ZIŅAS  
Fragments no Henrika Dunkera fotogrāfijas. No cikla “Studija Kapsēde”

Trīs jautājumi somu māksliniekam Henrikam Dunkeram par ciklu “Studija Kapsēde” 0

Arterritory.com
05/07/2013

“Tulkojot atsauces II” 
LMC Ofisa galerija, Rīga
4. – 31. jūlijs, 2013

Vai ir pienācis īstais brīdis, lai ķertos klāt padomju laika “arheoloģijai”? Grupas izstādes “Tulkojot atsauces” kuratores Ieva Astahovska un Inga Lāce ir pārliecinātas, ka jā. Esot pagājis kritiskais laika noilgums, kas ļauj bezkaislīgi palūkoties pāri traumatiskajai pieredzes daļai un ņemt talkā ironiju un dabisku ziņkāri.

No 4. līdz 31. jūlijam Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā apskatāma grupas izstādes “Tulkojot atsauces” otrā daļa, kurā piedalās igauņu mākslinieces Kristina Normana un Marge Monko, lietuviete Indre Klimaite, ungāri Igors un Ivans Buharovi, latviete Aija Bley, kā arī somu fotogrāfs Henriks Dunkers, kurš fotogrāfiju ciklu “Studija Kapsēde”, kura darbi apskatāmi izstādē, ir uzņēmis Latvijā, un aizsācis to nelielā ciematiņā netālu no Liepājas. Patiesībā viņa darbu temats jau desmit gadus ir tieši Latvija.

Arterritory.com lūdza Henriku Dunkeru pastāstīt par savu fotogrāfiju sēriju vairāk. Kālab viņš izvēlējies tieši Kapsēdi un kāpēc “portretē” padomju laiku priekšmetus?

Henriks Dunkers (Henrik Duncker, 1963) ir dzimis un dzīvo Helsinkos un darbojas starptautiskā mērogā kā neatkarīgs fotogrāfs. Sākotnēji viņš pievērsies mūzikai un arhitektūras zīmējumiem, un tikai vēlāk sāka interesēties par fotogrāfiju. Studējis fotogrāfiju Helsinku Mākslas un dizaina universitātē, kur starp viņa pasniedzējiem bija Martins Parrs, Sakari Sunila un Timo Kelaranta.

2. augustā izstāde “Tulkojot atsauces” pametīs Rīgu uzsāks Latvijas reģionu apceļošanu.


Henriks Dunkers

1. Fotogrāfiju sērijai “Studija Kapsēde” mani iedvesmoja...

Lietas, kas piederēja manai sievasmātei un vairākus gadus kvernēja uz grāmatplauktiem, aiz dīvāniem u.tml. Kādu laiku īsti nezinājām, ko ar tiem iesākt. Lielākā daļa priekšmetu ir ražoti padomju laikos, bet atrodami arī pirmspadomju un postpadomju izcelsmes objekti. Pieļauju, ka tas bija instinkts, kas mani pamudināja vairumu no tiem saglabāt.

2. Izvēlējos tieši šo vietu, priekšmetus un fotografēšanas paņēmienu, jo…

Redziet, es Latvijā fotografēju jau kopš 2003. gada. Patiesībā teju visa mana pēdējo gadu darbība ir saistīta ar Latviju. Kapsēde ir ciemats netālu no Liepājas, kur mana sieva ir pavadījusi bērnību. Tā vienkārši sakrita, ka pirms vairākiem gadiem sāku fotografēt, daļēji arī tālab, lai remdētu frustrāciju par to, ka nespēju komunicēt, jo manas latviešu valodas zināšanas bija ļoti ierobežotas. Tas, kā es pirmos gados fotografēju, bija ļoti liela improvizācija. Fotografēju gan uz ielas, gan iekštelpās. Katrā ziņā citādāk nekā jaunajā ciklā “Studija Kapsēde”. Bija jāpaiet zināmam laikam, pirms izfunktierēju, kā uzņemt objektu “portretus”. Pirms diviem gadiem veicu dažus neveiksmīgus uzņēmumus, bet 2012. gada vasarā tas notika pats no sevis, – radās doma Kapsēdes dzīvojamā istabā uzbūvēt studiju ar dabisku apgaismojumu un izmantot krāsu fonus. Tālab arī nosaukums – “Studija Kapsēde”. Pēc iespējas centos izvairīties no nostaļģijas. Tā vietā, lai visu skrupulozi dokumentētu, ļāvu sev izvēlēties priekšmetus, kas tajā brīdī iedvesmoja, un centos uzņemt skaistu fotogrāfiju. Kādā brīdī projekts bija jāpaplašina, tādēļ sāku fotografēt arī citiem piederošas lietas. “Studija Kapsēde” ir izaudzis par apjomīgu projektu, kas joprojām turpinās un kas ļauj man apceļot Latviju. Piemēram, februārī fotografēju Rīgas Porcelāna muzejā (šīs bildes varēs redzēt manā personālizstādē Rīgā, kas notiks septembrī). Ceļojošais modelis lieliski sakrīt ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra ieceri izstādi “Tulkojot atsauces” vest tūrē pa Latviju. Proti, parādīt to ne vien ierastai galeriju auditorijai, bet plašākai publikai. Tādējādi Kapsēdes “dokumentācija” ceļos pa Latviju. Lokālais kļūs universāls. 

3. Vēlētos, lai skatītājs pamana…

Līdz šim galvenokārt esmu fotografējis lietas, kas ražotas masveidā. Tā kā manas fotogrāfijas ir uzņemtas no ļoti neliela attāluma, ir labi saskatāmas zīmes, kas liecina par to nolietojumu vai uzkrātajiem putekļiem. Tādējādi katrs objekts – pat ja ir saražots simtos un tūkstošos kopiju, nes sevī liecības par personisku vēsturi. Katram attēlam ir pavadošais teksts, kas apliecina šo pašu koncepciju; tekstus, starp citu, var ņemt līdzi uz mājām vēlākai pārlasīšanai. Manas fotogrāfijas nav tikai par lokālo, kas kļūst universāls, bet arī par anonīmo, kas kļūst personisks. Ceru, ka skatītāju tās mudinās uz pārdomām gan par to, kā veidojas personiskā dimensija, gan par to, kas visus cilvēkus vieno, kādas ir kopīgās pieredzes.

Fotogrāfijas no cikla “Studija Kapsēde” (c) Henrik Duncker

www.henrikduncker.com

Alberta iela 13, 7. stāvs
Rīga, Latvija 
www.lmc.lv