ZIŅAS  
Sergejs Bugajevs “Āfrika”. Krievu “Mirušo grāmatas” ilustrācijas. 2012

“Momentum” – laikmetīgās mākslas biennāle Skandināvijā 0

Arterritory.com
20/06/2013 

The 7th Momentum Biennial
Mosa, Norvēģija
22. jūnijs – 29. septembris, 2013
 

Kopš dibināšanas 1998. gadā, Momentum biennāle Mosā, kas atrodas stundas braucienā no Oslo, allaž centusies izrādīt vispārliecinošākos mākslas darbus un interesantākās mākslinieciskās avantūras ziemeļvalstu kontekstā, piedaloties arī citvalstu autoriem. Šodien tā kļuvusi par vienu no svarīgākajiem laikmetīgās mākslas notikumiem Skandināvijā. Sestdien, 22. jūnijā, Mosā sāksies pēc kārtas nu jau septītā Momentum biennāle, kas būs apskatāma līdz pat septembra beigām. Centrālā norises vieta ir agrākajā alusdarītavā iekārtotā Momentum kunsthall, taču šogad aptverts arī tuvējais 19. gadsimta parks.

Kuratoru loma uzticēta zviedrietei Poverai Ekrotai (Power Ekroth, 1971) un norvēģietei Ērlennai Hammerai (Erlend Hammer, 1978). Biennāle ieplānota divdaļīga – katra kuratore rīko savu izstādi ar atsevišķu mākslinieku grupu. Povera Ekrota kūrē izstādi Six Impossible Things Before Breakfast (“Sešas neiespējamas lietas pirms brokastīm”), bet Ērlenna Hammere ir sarīkojusi grupas skati Dare 2 Love Yourself (“Uzdrošinies sevi mīlēt”). Abas kuratores jau vairākkārt strādājušas kopā, arī sacerot tekstus un parakstoties ar vārdu PowerHammer, kas, pārnests uz angļu valodu, tulkojams kā “Spēka Āmurs”. Šoreiz viņas uzsvaru liek uz individuālu pieeju, izceļot atšķirības abu darbā. Jāpiebilst, ka biennāles vēsturē vienmēr pie pults bijuši divi vai vairāki kuratori – 2011. gadā pat pieci.

7. Momentum biennālē dalībai aicināti 28 mākslinieki no ASV, Dānijas, Ēģiptes, Itālijas, Kanādas, Nīderlandes, Norvēģijas, Somijas, Šveices, Turcijas, Vācijas un Zviedrijas, kā arī viens mākslinieks no Krievijas – Sergejs Bugajevs “Āfrika”.

Arterritory.com sazinājās ar kuratori Poveru Ekroti, lai uzzinātu vairāk par biennāli kopumā un viņas rīkoto izstādi “Sešas neiespējamas lietas pirms brokastīm”. Izstādei piemīt romantiska ticība, ka laikmetīgā māksla stāv pāri tās ekonomiskajai vērtībai, tirgus un sociālajam statusam. Apmeklētāji ir aicināti mirkli apstāties un padomāt, ko vēl sabiedrībai nozīmē māksla?

Izstādes nosaukums šķiet patapināts no stāsta “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”. Kāda tam saikne ar laikmetīgo mākslu? 

Nosaukums nav gluži no “Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē”, bet gan citas Luisa Kerola grāmatas – “Alise Aizspogulijā”. Uz mākslu un tieši laikmetīgo mākslu tas attiecas pavisam tieši, jo pamatā ar to mākslinieki nodarbojas – domā par neiespējamo. Arī es tīri cilvēciski gribētu iedrošināt apmeklētājus katru dienu pirms brokastīm izdomāt vismaz sešas neiespējamas lietas. Uzskatu, ka tas ir viens no veidiem, kā var īstenot pārmaiņas. Mums unikāli piemītošā spēja domāt par to, kā vēl nemaz nav, un censties to realizēt, ietekmē gan mūsu apkārtējo vidi, gan politisko kontekstu. Varbūt izklausās utopiski, bet tāda pieeja ir jebkuru inovāciju pamatā. Tas gan neraksturo māksliniekus vien, bet arī, piemēram, zinātniekus.

Izstādes koncepcija ir “nopietnus jautājumus aptvert ar rotaļīgu prātu un sauju humora”. Vai jūs neuztrauc, ka norāde uz humoru varētu likt cilvēkiem izstādi uztvert nenopietni? Vai izstāde ir jāuztver nopietni?

Humors var būt ļoti efektīvs paņēmiens, kā nopietnām problēmām tapt pamanītām, kā arī palīdz mums izprast apslēptus slāņus, kas sākotnēji nav acīmredzami. Neuzskatu, ka tie viens otru izslēdz. Man ir svarīgi lietas netvert pārspīlēti nopietni, jo tikai tā saskatāma lietu īstā nokrāsa. Lai arī šobrīd situācija pasaulē nav pārāk optimistiska, tomēr pat tumšākajā stundā cilvēkam ir ne vien spēja, bet pat nepieciešamība pasmaidīt par notiekošo. Tas pasargā no šausmām, kā arī ļauj paraudzīties ar skaidrāku skatu. Atbildot uz jautājumu, es drīzāk teiktu, ka tieši pretēji – sauja humora jautājuma nopietnību nevis mazina, bet tieši izceļ nianses.

Vai abas izstādes – Six Impossible Things Before Breakfast un Dare 2 Love Yourself – būtu jāuztver kā divi atsevišķi notikumi, vai tiem tomēr ir kāds kopīgs pamats? Kā tas ietekmē biennāles formātu? 

Abas daļas ir pilnībā nodalītas viena no otras, kaut atrodas vienā un tajā pašā ēkā. Lai arī, protams, nevar noliegt, ka tās notiek vienas biennāles ietvaros. Kā kuratores mēs esam centušās izcelt sava rokraksta atšķirības. Nav tā, ka tas būt ārkārtīgi no svara, lai skatītājs uzreiz saprastu, ka te ir divas izstādes. Taču tas kļūs acīmredzami, ja vien apmeklētājs būs kaut nedaudz ieinteresēts iedziļināties ekspozīcijās. Starp citu, arī biennāles katalogs ir dalīts divās daļās, kur vienas krāsas kods ir oranžs, bet otras – rozā. Ērlennas izstāde ir klasiskāka, tajā ir daudz gleznu un telpa ir izmantota pieticīgi. Kamēr manis kūrētā skate ir iekārtota kā labirints, tajā eksponēti arī daudzi video darbi, tālab, iespējams, prasa vairāk laika apskatei nekā izstāde Dare 2 Love Yourself. 

Ko no šīgada Momentum biennāles un jūsu kūrētās izstādes vēlētos īpaši izcelt?

To lai izlemj apmeklētāji, kas būs apskatījušies izstādi... :)


Bjørn-Kowalski Hansen. Coffiest.  2013


Johan Zetterquist. Fragments no darba Proposal no 29, A Monument Celebrating the End of Capitalism as we Know It. 2013


Stine-Marie Jacobsen. Video instalācija Direct Approach. 2013


Frank Schoenfeld. Faces of Death. Kadrs no video darba


Kira Bulik. KRIEGERIN. Kadrs no video darba

www.momentum.no