ZIŅAS  
(Fragments) Zilie deguni. Ino, Nano, Tehno. 2011

Kas notiek Sibīrijas laikmetīgajā mākslā? Ekspress intervija ar kuratori Ievu Kalniņu 2

Arterritory.com
25/07/2013 

Ievas Kalniņas lekcija “Kas notiek Sibīrijas laikmetīgajā mākslā?”
“Esplanāde 2014”, Rīga
25. jūlijs plkst. 17.00

Par kultūras vasarnīcu dēvētajā informācijas centrā “Esplanāde 2014”, kuras arhitekts ir Austris Mailītis, šodien, 25. jūlijā plkst. 17.00 notiks mākslas zinātnieces Ievas Kalniņas lekcija “Kas notiek Sibīrijas laikmetīgajā mākslā?”.

2012. gadā Permas Baltajās naktīs savu uzvaras gājienu Krievijā aizsāka izstāde “Sibīrijas Savienotās Valstis”. Tā plašai skatītāju auditorijai piedāvāja ieskatu Sibīrijas laikmetīgajā mākslā. Taču izstādē iekļautais Vasīlija Slonova (Krasnojarska) darbs Welcome to Sochi 2014 gadu vēlāk kļuva par formālo iemeslu Marata Gelmana atlaišanai no darba – Permas laikmetīgās mākslas muzeja direktora amata. Šis notikums vedina Sibīrijas laikmetīgajai mākslai pierakstīt epitetu “skandalozs”. Kaut paši Sibīrijas mākslinieki uzsver savas mākslas humoristisko aspektu – to, ka Sibīrija viņiem vispirms nozīmē “neierobežotu plašumu, jautrību un brīvību”.

Saistītie raksti:
Recenzija par izstādi “Sibīrijas Savienotās Valstis”, kas šogad bija apskatāma Sanktpēterburgā 

Gatavojot izstādi “Horizontu meklējot”, kas ir iekļauta “Rīga 2014” tematiskajā līnijā “Okeāna alkas”, kuratore Ieva Kalniņa devās uz Novosibirsku, lai noskaidrotu, kas patiesībā notiek Sibīrijas laikmetīgajā mākslā un kādus darbus savās darbnīcās rada mākslinieki Sibīrijā? 

Izstāde “Horizontu meklējot” būs skatāma no 2014. gada maija līdz jūlijam Latvijas Dzelzceļa muzejā. 


Vasīlijs Slonovs. No sērijas Welcome to Sochi 2014

Arterritory.com sazinājās ar kuratori un mākslas zinātnieci Ievu Kalniņu, lai vēl pirms lekcijas uzzinātu mazliet vairāk par Novosibirskā redzēto, Sibīrijas laikmetīgās mākslas esenci un gaidāmās izstādes “Horizontu meklējot” koncepciju.

Kāpēc tu devies tieši uz Sibīriju?


Cilvēks domā, Dievs dara. Liekas, man šis brauciens bija aizkavējies par desmit gadiem. Respektīvi, pasaulē pazīstamākā Sibīrijas laikmetīgo mākslinieku grupa “Zilie deguni” piedalījās manis kūrētā izstādē “Sociālais ekshibicionisms” Rīgā vēl 2002. gadā, pirms viņu lielā popularitātes viļņa pasaulē. Taču kaut kā iztēlē laikam prevalēja reālās distances ierobežojums un arī manā dzīvē bija citas prioritātes. Taču tagad, kad atrodos periodā, ko pati priekš sevis esmu nodēvējusi par profesionālās teritorijas uzkopšanas posmu, man šī iespēja radās, un, likumsakarīgi, to arī izmantoju. 

Ko tu tagad pēc redzētā atbildētu tiem, kas uzskata, ka Sibīrijas laikmetīgā māksla ir skandaloza?


Lai gan tieši tā – “Laikmetīgie Sibīrijas mākslinieki” – bija nosaukts “Zilo degunu” hrestomātiskais darbs, kas 2002. gadā tika eksponēts Rīgā, tomēr šis ir samērā jauns zīmols. Faktiski to aizsāka izstāde “Sibīrijas Savienotās Valstis”, kas pirmizrādi piedzīvoja pāgājušogad Permas Baltajās naktīs. Jaunais zīmols lielā mērā tiek balstīts uz “Zilo degunu” radošās stratēģijas pavairošanu citu autoru daiļradē. Tāpēc man likās svarīgi aizbraukt un redzēt kas un kā patiesībā tur notiek, cik dabiska ir šī skandāla izteiksme pie atsevišķiem māksliniekiem?

Bet paskaidrojot skandalozitātes raksturu, jāsaka, ka “Zilo degunu” grupas ideja ir saistīta ar populistiskas laikmetīgās mākslas radīšanu, kas piesaistītu ne tikai starptautiskas auditorijas uzmanību, bet, kā saka viņi paši, aptvertu skatītājus no pionieriem, līdz pensionāriem. Darbiem viņi izmanto vienkāršas tehnoloģijas, taču atrod tām efektīvus paņēmienus, ko ne reti aizgūst no reklāmas industrijas. Viņiem raksturīgo mākslas attieksmi mēs varam dēvēt par “ātro mākslu” pēc līdzības ar fast food.

tu raksturotu Sibīrijas laikmetīgās mākslas esenci? To īpatno, ar ko tā ir unikāla?


Sibīrijas mākslinieki paši uzsver savas mākslas humoristisko aspektu – to, ka Sibīrija viņiem vispirms nozīmē neierobežotu plašumu, jautrību un brīvību. Lai šo domu paskaidrotu, es citēšu “Zilo degunu” 2002. gada izstādes darba aprakstu: 

“Mēdz teikt, ka prāta vienkāršība esot ļaunāka par zagšanu. Patiesībā gan tā ir daudz labāka. Tas tāpēc, ka viss ģeniālais ir vienkāršs. Tā nu iekārtots, ka ļaudis pie mums Sibīrijā ir vienkārši, dzīve – tāpat, bet domas, ja vispār iešaujas prātā, tad bez liekiem sarežģījumiem – taisnas kā tā zināmā rieva.

Māksla jau arī – kāda nu ir, tāda ir. Tik vien ir kā nosaukums – sūds no bonbongas. Bet mūsdienu Sibīrijas mākslinieks, lai gan tikpat kā taisnā ceļā no čaklo roku pulciņa nācis, tomēr nav vakarējais (rīti gan viņam gadās arī tādi grūtāki). Ne tikai tavu dzīvi rozēs pārvērtīs, bet arī pats savējo par mākslu uztaisīs.

Runā, ka slikta māksla esot tāda pati pasaciņa kā Krievzemes teiksmainie dzērveņkoki. Bet sibīrietis zina, kāda ir šo derīgo un gardo odziņu patiesā vērtība. Sibīrijas mākslinieki tās audzē no Čukovska dzejolīšu saknēm. No bērna kājas saklausījušies nostāstus par to, kā Kokošečka Ļoļošečku dauzījis, bet Ļoļošečka atkal Kokošečku klapējis, tad nu paraduši dzīves un mākslas parādībās saskatīt tādas pašas līksmas ainiņas un arī paši sākuši sekot infantilās esamības likumiem.” 

Man liekas, ka šajā citātā viss ir pateikts. Sibīriešu mākslu raksturo vienkāršība, bet ne muļķība.

Kāda ir izstādes “Horizontu meklējot” koncepcija? Kas tevi, to kūrējot, īpaši aizrauj?

Man jāatzīstas, ka šobrīd izstādes “Horizontu meklējot” koncepcija ir koncepcijas neesamība. Protams, ir man arī uzrakstīts teksts, bet faktiski jau sākotnēji man bija tikai stratēģisks plāns, kas jādara un sajūta pie kā beigās vajadzētu nokļūt. Šobrīd vēl esmu tikai pusceļā. Protams, šāda paļaušanās uz vīzijām un iekšējām sajūtām ir satraucoša. Bet īsumā jāsaka, ka izstādes uzmanības centrā būs mākslas meklējošais raksturs, kas saistīts ar mākslas būtību – tiekšanos pēc ideāla, vēlmi atrasties neizzinātajos krustpunktos. Izstādi veidos septiņas sadaļas, kas savā struktūrā radīs jaunu ideālu pasauli un vienlaicīgi visas kopā atspoguļos vienu meklēšanas ceļa algoritmu, kurā būs gan atklājuma prieks, gan maldu posms, gan īslaicīgas harmonijas ilūzija.

Šo eksperimentu iespējams īstenot, pateicoties “Rīga 2014” tematiskajai līnijai “Okeāna alkas”, kam izstāde organiski piederas. Arī tā ir laimīga sakritība, ka šāda tēma Eiropas Kultūras galvaspilsētas programmā ir.


Konstantīns Jeromenko. Novosibirskas vēsture. 2011


Zilie deguni. Ino, Nano, Tehno. 2011

Nodibinājuma “Rīga 2014” informācijas centrs “Esplanāde 2014”
atrodas Esplanādes parkā pie Raiņa pieminekļa

www.riga2014.org

Krī Brī - 25.07.2013 11:46
un tas ir viss, ko viens latviešu komentators var izņaudēt...
Mjau Mjau - 25.07.2013 10:42
forši pupi!