztures ilgmūžīgāku darbinieku prātos nav tiem saprotamas. Cerībā uz kultūras mantojuma pēctecību – izstāde mērķēta jauniešu auditorijai, lai, pašiem esot “uz lielās dzīves trases”, būtu skaidrs vēsturiskais pamats. “Estētisko kvalitāti ieviesa tieši šīs konkrētās dekādes mākslinieki, paaudze, kas paši ar tik milzīgu interesi triecās jaunatklājumos. Ojārs Vācietis dzejolī “Meitene no manas klases” ārkārtīgi labi prata formulēt mūsu izstādes un 60. gadu nervu – viss, nu, tik dzīve sākas!” uz Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju aicina Sandra Krastiņa. 

Skārņu iela 10/20
Rīga, Latvija
www.lnmm.lv/lv/dmdm/