ZIŅAS  
Pēteris Martinsons. Foto: Uldis Briedis, Diena

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā veidos Pētera Martinsona māju 0

Rita Kaže-Zumberga, speciāli Arterritory.com
21/08/2013  

Kādā intervijā Latvijas titulētākais keramiķis Pēteris Martinsons atzinies, ka mēdzis spēlēties arī ar tām virsmām, kas ir darba iekšpusē. Atstājis ko ierakstītu, iezīmējis ko sev svarīgu. Noslēpumu atklāt izdosies tikai tiem, kas, ar laikmetīgajiem keramikas darbiem dzīvojot ikdienā, piedzīvos māla sprieguma augstāko punktu – tam pārplīstot lauskās, vai nejauši paši sasitīs mākslas darbu. Notvert keramiskās mākslas šarmu Pētera arhitektoniskajā pieejā gan izdosies visiem.

Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs, kam mākslinieks dāvinājis ievērojamu savu darbu kolekciju, veidos Pētera Martinsona (1931–2013) māju, kurā plānots izvietot pastāvīgu mākslinieka darbu ekspozīciju. Ieceri realizēs kā centra apakšstruktūru, izmantojot kādu no Daugavpils cietokšņa ēkām Rotko centra tuvumā. Kamēr norit darbs pie idejas detalizēta projekta izstrādes, Martinsona paveikto var aplūkot Rotko centra zālēs.

“Keramika nav mans darbs, keramika ir mana dzīve, un tāpēc es neesmu strādājis nevienu dienu savā mūžā. Mēs izmantojam to pašu mālu, izvēlamies glazūru no tiem pašiem kausiem un dedzinām mālu tajās pašās krāsnīs. Man tas šķiet ļoti interesanti, ka ar tik ierobežotām iespējām mēs tomēr radām tik unikālu mākslu ar raksturu,” savulaik atklāti atzinis Pēteris. “Rietumnieki apskauž mūsu malkas cepļus. Dzīvās uguns klātbūtne. Ja meistars draudzējas ar materiālu un uguni, tad materiāls un uguns tikpat draudzīgi atbild. Es nedomāju, ka manos darbos ir sterilums, tā ir atbilde uz manu mīlestību, uz vēlēšanos saprast.”

Dzimis Daugavpilī, pēc izglītības arhitekts, tomēr savu dzīvi veltījis darbam ar mālu. Neskaitāmas personālizstādes, simpoziji un pasaulē zināmu laikmetīgās mākslas konkursu zelta medaļas apvij Pētera Martinsona darba gadus. Aizraušanās ar kalniem savulaik lika izvēlēties pasniedzēja profesiju, lai vasaras brīvlaikā praktizētu alpīnismu. Tieši šo brīvo mirkļu esamība deva iespēju satikties ar kolēģēm - keramiķēm, iemanīties raupjā materiāla pasaulē. Kalnu iespaidi ar spēcīgu atrāvienu no ikdienības mērogiem kļuva par virzītājspēku tā gadu pirmajiem eksperimentiem ar mālu. Nemanāmi Pēteris bija kļuvis par stila paradigmas noteicēju, kura redzējums un formveides izpaudumi pārsteidza pat ilggadīgus keramikas pārstāvjus, kuri pārsvarā sekoja mākslas etnogrāfiskajiem paraugiem.

Viņa māla veidojumos varēja atpazīt arhitekta iedomātās telpas rakursu tīklojumus, kas it kā aužas no esības virsslāņiem. Šī sajūta par kādas apskaidrotākas telpas, gravitācijas un vielas klātesamību rodas vienmēr, kad mākslinieks saskāries ar tā dēvētajām universālajām likumībām, kuru uztveršana visbiežāk mēdz būt dziļi intuitīva. Iespējams, to veicinājusi un racionalitātē nav nogremdējusi neesošā akadēmiskā izglītība keramikā.

Līdz 31. decembrim Rotko centrā atvērta Pētera Martinsona keramikas un tušas zīmējumu izstāde “SPĒLES”, kuras iekārtošanā piedalījās arī pats mākslinieks. Izstādē skatāmi darbi, kas raksturo mākslinieka tapšanu, dažādu materiālu un tehnoloģiju apguvi, ideju rašanos un attīstību.

Rotko centram dāvinātā kolekcija sastāv no 340 vienībām (316 keramikas priekšmeti un 24 dažāda izmēra tušas zīmējumi), tā ir retrospektīva un satur gan pirmos virpojumus un veidojumus, gan vēl līdz tam neeksponētus darbus. Ir kāda daļa no velnu sērijas (“Velni dzērāji”), ciļņi ar literāro darbu varoņiem (“Priekules Ikars”, “Leģenda par Evelīnu Rū” u.c.), monumentālās šamota figūras (“Aizvainotais”, ”Domātājs”), 20. gs. 70. gados tapusī virkne maisveidīgo trauku, 20. gs. 80. gadu trauslie porcelāna darbi (sērijas “Citas pasaules” un “Buras kalnos”, torņi, figūras, cilindri), Ļvovā un Ķīpsalā radītās tējas un kafijas kannas no māla un akmens masas, porcelāna šķīvji, iemīļotās sapņu vārnas un lauvas, kā arī vairākas dažādu materiālu skices un meti.

Tušas darbi tapa kā ikdienas vingrinājums, meditācija, rokas un domas treniņš, kā Pēteris pats teicis – tie ir mākslinieka maņu vingrinājumi. Jāzīmē ikdienas sportiskās formas uzturēšanai, jo, ja nu negaidīti ierodas mūza! Zīmējumi ieskicējot arī tālākās darbošanās nodomus, metus. Tomēr to suverenitāte ir tik spēcīga, kā pati Pētera Martinsona pasaule, kurai uz papīra tiek radīta trešā dimensija. Reizēm uzzīmētais tika realizēts telpiskā priekšmetā, kā no zīmējuma 1983. gadā Dzintaros tapa „Mūsdienu madonna”, kas tagad ir skatāma DMRMC. Martinsons zīmēja gan lielāka, gan mazāka formāta darbus, dažkārt apzīmējot arī šokolādes tāfelīšu kartona iepakojumus.

Dāvinātā kolekcija ir simboliska Pētera atgriešanās dzimtajā pilsētā. Kā atzinis pats mākslinieks, Daugavpils ir viņa dzimtene, viņa dzimtā vieta. Otrā pasaules kara notikumi Martinsonu ģimenei bija postoši, tomēr tas bija laiks, kad mākslinieks guva pirmo saskarsmi ar mālu, veidojot pats savu leļļu teātri mājās. Lai gan kosmopolīts, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā viņš izjuta māju sajūtu, vienlaikus rodot patvērumu arī saviem darbiem.

Arhitekts, keramiķis, kas arī grafiķis un gleznotājs. Interjerists, kas arī režisors (izstāžu zālē), aktieris (vectēvs filmā „Puika”) un vienkārši spilgta personība. Bez atelpas, koncentrēts kā uz naža asmens, rūdīts peldoties ziemas spelgonī. Īsi pirms savas pēdējās izstādes „SPĒLES” atklāšanas, Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā Pēteris Martinsons dalījās savās atmiņās par bērnības Daugavpili, notikumiem un cilvēkiem, kas ietekmēja viņa dzīvi un darbību. Ierakstītais mākslinieka audio dzīvesstāsts 2 nedēļas būs dzirdams Mākslas centra izstāžu sektorā D.

„Dzīvesstāsta kā vēstures avota specifika ir orientācija uz cilvēku. Līdzās notikumu aprakstiem, tiek iemūžinātas teicēju atziņas un refleksijas par norisēm un procesiem savā dzīvē un apkārtējā vidē, izvēles iespējām un likteņa pavērsieniem. Tas ir stāstījums par vienīgo, neatkārtojamo personīgo dzīves gājumu, vienlaikus atklājot laikmeta ainu, vērtības, nepilnības un ideālus. Pētera Martinsona dzīvesstāsta ieraksts ir mākslinieka spontāns, reizēm analītisks, pat filozofisks, bet citreiz kuriozs stāstījums par „gadījumiem un nejaušībām”, vai tomēr likumsakarībām viņa dzīvē. Bērnības Daugavpils un ģimene, saikne ar dabu un tās nozīme, radošie ceļojumi, attiecības ar cilvēkiem, konkrētu personību nozīme un ietekme, kā arī, protams, daudzie stāstījumi par un ap keramiku veido trīs stundas garu stāstījumu, kas klausītājam liekas kā viens mirklis,” atklāj Zane Stapkeviča, Rotko centra galvenā fondu glabātāja un cilvēks, kas pierakstīja mākslinieka dzīvesstāstu.

Rotko centrā no 24. augusta iespējams  skatīt arī Starptautiskā mākslas simpozija „LANDescape” izstādi, kas ir visu dalībnieku veltījums izcilākā latviešu keramiķa Pētera Martinsona piemiņai, kurš, būdams simpozija goda dalībnieks, aizgāja mūžībā tā priekšvakarā. Izstāde ir priekšvārds tīrai lappusei keramikas mākslā, lappusei, kuru var aizpildīt kopīgiem spēkiem, atceroties izcilos māksliniekus un mēģinot izrauties no realitātes.

www.rotkocentrs.lv