ZIŅAS  
© Masanori Okamoto / Sony Digital Entertainment Services Inc.

Videomākslas svētki uz "Noasa" 0

Rita Kaže-Zumberga, speciāli Arterritory.com
14/08/2013 

No 15. līdz 17. augustam uz AB dambja peldošajā mākslas centrā  “Noass” notiks jau  13. Starptautiskais laikmetīgās un videomākslas festivāls  “Ūdensgabali”.  Videomākslas svētki ir hrestomātiska un būtiska Latvijas kultūrainas parādība. Šīgada festivāls  fokusēs uzmanību uz videodzeju, teksta un attēla mijiedarbību, tā programmā ir jaunākais  festivāla “Onedotzero” (Lielbritānija) projekts, kā arī īpaši Rīgai veidota Japānas jauno mākslinieku programma “Meklējot anima formu”, kas tapusi sadarbībā ar “Japānas Mediju mākslas festivālu” un Tokijas pilsētas fotogrāfijas muzeja kuratoru Yunya Jamamine.

Dažas dienas pirms atklāšanas Arterritory.com izvaicāja vienu no festivāla “atslēgas cilvēkiem”, biedrības “Kultūras un mākslas projekts NOASS” valdes priekšsēdētāju Dzintaru Zilgalvi.


Dzintars Zilgalvis. Foto:  Kaspars Garda,  Rīga 2014

Kas jādara, lai kaut kas neapniktu gadiem ilgi un mūs joprojām spētu priecēt?

Noslēpumi ir trīs - pirmais - darīt tikai to, kas pašiem sagādā prieku, jo festivāls taču ir svētki. Otrais - nebaidīties un ieturēt pauzi, ja izsīkušas radošās idejas. Trešais - skatīties uz procesu ar distanci. Kad izzūd sīkās lietas un paliek tikai svarīgākais, tas tad arī ļauj saglabāt kvalitāti ilgstošā laika periodā.

Vai festivāla kārtas numurs (velna ducis) iespaido kādas saturiskās kārtības? Vai šī padsmit gadu pieredze liek pieņemt citādus lēmumus organizatoriskajā darbā?

 13 ir vienmēr mums bijis laimīgs skaitlis un šī reize nav izņēmums. Neatkarīgi no cipariem un māņticības mēs arī šogad uzņemamies risku, lai rastos iespēja notikt kam jaunam un nebijušam. Rezultātā šāds risks parasti satur 95 procentus veiksmes, bet tos 5 procentus neveiksmju skatītājs lielāko tiesu mums, cerams, piedod. Tiesa gan, trīspadsmitais būs pārmaiņu festivāls. Šogad pēdējo reizi festivāla nosaukumā būs lasāms vārdu savienojums “Starptautiskais laikmetīgās un videomākslas festivāls”. Tie ir vārdi, kuri jau kādu laiku ir lieki un vairs neko neizsaka un nepaskaidro.


Izlase „Poemetrics” 

Pastāstiet par festivāla „Ūdensgabali” dabisko izaugsmi, par pārtapšanas un evolūcijas procesu no pirmsākumiem līdz šai 13. reizei.

Dabiskā izaugsme varētu būt pareizais vārds. Pirmais festivāls vienkārši bija video darbu rādīšana no Noasa arhīva. Otrajā festivālā pieteicās mākslinieki, kuri gribēja plašākai publikai parādīt savu veikumu. Šis festivāls tad arī radīja mājas ballītes atmosfēru, kuru esam centušies saglabāt visu šo laiku. Vēlāk izsludinājām starptautisku konkursu. Tad, lai stimulētu jaunu darbu radīšanu, kopā ar AB LV labdarības fondu izveidojām Baltijas naudas balvu par izcilu sniegumu videomākslā. Sākām demonstrēt jaunākos un labākos tā brīža videodarbus no pasaules vadošajiem festivāliem un kolekcijām.

Pēcāk pievērsāmies atsevišķu žanru popularizēšanai (video deja, video dzeja, animācija, 3D utt.) Veidojām starptautiskas konferences par medija valodas problemātiku un attīstības perspektīvām. Izveidojām starptautiskas mākslinieku rezidences un radošās darbnīcas ar mērķi popularizēt Rīgu kā radošu pilsētu un kultūras metropoli, kurā top mākslas darbi ar augstu tehnoloģisku un māksliniecisku vērtību... Tie ir soļi, kuri ir loģiski sperti atbilstoši šai dabiskai izaugsmei.

Vai ar „Ūdensgabalu” palīdzību ir izaudzināta jauna video mākslas paaudze?

Es ceru, ka nē. Nebija jau arī iepriekšējās video mākslinieku paaudze. Pagājušā gadsimta 80. un 90. gados bija azartiski mākslinieki, kuri izvēlējās jaunus instrumentus un tehnoloģijas savu ideju realizēšanai un video bija tikai viens no šiem līdzekļiem.

Lai arī tā ir mums tik mīļā videomāksla, nav normāli, ka tagad pēc tik daudziem gadiem augtu mākslinieki, kuri strādātu tikai ar senīliem, zināmiem paņēmieniem un materiāliem. Videomāksla savā klasiskajā izpausmē beidzās ar brīdi, kad kustīgā attēla radīšanā vairs netika izmantots analogais signāls, magnētiskais celiņš un VHS - video home system. Tas, ko mēs tagad inerces pēc saucam par videomākslu, īstenībā ir vizuālās mākslas forma - kustīgā attēla māksla.

Kā savulaik radās šis nosaukums „Ūdensgabali”?

Festivāla dibinātājs un nosaukuma autors ir Juris Boiko. Viņam bija skaidrs uzstādījums, kas ir videomāksla. Pirmkārt, tā ir māksla, kuras uzdevums bija radīt jaunu vizuālo valodu. Tai nebija jābūt tiešam sakaram ar tekstu, sižetu, skaņu vai attēlu kustībā. Tai bija jābūt mākslai, kas izmanto kādu no šiem līdzekļiem, bet visbiežāk ignorē to kopumu. Māksla un tās jaunrades kvalitāte pāri visam. Jaunas valodas meklējumi atspoguļojās arī nosaukumā “Ūdensgabali”. Par Jura Boiko iniciatīvām varētu stāstīt stundām ilgi.

Pievēršoties šī gada festivālam, vai varat pastāstīt nezinātājam, kas ir videodzeja?

Vienkārši esiet gatavi tam, ka tā nav ilustrācija tekstam, bet gan pasaule, kas eksistē paralēli tai. Videodzejai piemīt visas vizuālās mākslas kvalitātes un tā pati daudzslāņainība, kas labam tekstam un dzejai.


Projekts „Resonate” 

Kā jūs raksturotu gaidāmos viesus - „Onedotzero”? Kāpēc viņu veidotā īsfilmu izlase „Resonate” tiek saukta par drosmīgu?

“Resonate” ir jaunākā “Onedotzero” darbu izlase, kuras centrālā tēma ir sapnis un sapņu ainas. Ne tikai tādā tradicionālā idilliskas sapņu ainas kontekstā. Viņi runā par sapni kā parādību bez robežām, korekto un nekorekto, trauslo un biedējošo. “Onedotzero” programmas ir dinamiskas un drosmīgas tāpēc, ka tās pārkāpj priekšstatu par video kā sevi izsmēlušu mediju. “Onedotzero” festivāls ir tehnoloģisks celmlauzis, viņi izmanto gan jaunākos tehnoloģiskos risinājumus, gan spēj savas programmas veidot ar intrigu, ironiju un humoru.

Japānas Mediju mākslas festivāla programma veidotā programma „Meklējot anima formu

Japāņu mākslinieki speciāli Rīgai izveidojuši video programmu (kur ietilpst pat Raiņa luga „Zelta zirgs”). Kā izveidojās sadarbība ar viņiem?

Ar Japānas māksliniekiem  ir izveidojusies ilglaicīga, uz draudzību balstīta sadarbība. “Ūdensgabalos” jau kopš 2008. gada ik gadus tiek izrādīti Japānas Mediju mākslas festivāla attiecīgā gada labāko darbu izlase. Šogad festivāla programmas izveidei pievienojās arī Tokijas pilsētas fotogrāfijas muzeja jaunais kurators Junya Yamamine, kas uz Rīgu vedīs nostalģisku Japānas jauno autoru darbu izlasi. Viņu programma “Meklējot anima formu” ir ļoti sirsnīga dāvana svētkos - "Noasam" piecpadsmit gadu jubilejā.

Savukārt mākslinieka Yusuke Shigeta videoinstalācija “Pixel Forest”, kas būs apskatāma līdz 1. septembrim, attēlo vairākus Eiropā ļoti atpazīstamus literārus darbus, tostarp Andersona “Mazo nāriņu” un Džonatana Svifta “Gulivera ceļojumus”. Domājot par to, kas ir ikonisks latviešu literatūras tēls, nonācām pie secinājuma, ka tas ir Antiņš, kas jāj stikla kalnā.        

Ar ko latviešu skatītāju varētu aizraut un pārsteigt Japānas 16. Mediju mākslas festivāla darbu izlase?

Primāri - ar tehnoloģisku augstvērtību un ārkārtīgu rūpību. Otrkārt, ar citādu skatījumu uz mediju mākslu. Japānas mediju mākslas festivāls ik gadu apbalvo darbus animācijas, mākslas un izklaides jomās. Viņi atbalsta eksperimentus, neordinārus risinājumus un visam pāri - māksliniecisku izcilību.

Vai jums ir "starta komplekts" vidējam skatītājam, kas palīdzētu saprast, kas īsti ir laikmetīgā video māksla? Ar ko būtu jāsāk?

Jāsāk būtu ar vēlmi atnākt uz “Ūdensgabaliem”. Tas arī viss. Festivāls ir svētki, un ceru, ka pēc festivāla cilvēki būs laimīgāki.

Festivāla programma