ZIŅAS  
Ilustrācijas autors: Mārtiņš Zutis

Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus programmas ceļvedis 0

Agnese Čivle, www.anothertravelguide.com
27/08/2013

Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus 
2. līdz 8. septembris, 2013 

Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus savā desmitajā norises gadā vēlas ierakstīties kādā īpašā ainavā. Nemākslotā dabas ainavā, kurā teātris ir daļa no tās, bet skatuve saplūst un izlīdzinās līdz ar dabiskajām pilsētas, pļavu, mežu, ūdens un debess kontūrām. Citkārt strikti nosacītā teātra telpa šogad kļūst izkaisīta un mērogos top teju bezgalīga. Tā kļuvusi par jaunu stimulu jaunai dzīvei, jaunai jēgai. Jo, kā savā grāmatā Theatre, Intimacy & Engagement. The Last Human Venue paudis britu teātra zinātnieks un šīgada festivāla īpašais viesis – Alans Rīds (Alan Read), teātris ir vieta, kas “uzasina izjūtu, ka esam dzīvi”.


Šīgada Homo Novus imidža bilde. Franču teātra naivistam un minimālistam Filipam Kenam ainavas attēlojumā izdevies ietvert teju visu, ko festivāla veidotāji vēlējušies pasacīt ar programmas starpniecību

Došanos jaunas dzīves un jaunas teātra telpas meklējumos vērts sākt ar Briāna ielas 9 savrupnama apmeklējumu, kura sienas līdz šim teātra stihiju vēl nav pieredzējušas. Šogad šeit mājvietu radusi pašmāju māksliniekiem veltīta programma, kas tapusi, īpaši atzīmējot festivāla desmitgadi. Ar jauniem neliela formāta iestudējumiem, instalācijām un performancēm tajā piedalās vienpadsmit dažādu jomu mākslinieki – režisori Pēteris Krilovs, Vladislavs Nastavševs, Valters Sīlis, Andrejs Jarovojs; scenogrāfi Monika Pormale, Izolde Cēsniece, Reinis Suhanovs; mākslinieku kolektīvi Nomadi un umka.lv, kā arī modes mākslinieki MAREUNROL’S. Daudziem no viņiem darbs instalācijas formātā būs pirmā pieredze, tādējādi šim projektam piešķirot vēl papildus intrigu. Programmas nosaukums ir “Pēdējā humānā telpa”, un tā veidota uz iepriekšminētās Alana Rīda tēzes nots. “Alans Rīds paradoksālā kārtā apgāž termina “pēdējā humānā telpa” asociāciju. Viņš tai pieliek klāt teātri. Un teātris ir viena no tām vietām mūsdienu pasaulē, kas dzīvei piešķir jēgu un stimulu. Rīds runā par to, ka tādu telpu vairs nav daudz. Nav vairs telpu, kur izjust kopību. Tas mums šķita ļoti būtiski, jo visus šos desmit gadus esam mēģinājuši uzbūvēt tieši šādu telpu, kurā jūtama kopība, kurā iespējama dzīva saruna par tematiem, par kuriem citur vairs nerunā,” Arterritory.com stāsta Gundega Laiviņa, Starptautiskā jaunā teātra festivāla Homo Novus direktore.

Saglabājot Homo Novus tradīciju, festivāla programma arī šoreiz veidota kā vienots veselums – tā, lai izrādes savstarpēji sarunātos viena ar otru un skatītajam būtu iespējams uztaustīt visu festivāla dramaturģiju, saprast, ka festivāls pats par sevi ir kā vienota izrāde.

Šogad teātra darbi, kas apvienoti programmā ar nosaukumu “Pilsēta un daba”, atklāj pilsētas un dabas attiecības, mijiedarbi un konfliktus – gan fiziskajā telpā, gan ikvienā no mums. “Festivālā cenšamies rādīt teātra formātus, kas Latvijā vēl nav iedzīvojušies, iepazīstināt cilvēkus ar cita veida skatuvisko domāšanu. Tas attiecas arī uz teātri ārpus teātra telpām, kurā starp skatītāju un mākslinieku veidojas pavisam citas attiecības. Arī Krilova kungs reiz izteicās, ka mūsu skatītājs aizvien grib raudzīties tikai uz priekšu, bet vēl nav gatavs paskatīties arī atpakaļ. Taču teātra telpa ir ļoti plaša un interesanta tēma – tajā iespējama neiedomājama daudzveidība, turklāt reizēm telpai un sienām vispār nav nekādas nozīmes,” stāsta Gundega Laiviņa.

Programma “Pilsēta un daba” piedāvā mesties piedzīvojumā pa Rīgu un skatīties brīnišķīgu teātri, izvairoties no sēdēšanas teātra zālē. Tie ir četri site-specific darbi jeb izrādes publiskajā telpā – brīvdabas zālēs, kuru atrašanās vietu  Homo Novus tur noslēpumā. Skatītājiem tikai pieteikts apģērbties atbilstoši tās dienas laikapstākļiem, un izziņots, cikos jāierodas Strēlnieku laukumā, lai iekāptu autobusā...

Kā stāsta festivāla direktore: “Tās visas ir brīnišķīgas izrādes, kuras gan tiešā, gan pārnestā nozīmē runā par pilsētas un dabas, urbānā un dabiskā attiecībām, konfliktiem un savstarpēju sadzīvošanu. Ļoti interesanti būs redzēt, kā šīs lietas tiek interpretētas no mākslinieku skatpunkta un kā tās atklāsies fiziskajā telpā – Rīgas pilsētvidē.”


Izrādes “Zudušie dārzi” stāsta pamatā ir reāla zaudēta teritorija Rīgas pievārtē un cilvēki, kuri savulaik – pirms 40 gadiem uzlaboja purvainās vietas tā, lai tajās varētu augt koki, ienākties augļi, dārzeņi un uzziedēt puķes. Šoruden ražas vairs nebūs...

Vienu no darbiem – “Zudušie dārzi” veido starptautiska komanda, kurā piedalās vācu režisore Kristīne Umpfenbaha, latviešu multimediju māksliniece Katrīna Neiburga un austriešu scenogrāfs Rūdolfs Bekičs. “Zudušie dārzi” ir izrāde/instalācija/brauciens/piedzīvojums – dokumentālā teātra tradīcijā. Tajā piedalās nevis aktieri, bet Rīgas iedzīvotāji. Šis ir paša festivāla producēts darbs, kurš stāsta par to, kā globālās biznesa struktūrās sakņotām attīstības stratēģijām izdodas sadzīvot ar vietējo iedzīvotāju vīziju par to, kā viņi Rīgā vēlētos dzīvot. Izrādē piedalīsies seši dažāda vecuma rīdzinieki no dažādiem rajoniem, kuri visi ir kaislīgi dārznieki un mazdārziņu kopēji.”


“Nakts ceļotājs” ir akustiska izrāde, kurā vienīgais gaismas avots ir saule, skaņu rada vēja šalkoņa koku galotnēs, putnu un cilvēku balsis, bet scenogrāfija ir mežs, kas plešas visapkārt

“Izrāde “Nakts ceļotājs” notiek mežā. Tās veidotāja norvēģu horeogrāfe, scenogrāfe un komponiste Ingri Midgarda Fiksdāla aicina skatītāju dzīvā mežā, to izvirzot arī izrādes centrā. Izrāde ir brīnišķīga – ļoti poētiska un reizē mistiska. Horeogrāfija tajā ir minimālistiska, mūzika – interesanta, taču visbūtiskākais – šī izrāde spēj radīt ļoti īpašu kopības sajūtu. Esmu to redzējusi divas reizes –  dažādās valstīs, un tā kolektīvā sajūta – ikreiz atrodoties mežā, ir dziļi izjūtama. Reti kad ko tādu izdodas piedzīvot. Smējāmies – kas notiktu, ja lītu lietus? Tad izrādes centrā būtu pielijis mežs!”


“Tukšā zeme” ir izrāde, kuru gribas apskaut un samīļot. Šis ir stāsts par cilvēkiem, kas ir iestrēguši, pamesti, aizmirsti; kas atrodas nomalē. Viņi atgādina ielas suņus, kas ir pakļāvušies izdzīvošanas likumiem un beiguši cīnīties

“Ilgi cīnījāmies, lai izrādi “Tukšā zeme” atvestu uz Rīgu. Veidots pēc dienvidāfrikāņu rakstnieka Džona Maksvela Kutzē darbiem, tas ir tematiski smagākais festivāla darbs. Kaut arī balstīta Kutzē literatūrā, izrāde ir pilnībā bez teksta. Šis ir viens no kinematogrāfiskākajiem darbiem, kāds teātra teritorijā jebkad redzēts. Būtībā tas ir kā skatīties filmu kinoteātrī. Tas ir ārkārtīgi poētisks, ārkārtīgi nežēlīgs un cilvēcīgs darbs. Režisore Lote van den Berga, kurai, starp citu, sekojam jau vairākus gadus, nebaidās runāt par smagām tēmām, kuras reizē ir ikdienišķas. Kā izteikusies pati māksliniece – lasot Kutzē darbus un domājot par izrādi, par dabu un pilsētu, viņai acu priekšā izniruši filmu kadri, ko visi esam redzējuši National Geographic filmu kolekcijās. Tie ir skati, kuros plēsīgie zvēri aukstasinīgi izpilda savu lomu barības ķēdē. Šie skati ir tik poētiski un vienlaikus tik nenovēršami un dabiski. Tajos ir tā pati nežēlība, kas valda arī cilvēku pasaulē. Šī būs izrāde cilvēkiem, kas ir gatavi sastapties spēcīgu pārdzīvojumu un nebaidās ieraudzīt teritoriju, kurā drīz neviens vairs netiks iekšā, jo tā būs slēgta...”


Izrādes “Par Dieva dēla sejas koncepciju” pamatā ir hiper-reālistisku epizode uz skatuves, ko pavada Renesanses mākslinieka Antonello de Mesinas gleznotā Jēzus skatiens. Skatītājam var šķist, ka Jēzus vēro ikvienu zālē sēdošo un viņa seja izteiksme nepārtraukti mainās…

Īpaši festivāla direktore Gundega Laiviņa izceļ arī izrādes, kuru režisori domā un strādā ārkārtīgi vizuālā valodā – ar ainavām un tēliem. Piemēram, franču teātra naivists un minimālists Filips Kens un itāliešu teātra režisors Romeo Kasteluči. Abi nāk no vizuālās mākslas pasaules un nekad nav studējuši režiju tādā klasiskā izpratnē.

“Skatoties Kasteluči izrādi “Dieva dēls”, noslēguma ainā pirmo reizi bija sajūta, ka redzu dzīvu tēlniecības skatuvi. Plastisko mākslu, tik monumentālu – tādu teātrī reti var sastapt. Tie, kas atnāks, sapratīs...”


Izrādes “Serža efekts” galvenais varonis katru svētdienas vakaru ielūdz pie sevis draugus, lai iepriecinātu viņus ar paša izgudrotiem un ļoti rūpīgi sagatavotiem trikiem – mazām, vienkāršām izrādēm, kuras liks jums mīlēt pasauli mazliet stiprāk

“Arī Filips Kens izrādē “Serža efekts” strādā ar ainavu. Kritiķi viņa izrādes dēvē par dzīvām gleznām. Un patiesi – tas ir kā skatīties gleznu, kurā notiek pilnīgi nemanāma kustība. Izrādē bez teksta novērojamas dīvainas parādības, rekvizītu un butaforijas pārbagātība, kas šķietami neiederas mūsdienu minimālismā, taču šajā gadījumā strādā lieliski! Lai iedziļinātos Kena darbā, ir jāsamazina savs iekšējais temps, tas nav viegli, bet, ja izdodas – ir laba sajūta.” Festivālā skatāma vēl viena Filipa Kena izrāde – “Purva klubs”  režisora un viņa apvienības Vivarium Studio pavisam jauns darbs, tapis atzīmējot savas darbības destmitgadi. “Purva klubs” ir urbāna pasaka, kas notiek nedabiski mierīgā vidē – purvā, ko apdzīvo neparastas būtnes, dzīvnieki, kukaiņi un skaņas.

Nenoliedzami viena no lielākajām festivāla Homo Novus vērtībām ir iespēja redzēt tos laikmetīgā teātra formātus, kas Latvijā nav pieejami vai nav līdz galam iedzīvojušies: “Tā ir iepazīšanās ar postdramatisko teātri, kura izrāžu pamatā nav klasiskā luga jeb klasiskā stilā rakstīta luga. Citiem vārdiem, izrādes netiek veidotas klasiskā lomu sadalījumā – režisors, aktieris, scenogrāfs, kuri katrs strādā savā studijā, lai visu pēcāk saliktu kopā. Šajā gadījumā teātris rodas kolektīvi no nulles un visi ir iesaistīti visās darba sadaļās. Novitāte Latvijā ir arī dokumentālā teātra tradīcija, kurā izrādes spēlē visdažādāko profesiju pārstāvji, kuriem obligāti nav jābūt profesionāliem aktieriem. Homo Novus programmas gadījumā – tie ir Rīgas dārznieki izrādē “Zudušie dārzi”, un arī Filipa Kena skatuves darbā nav neviena profesionāla aktiera. Tas pats attiecas arī uz teātri ārpus teātra telpām, pie mums tas varbūt ir kaut kas pavisam svaigs, taču citur Eiropā tā ir jau normāla prakse.” 

www.homonovus.lv