ZIŅAS  
Circus Studio Folie (Igaunija)

Jauns cirks + mūzika ar saknēm = ... 0

Sergejs Timofejevs
08/08/2013 

Mārtiņš Ķibers un viņa komanda gatavojas pārsteigt Rīgu un tās viesus ar mūzikas un ielu cirka festivālu roots. Festivāls Re &Re Riga sāksies jau šajā piektdienā. Šogad viss tikai sāksies, pilnu radošu jaudu tas sasniegs 2014. gadā, kad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Mārtiņu Ķiberu pazīstu jau sen, kopā esam spēlējuši plates, „dežūrējuši” nakts ēterā, nu esmu priecīgs atkal viņu satikt Blaumaņa ielas kafejnīcā. Mārtiņš izskatās novājējis un gandarīts. Gatavošanās festivālam ir sasniegusi apogeju. Vairāk nekā simts mākslinieku kravā mantas un ierodas 14 valstu lidostās, lai dotos uz Rīgu. Tas viss notiek tieši šajā brīdī, taču mūsu saruna iesākas ar atmiņām par pagātni, jo visu, ko Mārtiņš dara, protams, ir noteikusi viņa personība, viņa paša izvēle.

Pastāsti, kā ir veidojusies tava muzikālā gaume?

Varētu sākt ar to, ka reiz uz mūsu klasi atnāca kāds no Pionieru nama un jautāja, vai nav gribētāju dziedāt korī. Sacīju: Jā, es gribu!. Un tūlīt pat sākās noklausīšanās. Man sacīja: Atvaino, Mārtiņ, tev vajadzētu meklēt kaut ko citu .... Izrādījās, ka man nav muzikālās dzirdes. (Smejas.)

Otrs svarīgs notikums bija vecāku dāvana – mono magnetofons Jauza. Tolaik klausījos arī Radio Luksemburg, skatījos televīzijas raidījumu „Planētas balsis”. To, šķiet, rādīja tikai trīs reizes gadā. Jau toreiz sākās kaut kādas skolas ballītes... Tad mūzika nezin’ kā atkāpās otrajā plānā un atkal atgriezās tad, kad jau biju Kanādā. Bija 93. – 94. gads, acid jazz uzvaras gājiens, jauni intereses uzplūdi par funk, dzima un spēji attīstījās trip hop. Šī kultūra mani stipri aizrāva. Gribējās nonākt tās backstage. Iztēlojos klubu, un es esmu aizkulisēs, un pazīstu tur kādu ... Nu, galu galā visu to īstenoju, un tagad tas ir jau pilnībā noiets posms. Taču tobrīd man bija kaut kāds neapzināts sapnis. Tad laikam arī izveidojās gaume vai kaut kas, ko tā varētu nosaukt.

Agrāk galīgi nevarēju klausīties ģitāru grupas, man tas viss šķita tāds mastodontu roks. Tagad mūziku vērtēju citādi: ja tā nāk no sirds, ja tajā nav melu un ir izpratne, kāpēc un kādā nolūkā tas tiek darīts, tad kāpēc lai tās nebūtu elektroģitāras? Piemēram, indie pop vai indie folk. Bet vispār gan mašīnā, gan mājās radio man ir noregulēts uz Radio Klasika. Jau pāris gadu mājās nav televizora, un šis radio dod pareizo noskaņu. Manuprāt, modei mūzikas jomā nav jāseko, drīzāk ir nepieciešama pareiza selekcija. Un kas tev tagad šķiet interesants?

Hmm, pat nevaru uzreiz pateikt. Laikam jau arī es visbiežāk esmu uz Radio Klasika viļņa. Vispār esmu sācis daudz klausīties veco džezu platēs; tās pērku antikvariātos. Reāli vecs, daudz ko pieredzējis un caur daudzām rokām izgājis vinils.

Jā, jā man mājās arī ir atskaņotājs un plates. Agrāk visumā bija vienalga, kādā formātā klausīties mūziku. Taču tad radās sajūta, ka ciparu formāts visu nedaudz nivelē, kaut ierakstu kvalitāte kļūst arvien augstāka. Bet, lūk, veca plate ar visu savu čerkstēšanu ...


Pat iepazinos ar cilvēkiem, kas uz speciāliem, no atskaņotājiem pārtaisītiem aparātiem mazgā vecās plates, lai būtu mazāk blakus trokšņu. Viņi kaut kur Anglijā pērk veselas kolekcijas, ved šurp un pārdod pa vienai... Laikam tur ir tā lieta, ka tādas mūzikas nav daudz, tā šajā pasaulē eksistē ierobežotā daudzumā. Tai pat laikā jaunā mūzika vairojas daloties, un tās straume no gada gadā arvien pieaug. Te nu sava loma – tik liela, kā nekad iepriekš – ir selekcionāram. Tu tas esi jau diezgan sen, kopš dīdžeju projekta Casablanca 2000, kad Rīgas publikai tika piedāvāti šeit neierasti mūzikas formāti.

Toreiz man visinteresantākās šķita mūsu programmas Radio Rīgai: katru darba dienas vakaru bijām ēterā no desmitiem vakarā līdz diviem naktī. Tas viss bija vistīrākais entuziasms, vienīgā reklāma, kas programmā skanēja, bija par takšiem, kas mūs naktī veda mājās. Tad bija klubs Casablanca, taču tur bija Domu laukuma, apkārtējā tūrisma un partneru uzliktie ietvari, proti, viņus interesējošā peļņa. Nācās nemitīgi meklēt kompromisu. Nesen lasīju interviju ar pazīstamo dīdžeju un producentu Normanu Kuku; viņš runā par to, ka šodien cilvēki arī izklaidēties grib ātrāk, neiedziļinoties mūzikā, kas viņiem tiek piedāvāta. Tomēr laikam taču ir iespējams meklēt vidusceļu, piedāvāt kaut ko interesantu un arī populāru. Sajaukt kaut ko absolūti jaunu ar labi aizmirstu veco.

Un te atkal ir svarīgs gaumes filtrs, selekcionārs, uz kuru vari paļauties... Tu meklē nevis mūzikas kanālus un žurnālus, bet gan konkrētu cilvēku, kura gaume tev šķiet interesanta.

 Tas jau notiek ne vien mūzikā, bet arī kino, teātrī, literatūrā...

Tomēr, šķiet, mūzikas straume ir pati intensīvākā... Kas, tavuprāt, ir svarīgākais labam selekcionāram?

Viņam ir jāzina drēbe, ne tikai modernie strāvojumi, bet arī iepriekšējās paaudzes. Lai būtu apvārsnis.


Tu esi izvēlējies mūziku ballītēm, radio programmām, klubam, un tagad festivālam. Kāda šī mūzika būs?

Man ļoti patīk apzīmējums roots music. Tā nav world music klasiskā izpratnē. Drīzāk tā ir dažādu kultūru sintēze, un tas ir kaut kas, kam ir saknes un ir tradīcija. Turklāt tradīcija, kas nevis tiek atražota, bet gan attīstās. Katra grupa, ko uzaicinām, pārstāv kādu no virzieniem, ar kuriem man pēdējā laikā ir nācies saskarties. Es, protams, konsultējos ar Ilmāru Šlāpinu, ar tevi, vai ar Aleksandru Dubasu, kurš ieteica uzaicināt grupu The Retuses. Sākumā man viņi šķita tādi palēnināti, taču, noklausījies visu koncertu ar visām ģitārām, mandolīnām un flautām, sapratu, ka tas ir kaut kas ļoti tīrs un vienreizējs. Vēl esam uzaicinājuši beļģus no Jaune Toujours, tur ir mazliet chanson, mazliet Balkānu, plus funk pūtēju sekcija. Virtuoza muzicēšana un ielu muzikantu pašapziņa. Viņi uzstājas jau vairāk nekā 10 gadus, ir apbraukājuši pusi pasaules. Vēl atbrauks Pēterburgas komanda Theodor Bastard, īsts tribalTrip hop ritms un arābu valodā dziedošas meitenes balss. Viņi arī ir piedalījušies daudzos festivālos. Iepazināmies, kad viņi devās kārtējā turnejā pa Eiropu. Viss notiek un viss atnāk pareizajā laikā, un tagad viņi uzstāsies šeit. Tad vēl Marokas tēma , tā man ir svarīga vienmēr, jau kopš Casablanca laikiem. Un mēs atradām grupu Electric Jalaba, mazliet psihodēlisks britu jazz rock. Un viņi muzicē ar marokiešu dziedātāju, skan tādas mistiskas tuksneša melodijas. Starp citu, gribējām atvest arī Tinariwen tuksneša blūzu, kas pērn saņēma World Music Awards balvu, taču sapratām, ka budžets var neizturēt, jo šoreiz visi festivāla koncerti un uzstāšanās būs par brīvu. Negribam to afišēt, lai neradītu ažiotāžu, taču Arterritory lasītājiem to pastāstām. Gribam iepazīstināt Rīgas publiku ar šo jauno mūziku un jauno cirku, kur viss tiek balstīts nevis uz dzīvnieku dresēšanu, bet gan uz trenētiem ķermeņiem un saskanīgu domubiedru grupas darbību. Domāju, ka tā būs ļoti interesanta kombinācija. Uz mūsu trīs dienu festivālu kopumā ierodas vairāk, nekā simts dalībnieku no 14 valstīm. No Latvijas būs, piemēram, projekts Pulsa efekts un Leiladrums, ritms un meitene, kas Baku konservatorijā mācās azerbaidžāņu dziedāšanas tehniku mgaba. Sasodīti labi! Mums būs koncerti Esplanādē un AB Dambī, kur būs divas skatuves – mūzikai un cirkam...

Kā tu iedomājies, ka jāsavieno mūzika un cirks?

Sākumā radās ideja, ka jāatved tieši jaunais cirks un ielu māksla. Un mūzika ir kā tilts uz to visu. Šāds cirks taču šeit joprojām ir neierasts, kaut līdzīgu Rīgā redzēju pirms desmit gadiem, kad British Council bija uzaicinājusi britu cirka māksliniekus, vēlāk tepat, AB Dambī viesojās kolektīvi, ko festivāla Homo Novus laikā bija uzaicinājis Jaunā Teātra Institūts. Mani tāds cirks ir valdzinājis gandrīz kopš bērnu dienām, kad aizrautīgi lasīju Viktoru Igo. Tagad tad viss ir iegājis jaunā lokā. Un tur ir liels potenciāls. Lieliski priekšnesumi bez vārdiem, tikai ar mīmiku un nedaudz mūzikas. Tas ir ļoti populāri, piemēram, Skandināvijā, uz turieni pastāvīgi tiekam aicināti uz šāda veida festivāliem un izrādēm.  Liela nozīme, protams, ir tam, ka mums noticēja Rīga 2014 štābs. Kultūras galvaspilsētas statuss ir labs brīdis sarunas sākumam. Un mums noticēja Re&Re, nolemjot to visu atbalstīt, pilnībā uzticot mums izvēlēties māksliniekus.

Godīgi sakot, viss sākās līdz ar 2008. gada krīzi, kad kopā ar savu draugu Jāni Kalēju staigāju pa Rīgu, kas bija kā izmirusi, sociālā dzīve knapi gruzdēja. Un sākām domāt, kas spētu to uzjundīt, lai cilvēki dotos ielās, lai kaut kas notiktu. Mēs, protams, ņēmām vērā pasaules pieredzi, taču šāda sintēze: pasaules mūzika un ielu teātris tomēr ir kaut kas īpašs. Un šī sintēze būs it visā. Piemēram, AB Dambī klasisko indiešu deju mistrosim ar Soul Tap meiteņu stepu. Esiet gatavi neierastām lietām un jauniem iespaidiem.

Gan mūziķi, kas spēlē tādu mūziku, gan cirka mākslinieki, šķiet, ir interesanti cilvēki ar interesantu bekgraundu. Un tas ir sajūtams visā, ko viņi dara. Būtu interesanti vienkārši parunāties ar viņiem.

Jā, to man sacīja arī Gundega Laiviņa no Jaunā Teātra Institūta: lielākais kaifs tādos pasākumos ir būt kopā ar māksliniekiem, apmainīties ar informāciju, vienkārši iepazīties. Tas ir impulss nākotnei. Pats gaidu festivālu ar lielu interesi. Ceru, ka tas kļūs par vienu no Rīgas tradīcijām.

Festivāla programma