ZIŅAS  
Triptihs VII

Bernāra Sordē izstāde Talsu muzejā. Ekspress intervija ar mākslinieku 0

Arterritory.com
15/10/2013

Bernārs Sordē “Introrevolūcija”
Talsu novada muzejs, Talsi
Līdz 3. novembrim, 2013 

Talsu novada muzejā līdz 3. novembrim ir skatāma franču domātāja un mākslinieka Bernāra Sordē (Bernard Sordet), kurš savulaik strādājis par Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā ekonomikas un finanšu projektu vadītāju, gleznu un zīmējumu izstāde “Introrevolūcija”, kas ir jau otrā Sordē darbu personālizstāde Latvijā. To veido septiņi lielformāta triptihi, kas uzskatāmi par idejisku turpinājumu 2004. gadā Rīgā, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā izstādītajiem darbiem, dažus no kuriem iespējams apskatīt arī šajā izstādē.

Kā vēstī izstādes “Introrevolūcija” koncepcija, septiņas gleznas-triptihi attēlo cilvēka garīgās atbrīvošanās jeb “iekšējās revolūcijas” ceļu. Kā pārvarēt bailes pašam no sevis, no svešinieka, kā izrauties no sastinguma stāvokļa un rast sevī vitālo enerģiju, lai veidotu patiesi solidāru sabiedrību? Franču domātājam un māksliniekam šie jautājumi ir aktuāli, jo viņš saskata jaunas, solidāras autonomijas vitālās enerģijas un laikmeta atnākšanas pazīmes. Šis laikmets nomainītu pašreizējo, “industriālo” ēru ar visām tās krīzēm un katastrofām. Tieši vitālās enerģijas klātesamība Latvijā – dzejā, mūzikā, arhitektūrā un citās mākslās, kā arī Latvijas tautas vēsturiskā pieredze komunistiskās sistēmas dekonstruēšanā, ļauj Bernāram Sordē izvirzīt domu, ka Latvijai ir viss nepieciešamais potenciāls, lai tā spētu piedāvāt Eiropai solidāras un sociālas sabiedrības modeli, tādējādi nomainot pašreizējo sistēmu, kas balstīta finanšu un sāncensības loģikā.


Triptihs I

Bernārs Sordē uzsver mākslas kā cilvēka radošā potenciāla un kultūras izpausmes nepieciešamību dzīves formai ikvienā sabiedrībā. Viņa skatījumā, bez mākslas nav iespējams rast jaunu humānismu. Līdzās Sordē gleznām un zīmējumiem izstādē “Introrevolūcija” apmeklētājus uz dialogu un pārdomām rosinās dzeja, mūzika un filmas. Izstādes atklāšanā skanēs Liānas Langas dzeja un Raimonda Tigula mūzika. Izstādes ietvaros apmeklētāju uzmanībai tiek piedāvātas divas filmas, kas ļauj tuvāk iepazīt Sordē filozofiju un viņa uzskatus par sabiedrību, Eiropu un globalizāciju: 2012. gadā tapusī filma “Kādu pasauli nodosim nākamībai?” (Quel monde transmettre ?, teksta autors – Bernārs Sordē, režisors – Arno Ferē (Arnaud Féret); franču un angļu valodā) un 2004. gadā uzņemtais Sordē videoportrets En face (koncepcija – Valda Podkalne, operators – Anatolijs Pjatkins; latviešu valodā).

Vairāk par izstādes koncepciju un atgriešanos Latvijā Bernārs Sordē stāsta ekspress intervijā Arterritory.com

Kas jūs pamudināja pēc gandrīz desmit gadiem atgriezties Latvijā ar jaunu izstādi? 

Patiesību sakot, es nekad neesmu bijis prom no Latvijas. Esmu turpinājis domāt un analizēt, atturoties no aktīvas darbības, vērtējot paveikto paškritiski, distancējoties – kā no Latvijas, tā no pasaules, lai dziļāk izprastu Latvijas un pasaules attīstības likumsakarības, un tajā pat laikā neļaujot šīs attīstības epizodēm – krīzēm, taupības politikām, nevienlīdzībām – paralizēt domāšanu. Gremdēšanās klusumā man palīdzējusi ieraudzīt to, cik tukša un maznozīmīga var būt globalizētā un precē pārvērstā māksla. Cilvēks tiek izteikts lielā mērā tikai finanšu mērvienībās. Mans pienākums ir vēstīt par nepieciešamo mākslas un kultūras atbrīvošanu. Desmit gadi man ļāvuši radīt pietiekami daudz – filozofijā, glezniecībā, – tā ir mīlestības izpausme pieticībā, ko raida pazudušais dēls, kurš būtībā ir pateicīgs un devīgs. 

Kāds ir galvenais vēstījums filmā “Kādu pasauli nodosim nākamībai?” (2012), kas apskatāma arī izstādē? 

Filmai “Kādu pasauli nodosim nākamībai?” ir vairāki vēstījumi, un viens no galvenajiem ir šāds: mēs jau šobrīd dzīvojam post-globalizācijā, proti, mēs piedzīvojam globalizācijas izsīkumu un izšķīšanu vairākās konkurējošās multi-globalizācijās. Vienīgā izeja ir kontinentu pašnorobežošanās, lai nezaudētu uzkrātās zināšanas un prasmes, un kultūru. Atklājums ir jauna laikmeta iestāšanās. Radikālas pārmaiņas: cilvēks vairs nav uzskatāms par strādnieku, kas piesiets pie sava darāmā, bet gan par pētnieku vai sava amata meistaru – autonomu un vienlaikus solidāru ar pārējiem. Šie pētnieki un amata meistari kopīgi apspriež darāmo un pasaules redzējumu. Tas nodrošina pāreju no post-globalizācijas uz trans-globalizāciju; protams, nebūsim naivi – pastāv risks, ka globalizācija mēģinās piesavināties kā pētniecību, tā amatniecību... taču tai tiks izvirzītas tāda mēroga ekoloģiskās, demokrātijas, sabiedriskās un sociālās prasības, ko tā nebūs spējīga apmierināt.

Izstādes “Introrevolūcija” koncepcijas aprakstā minēts, ka pienācis laiks Latvijai sasniegt nākamo līmeni – atmest finanšu un sāncensības modeli un attīstīties par daudz solidārāku sabiedrību. Vai variet pastāstīt vairāk?

Latvijā ir vibrējoša kultūra. Uzkrātās kultūras vērtības ļāvušas tai pretoties okupācijai un kolonizācijai. Šīs vērtības atdzimst, un jāapzinās risks, ka tās varētu pārtapt kādā citā formā... Mana pārliecība ir, ka Latvijā slēpjas solidaritātes kultūras bagātība, ko koncentrētā veidā pauž dzeja, kora un simfoniskā mūzika, arhitektūra. Latvija ir spējīga radīt brīvības dziesmas, aicināt uz pretošanos, un vēl jo vairāk – uz iekšēju jeb intro revolūciju. Jā, šķiet, ir pienācis laiks atbrīvoties no atkarības – solidārā trīsvienībā “Radīšana–Sabiedrības veidošana–Atbrīvošanās”, kas ļauj progresēt jaunajam laikmetam. Latvijas gudrība jāveltī tam, lai atbrīvotos no kopēšanas. Latvijai jārada sabiedriski un sociāli derīgas inovācijas, un tamdēļ es lielu nozīmi piešķiru koncepcijai “Universitāte–Sabiedrība(s)–Pilsoņu kopiena(s)”, kur visām trim komponentēm, manā skatījumā, jāveido viens vesels, un bez finansēm, saprotams. 


Triptihs II

Vai atceraties dienu, kad jums radās ideja sākt gleznot uz audekla otra puses? Kas jūs iedvesmoja tā rīkoties? 

Man vienmēr šķitis svarīgi papildināt ārskatu ar skatu no iekšpuses (cf. “Solidāra eiropieša piezīmes”, pirmā daļa: “Ārskats”, otrā daļa: “Iekšskats”, L’Harmattan, Parīze, 2010). Ir ne tikai jāvēro, bet arī jāiedziļinās iekšējā loģikā, kas vai nu iesloga, vai arī atbrīvo. Mani allaž saistījuši logi, vērošana. Tādēļ droši vien esmu “dabiski predisponēts” iedziļināties un pētīt otrpus notiekošo. Šādi gleznot mani aicina arī materiāls, ko izmantoju, un varbūt arī dažu man tuvu cilvēku ieteikumi. Būtībā viennozīmīgas atbildes nav. Runā, ka Frānsiss Bēkons (Francis Bacon) gleznoja uz audekla otras puses tāpēc, ka viņam šķita traucējoša audekla ķīmiski-fizioloģiskā apstrāde. Man ir citi iemesli – šķiet, tā ir vēlme atspoguļot atbrīvošanās radīto spriedzi, arī ar to saistītos riskus, nepakļaujoties dominējošām akadēmiskām ideoloģijām. Iekšskats liek izvērtēt un pārvērtēt. Triptihs kā glezniecības forma vēl jo vairāk tam palīdz. Triptihi nofiksē personāžus un viņu pausto attieksmi, izceļ distanci starp perifēriju un centru. Vismaz tā es to sev esmu atklājis. 

K. Mīlenbaha iela 19
Talsi, Latvija
www.talsumuzejs.lv