ZIŅAS  
(Fragments) Henrijs Lembs. Bendžamina Britena portrets. 1945 © Britten-Pears Foundation, Aldeburgh

Propileji, kas radīti no skaņām 0

Sergejs Hačaturovs
21/11/2013

Kā zināms, 2014. gads izsludināts par Krievijas un Lielbritānijas draudzības gadu. Vērienīgā programma, jādomā, vēl tiek precizēta. Britu padomes mājas lapā vēl aizvien pieejama pieteikšanās anketa, kuru var aizpildīt un piedāvāt savu projektu Draudzības gadam. Cenzdamies uzzināt ko vairāk par konkrētiem nozīmīgiem notikumiem, apzvanīju ievērojamākos lielos muzejus – to vidū arī Ermitāžu un Puškina Valsts tēlotājmākslas muzeju. Man pieklājīgi atbildēja: jā, plāni ir, bet vēl nav īsti apstiprināti, tāpēc runāt par tiem ir pāragri. Tomēr Ermitāža jau decembra sākumā aicina uz angļu sudraba izstādes atklāšanu. Tā pilnībā atbilst gadsimta vidū iedibinātajai vecajai labajai tradīcijai dažādām impērijām izrādīt savas draudzīgās jūtas pret Krieviju, pasniedzot tā sauktās „sūtņu dāvanas”– dārgus mākslinieciskus traukus, skulptūras, lādītes. Mūsdienās ar tām pilnas labākās Maskavas un Sanktpēterburgas dārgumu glabātavas.

Tomēr ir jau iezīmējies pirmā ģēnija tēls, kurš varētu kļūt par jaunā Draudzības gada simbolu. Tas ir diženais angļu komponists Bendžamins Britens. Oktobrī ir sācies festivāls ”Bendžamina Britena sezonas Krievijā”. Tas ilgs līdz 23. decembrim. Savukārt kopš oktobra vidus līdz 1. decembrim Valsts tēlotājmākslas muzeja galvenajā ēkā skatāma izstāde „Britena mākslas pasaule” (no Britena un Pīrsa fonda vākuma).


Henrijs Lembs. Savādais stāsts: Henrija Lemba ģimene. 1943 © Britten-Pears Foundation, Aldeburgh

Kāpēc Bendžamins Britens ir ideāli piemērots tik vērienīga un atbildīga kultūru Draudzības gada atklāšanai? Ne tikai tāpēc, ka ir formāls iemesls – 22. novembrī pasaule svin ģēnija simtgadi –, bet galvenokārt tāpēc, ka Bendžaminam Britenam izdevās salauzt atsvešinātības sienu un vēl skarbajos padomju gados satuvināt abas kultūras pat oficiālā līmenī.

1960. gadā Britens iepazinās ar komponistu Dmitriju Šostakoviču un vijolnieku Mstislavu Rostropoviču Karaliskajā festivāla zālē Londonā. Drīz vien dižie mūziķi iedraudzējās. Rostropovičs izpildīja Britena darbus, kurus komponists rakstīja speciāli viņam. Britens kopā ar savu draugu un mūža mīlestību tenoru Pīteru Pīrsu vairākkārt viesojās PSRS. Rostropovičs–Višņevska un Britens–Pīrss bija ģimenes draugi. Un viņi draudzējās pat totalitārās valsts teritorijā. Visi četri mūziķi bija atzīti oficiālajā līmenī. Grūti pat noticēt, bet tomēr tas ir fakts.

Britens mīlēja Padomju Savienību, un līdz 1971. gadam, kad atkusni nomainīja sastingums un paša komponista veselība ievērojami pasliktinājās, Krievijā viņš bija viesojies sešas reizes. To draudzības tiltu apliecinājumi, kas vienoja Britenu un Krieviju, šodien ir partitūras un ieraksti. Viena no partitūrām – Rostropovičam rakstītā izcilā Simfonija vijolei ar orķestri. Starp ierakstiem ir arī Britena (kā diriģenta) muzicēšana kopā ar Svjatoslavu Rihteru, ko komponists uzskatīja par diženāko no pianistiem.


Džons Paipers. Dekorācijas operai „Nāve Venēcijā”, 1973 © Britten-Pears Foundation, Aldeburgh

„Sezonu” festivālā varēs izbaudīt Britena mūziku visā tās žanru daudzveidībā. Izpildītāju vidū – slaveni solisti no dažādām valstīm. Vairāki koncerti paredzēti Krievijas Nacionālajam orķestrim (mākslinieciskais vadītājs Mihails Pļetņovs). Bet 8. decembrī paredzēts patiešām unikāls notikums – Britena pēdējās operas „Nāve Venēcijā” koncertuzvedums. Tā tapa 1971.–1973. gadā, un galveno – Ašenbaha – partiju pirmizrādē dziedāja Pīrss. Britens vaicājis viņam: „Ar ko es esmu izpelnījies tādu godu – rakstīt mūziku tik izcilam māksliniekam un cilvēkam?” Pīrss atbildējis: „Tas esi tu, kas man devis visu... Es esmu tavs rupors, es dzīvoju tavā mūzikā.” Unikāli ir tas, ka 8. decembrī operu diriģēs Genādijs Roždestvenskis, Krievijas mūzikas patriarhs. Tieši viņš bija tas, kurš sešdesmitajos padomju klausītājiem atklāja Britenu.

„Sezonu” programma apliecina, ka Britens var būt visu Draudzības gada mākslas žanru un veidu vēstnieks. Viņa mūzika iemieso dažādo formu universālo sintēzi. Komponists dievināja žanru, kurā mūzika apvienota ar skatuvisko darbību. Viņš ir pievērsies dažādiem stiliem – no Persela, neoklasikas, impresionisma līdz ekspresionismam. Dramatisks kontrasts – emociju lavīna, un turpat līdzās rāmums bērnu dziesmiņu vienkāršībā – rada tādu ģēnija garadarba uztveres suģestiju, kas ļauj runāt par bezmaz taustāmu, plastisku kontaktu ar viņa mākslu.

Likumsakarīgi, ka Bendžamins Britens un Pīters Pīrss bija aizrautīgi kolekcionāri. Valsts tēlotājmākslas muzejā eksponēta neliela daļa viņu vākuma no tā sauktās Sarkanās mājas Oldboro, kur viņi dzīvoja kopš 1948. gada. Izņemot dažus diženā romantiķa Konstebla garadarbus, Maksa Ernsta guašas un Deivida Hoknija veidoto Pītera Pīrsa grafikas portretu, populāru vārdu kolekcijā nav daudz. Un labi vien ir. Jo šāda divu cilvēku gaume, kuri paši var tikt uzskatīti par „gaumes etalonu”, mākslas iepazīšanā savdabīgā „nemaģistrālā” līnijā mums ir kā dubultfiltrs. Un mēs redzam to, kas ir patiešām neparasts un pārsteidzošs. Arī Džona Paipera, Britena mīļākā mākslinieka, darbus. Lūk, viņa „Dievnams Oldboro” 1954. gada akvarelis: krāsu kustība telpu iezīmē valgi un dižciltīgi skaisti. Grūti pateikt – vai tas ir fovisms, vai vēlais impresionisms. Vai vispār tā ir omāža Tērnera mākoņiem un miglai. Tieši šī aizslīdēšana no iespējas piekārt kādu birku Britena–Pīrsa kolekcijas gadījumā angļu mākslas īpatnības ļauj izprast īpašā uzticēšanās un draudzīguma līmenī. Un vai tad tas nav jauki? Šāds britu gada sākums ļauj cerēt, ka turpinājums vismaz nebūs banāls.


Džons Paipers. Dievnams Oldboro. 1954 © Britten-Pears Foundation, Aldeburgh