ZIŅAS  
Ilustrācija no www.riga2014.org interneta vietnes

“Force Majeure” vai “Déjà Vu”? 3

Viedokļi par “Rīga 2014” pasākumu programmu

Arterritory.com
25/04/2013

Eiropas Kultūras galvaspilsētas nozīme patiesībā jau ir ietverta tās nosaukumā – būt par Eiropas kultūras epicentru un metropoli. Galvaspilsētas kultūras notikumiem būtu jārada attiecīga rezonanse ne tikai Rīgas mūru robežās. Otra nosaukuma daļa ir gadskaitlis – 2014. Vēl pagājušā gadsimta literatūrā un kino tāda ciparu kombinācija apzīmēja nākotni, kad cilvēki pārvietojās lidojošās automašīnās. Tikmēr Eiropas Kultūras galvaspilsētas “Rīga 2014” programmā, kura publicēta kopš 4. aprīļa, ir akūts laikmetīgā gara trūkums, un virkne no notikumiem tiek joprojām vesti “zirgu pajūgā”. Nešķiet pietiekami kā mūsdienu iezīmi pasludināt robežu nojaukšanu starp disciplīnām, jo, pat sarīkojot vistrakulīgākos pasākumus, attiecībā uz ceļvedi un orientieriem tomēr jāievēro dzelžaina pārskatāmība, kur acij izķert spilgtāko, ap ko grupēt pārējo, citādi gads mums ritēs, kā noklīdušai tūristu grupai maldoties “trīs priedēs”. Apbruņojot vietējos pilsoņus un kultūrtūristus ar sešiem ceļvežiem jeb sešām tematiskajām vadlīnijām, kuras tālāk sadalās lielākoties sīkos reizinātājos, tiek izdarīts vien “lāča pakalpojums”. Jo pērles esošajā programmā iespējams izsijāt, vien ārkārtīgi pacietīgi un skrupulozi, teju ar pirkstu velkot pa sīkiem burtiem noklāto ekrānu. Bet kurš ko tādu darīs? Vēl jo vairāk – cits eiropietis? Turklāt – kamēr programma ir bez pa gabalu jau pamanāmiem orientieriem gan notikumu ziņā, gan kalendāra pasniegšanas veidā, tikmēr Rīga aizvien straujāk draud kļūt par Eiropas Kultūras piepilsētu. 

Déjà Vu

Rīga nebūt nesāka kā balta lapa milzīga mājasdarba priekšā. Mūsu Baltijas māšeles Viļņa un Tallina tam jau gājušas cauri. “Kā galvenais mīnuss tiek minēta programmas sadrumstalotība un notikumu pārbagātība bez skaidra konceptuālā karkasa, kas ļautu orientēties, sekot līdzi un, gluži vienkārši, visu spēt izbaudīt,” tā pirms gada marta vidū rakstīja Arterritory.com, rezumējot viedokļus par Tallinas kā 2011. gada Eiropas Kultūras galvaspilsētas (EKG) veiksmēm un neveiksmēm. Bet runājot par Viļņu kā 2009. gada EKG, mākslas zinātniece un kuratore no Lietuvas – Dr. Raminta Jurenaite ieguvumu vidū izcēla aizsāktās ilgtermiņa iniciatīvas, piemēram, Baltijā pirmo mākslas mesi Art Vilnius. Turpretim kā klupšanas akmeņus viņa norādīja menedžmenta kļūmes, kā rezultātā klibojusi vienmērīga finanšu sadale un proporcija starp nozīmīgiem un mazāk svarīgiem pasākumiem. “Ir ļoti svarīgi domāt stratēģiski un paredzēt īpašus notikumus dažādās kultūras nozarēs. Viļņā miljoni tika iztērēti Jaungada salūtā, kā arī liekos reklāmas materiālos, piemēram, suvenīru krūzītēs un šokolādēs, līdz pietrūka nauda svarīgākām lietām. Jāraugās, lai programmā nebūtu pārlieku liels viduvēju pasākumu īpatsvars, ja uz tā rēķina cieš kāds lielāks un ilgtspējīgāks projekts,” 2012. gada pavasarī Arterritory.com sacīja Dr. Raminta Jurenaite.

“Lai veiksmīgi komunicētu ar sabiedrību, sākotnēji ir jābūt lieliskai idejai, par kuru stāstīt,” toreiz bilda Laurs Kaunisāre, kurš “Tallinas 2011” komandā strādāja par projektu koordinatoru. EKG “Rīga 2014” programmā galvenās konceptuālās vadlīnijas ir kopskaitā sešas – “Brīvības iela”, “Izdzīvošanas komplekts”, “Ceļu karte”, “Rīgas karnevāls”, “Dzintara ādere” un “Okeāna alkas” – un katrai no tām ir savs kurators. Kopējais programmas nosaukums ir Force Majeure jeb “kultūra kā nepārvarama vara un varens spēks”. Tomēr pārlasot pērn Arterritory.com publicēto izvilkumu par Tallinas un Viļņas rezidējošo gadu pieredzi, un iepazīstoties ar mēneša sākumā oficiāli prezentēto “Rīga 2014” pasākumu programmu, jau pirms laika pārņem tāds kā Déjà Vu. Vai nemācīsimies no citu kļūdām?

Vārds kuratoriem

“EKG “Rīga 2014” programma veidota, vadoties pēc sešām tematiskajām līnijām un izvairoties no nozaru dalījuma, kas atspoguļo vienu no dominējošām tendencēm kultūras teritorijā, proti, nozaru robežu saplūšanu un starpdisciplināras mijiedarbības aktivizēšanos. Katrā tematiskajā līnijā ir iekļauta arī virkne vizuālās mākslas pasākumu, kas aptver visai plašu spektru – sākot no izstādēm muzejos un citās vairāk vai mazāk pieradinātās izstāžu telpās, līdz mākslai publiskā telpā, radošajām darbnīcām un starpdisciplināriem eksperimentiem, izglītības programmām,” Arterritory.com stāsta Solvita Krese, “Izdzīvošanas komplekta” kuratore, atbildot uz jautājumu “Kāda būs vizuālai mākslai veltīto pasākumu galvenā vadlīnija un kādi ir galvenie mērķi, ko ar notikumu programmu ir iecerēts īstenot?”. “Kopumā vizuālās mākslas segmentu “Rīga 2014” programmā varētu raksturot kā daudzveidīgu piedāvājumu dažādām mērķa grupām, kurā var atrast gan tradicionālo mākslu, gan laikmetīgās mākslas manifestācijas, gan jauno mediju aktivitātes, gan “zvaigžņu vārdus”, gan iedzīvotāju iesaistīšanā balstītus pasākumus. Katras tematiskās līnijas vīzija, mērķi un uzdevumi ir visai atšķirīgi, tāpēc arī vizuālās mākslas sadaļu visadekvātāk iespējams analizēt šādā griezumā,” turpina Krese.

Līdzās izdzīvošanas komplektam vienlīdz svarīga programmas dominante, kurā iekļauta arī virkne vizuālās mākslas notikumu, ir karš. Kaut tēma svarīga, esošās programmas un notikuma – svētku kontekstā, tā tomēr raisa mazliet sarkastisku analoģiju, tā teikt, kā latvietis grib priekā palēkties, tā dabū rīkstes. Tomēr plašāk pastāstīt par šo vadlīniju “Brīvības iela” lūdzām tās kuratoram Gintam Grūbem.

“Sadaļā “Brīvības iela” pārstāvētie vizuālās mākslas projekti ir būtiski saistīti ar tās kopējo līniju, proti, 2014. gadā aprit 100 gadi kopš Pirmā pasaules kara sākuma, kas būtiski mainīja Latvijas, Rīga un Eiropas kultūru,” Arterritory.com stāsta Gints Grūbe. “Savā ziņā Pirmā pasaules kara sekas ietekmēja visu 20. gadsimta veidotā kultūras un varas attiecības, un, domājot un analizējot 2014. gada pieteiktos projektus, šis konteksts bija būtisks – kā par 20. gadsimta lielo vēstures pagrieziena punktiem reflektēt pēc tam, kā veidot attiecības ar tiem šodien, jo vēsture ir visdīvainākā viela, no kuras nevar izvairīties, un, no kuras mēģinot izvairīties, nākas saskarties ar to atkārtoti.  21. gadsimts ir piemērots periods, lai atceltu tos vēstures tabu, ko politika šajā laika posmā ir izveidojusi.

2014. gada janvārī Latvijas Nacionālās mākslas muzejs izstāžu zālē “Arsenāls” atklās ekspozīciju “1914”, kas būs nozīmīga starpdisciplināra izstāde par vēstures un mūsdienu attieksmes risinājumiem kara tēmas ietvaros, sava veida refleksija par trim laikmetiem – to, kas sabruka karam sākoties, to, ko izraisīja karš, un to, kurā dzīvojam tagad. Projekts apkopos vizuālās mākslas liecības par Pirmo pasaules karu  kā atskaites punktu tām sabiedrības izmaiņām, kas notika Eiropā 20. gadsimtā un kas turpinās vēl aizvien. Projekta ietvaros būs arī atsevišķi veidota mūsdienu mākslas leģendas Kristiana Boltaņska projekta Les Archives du Coeur turpinājums Rīgā 2014. gadā “Arsenālā”,” teic Gints Grūbe, kaut jāpiebilst, ka atpazīstamie vārdi kā Boltaņskis un arīdzan Orlāna kuluāros jau bieži tiek pieminēti, bet pagaidām, šķiet, ir tik cieši iestrādāti vadlīniju tīklos, ka prezentētajā programmā vēl nav atrodami. Pieminētais Boltaņska darbs latviski ir tulkojams kā “Sirdspuksti” un ir dažnedažādāko valstu iedzīvotāju sirdspukstu ierakstu arhīvs, vākts kopš 2008. gada; Latvijā tiks veidots jauns, atvasināts projekts. Tomēr latvieši to naski apzīmogo ar kara tēmu.

“Turpinot šo tematisko līniju, izstāžu zālē “Arsenāls” notiks pasaulslavenā konstruktīvista Gustava Kluča izstāde “Gustavs Klucis. Kāda eksperimenta anatomija”, kas būs līdz šim plašākā Kluča darbu skate viņa dzimtenē,” stāsta Grūbe. “Varas un mākslas attiecības šajā izstādes sadaļā parādīsies vistiešāk. Projekti, kas iezīmēs Brīvības ielas kā pilsētas vēsturiskās ass līniju, turpinās šīs tēmas kopējo uzstādījumu, kā arī EKG “Rīga 2014” programmas kopsaucēju – force majeure – apspēlējot nepārvaramas varas ideju un piešķirot tai plašāku un provokatīva rakstura interpretācijas. Tostarp Aigara Bikšes veidotais vides mākslas objektu projekts “Pieminekļu kari”, kas notiks bijušā Ļeņina pieminekļa vietā gada garumā un kas piesaistīs autorus no pasaules, lai veidotu caur mākslas objektiem diskusiju telpu par vēstures risinājumu variantiem, 10 skatlogi Latvijas vēsturē, ko veidos Anna Heinrihsone, būvējot attiecības starp lietām un laiku 20. gadsimta garumā Brīvības ielas skatlogos; pirmo reizi publiskai pieejai tiks atvērta bijusī VDK ēka, kur paredzēta starptautiska fotoizstāde “Draudzības imanence” par Aukstā kara tematiku; un Naivās mākslas muzeja veidotā ekspozīcija par naivo mākslu kā sava veida pretošanās instrumentu t.s. oficiālajai kultūrai. Manuprāt, “Brīvības ielas” tematiskās līnijas kontekstā vizuālās mākslas projektu uzdevums ir uzsākt un turpināt publisku diskusiju par neērtām tēmām, atmaskot vēstures mītus un caur sarunu un pozitīvu provokāciju veidot citu sabiedrības politisko kultūru, kas nav sakņota bailēs, noklusēšanā, tabu tēmu veidošanā. Kopumā ieceres ir ļoti apjomīgas, kas varētu būt saistošas gan Latvijas sabiedrībai, gan tiem interesentiem, kas apmeklēs Rīgu kā EKG 2014. gadā,” ar kūrēto “Brīvības ielas” vadlīniju iepazīstina Gints Grūbe.

Līdz 2014. gada janvārim ir atlikuši astoņi mēneši, kas tāda apjoma notikuma rīkošanā nepavisam nav daudz. Tomēr Arterritory.com kā mākslas un kultūras portāls ir cerību pilns par tādu nākamo gadu, kas būtu aizvadīts Rīgas kā 21. gadsimta kultūras metropoles zīmē ar veselīgu balansu starp pagātni, tagadni un nākotni.

Lai uzzinātu dažādu kultūras jomu pārstāvju domas, ar EKG “Rīga 2014” mājaslapā www.riga2014.org publicēto programmu aicinājām iepazīties Mārtiņu Vanagu, Inesi Riņķi, Bruno Birmani, Ivaru Grāvleju, Krišu Salmani un Normundu Naumani un sniegt vērtējošu komentāru.

Mārtiņš Vanags, rakstu autors žurnālā “Rīgas Laiks”

Kad Arterritory.com palūdza uzrakstīt atsauksmi par Eiropas kultūras galvaspilsētas “Rīga 2014” programmu, nopriecājos, ka tā būs laba iespēja uzzināt, kāda šī programma būs, jo, jāatzīst, nav sanācis par to painteresēties sīkāk. Kopš zināma laika esmu izlēmis neko sliktu par notiekošo Rīgas kultūras dzīvē neteikt, tādēļ nospriedu uzrakstīt kaut ko labu. Tā noskaņots, apsēdos kafejnīcā un savā planšetdatorā uzmeklēju www.riga2014.org mājaslapu.

Jāteic, ka tehnoloģiju lietošanā esmu samērā iesvaidīts cilvēks un parasti ātri noorientējos pirmo reizi lietotā aplikācijā vai mājaslapā. Atverot www.riga2014.org, sagaidīju uzreiz tikt ieintriģēts ar, sacīsim, 10 izcilāko nākamgad paredzēto notikumu izlasi, ko papildinātu iespēja piemeklēt arī kaut ko, kas atbilstu tieši manām interesēm. Mājaslapas apmeklējums gan ieviesa korekcijas šajās gaidās. 2014. gadā paredzēta notikuma sameklēšana saistās ar gada, mēneša, kategoriju (mūzika, kino, teātris, vizuālā māksla utt.), notikuma veida (koncerts, izstāde, pilsētvides objekts utt.), auditorijas (pieaugušie, jaunieši, bērni) iestatījumu izvēli, kuru dažādas kombinācijas lielākoties nedod nevienu notikuma rezultātu vai uzrāda kādu. Tādēļ 2014. gadā paredzēta notikuma atrašana, kad tā tomēr gadās, rada zelta skalotāja veiksmei pielīdzināmu prieku.

Kādā divpadsmitajā www.riga2014.org apmeklējuma minūtē atskārtu, ka varbūt jāmaina pieeja un esmu rīkojies nepareizi. Pamanu, ka kalendāra logā ir atrodami dažādi tēlaini uzraksti – “Okeāna alkas”, “Dzintara ādere”, “Rīgas karnevāls” u.c. –, kuri ved uz “tematiskās līnijas” kuratora CV, viņa/-as citātu, zem kura ir atrodams norišu saraksts. Izvēloties kādu norisi – teiksim, mani uzreiz ieinteresēja zem “Okeāna alkām” atrodamā “Vija Celmiņa. Darbi” –, iespējams nokļūt norises aprakstā, zem kura savukārt atrodams notikumu saraksts (šajā gadījumā izstāde un sarunas muzejā). Uzklikšķinot uz notikuma, iespējams nokļūt notikuma “īstajā” vietnē, kas atveras kalendāra blakus logā, kur lasāms tā īss apraksts un dati (norises vieta, laiks, auditorija (šajā gadījumā “Pieaugušie”) u.c.).

Aptuveni šajā mirklī laiks, ko biju atvēlējis mājaslapas iepazīšanai, beidzās, tā kā man atliek ar interesi gaidīt, kādas atsauksmes dos un kādus notikumus ieteiks citi Arterritory.com aptaujātie. Nešaubos, ka “Rīga 2014” ietvaros ir paredzēti lieliski un izcili pasākumi, tādēļ varbūt organizatori varētu padomāt, kā ļaut ieinteresētam cilvēkam par tiem uzzināt.

Inese Riņķe, “Rīgas Galerijas” vadītāja

Ir jautājums, vai šī programma, kas ir nopublicēta un it kā adresēta plašai publikai, tik tiešām ir sagatavota šādai lietošanai un auditorijai? Patlaban tā drīzāk atgādina īsus projektu aprakstus par to, kas ir saņēmuši finansējumu. Trūkst spilgti izceltu notikumu, kas palīdzētu orientēties.

Tas, ko izdevās izpētīt par vizuālo mākslu, rada iespaidu, ka daudz un plaši jau aprobētajā un izvēlētajā virzienā strādās kim? Laikmetīgās mākslas centrs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un “Staro Rīga”, klāt piepulcinot arī ielu mākslu, Totaldobžes projektus u.tml. Pamanīju arī “Stūra mājas” projektu. No visa pieminētā viena daļa ir izstādes, bet otra – radošas darbnīcas, laboratorijas, semināri, kas adresēti ieinteresētai auditorijai, pirmkārt, vietējai, un caur pieaicinātiem dalībniekiem – arī starptautiskai.

Iepazīstoties ar citur pasaulē organizētu tāda vēriena notikumu pieredzi, esmu secinājusi, ka programmā ir jābūt kādiem enkurnotikumiem, kas ilgst ja ne visa gada garumā, tad katrā ziņā ilgstoši. Jo tāda pieeja parādītu, ka mēs (“Rīga 2014”) strādājam arī starptautiskai profesionāļu auditorijai, kā arī veiksmīgi sadarbojamies ar izstāžu organizatoriem. Manuprāt, šis nu ir tas brīdis, tā unikālā iespēja, kad spilgti parādīt sevi! Iepazīstoties ar programmu, man tā pietrūka. Tomēr vēlreiz uzsveru – vienkāršs notikumu uzskaitījums nekādā ziņā nav publikai adresēta programma.

Bruno Birmanis, modes mākslinieks

Kārtējo reizi tiek turpināta tradīcija neizmantot iespējas, un Eiropas Kultūras galvaspilsēta “Rīga 2014” – tā zināmā mērā ir iespēja. Lai arī nevaru spriest par pasākumiem, kas vēl nav notikuši, tomēr lielākā daļa, ko redzu baisi garajā sarakstā, kurš turklāt ir formāls un uzrakstīts Eiropas direktīvu kontekstā – ir tādi, kas jau notiek. Turklāt paredzu, ka tagad saņemtais papildfinansējums atsauksies uz 2015. gada plāniem, kad papildus piešķīruma tiem vairs nebūs.

Otrkārt, var mani saukt par stulbu, bet kopējā pasākumu programmas koncepcija man ir pilnīgi neskaidra. Pēc kādiem kritērijiem Eiropas Starptautiskā komisija ir atzinusi, ka nodibinājums “Rīga 2014” ir programmu ļoti kvalitatīvi sagatavojis? Pieļauju, ka vērtēts tika vien pēc saraksta apjoma.

Programmā nešaubīgi var atrast arī labas lietas. Piemēram, Aigara Bikšes organizēto pilsētvides projektu “Pieminekļu kari” u.c. Bet man pietrūkst reālu un fundamentālu lietu, kuras tālāk vai nu turpinātos, vai stimulētu jaunas kustības, idejas rašanos. Tāpat neesmu pārliecināts, vai programmā iekļautais ir viss, kas var veidot Rīgas kā Kultūras galvaspilsētas tēlu? Baidos, ka nē. Iepazīstoties ar sarakstu, rodas sajūta, ka sēdies pie galda, jau zinot, ka ēdiens negaršos. Vērtējot konkrēti savu jomu, proti, modi, jāatzīst, ka programmā ir iekļauti tikai divi pasākumi. Viens no tiem ir pilnīgi mistisks – Ilonas Brūveres “Dāmu paradīze”. Es apšaubu, vai Latvijas modes speciālisti nebūtu spējīgi uz kaut ko izcilāku, tādējādi izmantojot iespēju, ka mums varētu būt pievērsta uzmanība? Savukārt otrs ir jauno modes dizaineru konkurss Habitus Baltia, kas jau tāpat notiek un ir kā medaļas pārspraušana no cita mundiera uz savu.

Es uzskatu, ka iesaistītajiem cilvēkiem vajadzēja darboties proaktīvāk, jo birokrātiskais, formālais siets ir milzīgs.

Par naudu – būšu absolūti kategorisks. Manuprāt EKG “Rīga 2014” ietvaros tiek turpinātas mūsu valsts “labākās tradīcijas”, t.i., eksportēt milzīgas, dārgas un apšaubāmas vajadzības lietas bez kaut kādas sapratnes, kādu ietekmi tas dotu nākotnē. Programmā es neredzēju pilnībā nevienu piemēru, kur tiktu atbalstīts kaut kas fundamentāls. Neskaitāmajiem projektiem pa krikumiņam tiek atmesta nauda, kas turklāt momentā katram ieguvējam uzliek saistības meklēt vēl papildus sponsorus.

Galu galā visa kultūras gada simbols ir Nacionālais mākslas muzejs. Bet ne jau tas, ka muzejs ir aiztaisīts uz remontu, ir slikti. Paldies dievam, ka remontēs! Problēma ir, ka nekas netiek iedots vietā. Latvijas Mākslas akadēmija ir uzskatāms piemērs, kā var par ne pārāk milzīgiem līdzekļiem ļoti īsā laikā ņemt un uzbūvēt jaunu ēku. Pie tam labu ēku, kuru projektējuši labi latviešu arhitekti. Lūdzu – var! Tikmēr “Rīga 2014” nedaudz mazāku summu, nekā tika izdots par LMA piebūvi, samaksā par Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremoniju Rīgā. Tas ir absurds! Akadēmijas piebūve ir ēka, kurā mācās studenti, notiek izstādes, tiek rīkotas konferences. Bet 2014. gadā mums divas dienas būs pasākums, kur operā ar dārgiem limuzīniem ieradīsies Eiropas kino pensionāri. Es nesaku, ka ko tādu nevajadzētu rīkot. Tomēr Eiropas Kultūras galvaspilsētas gads Latvijai būtu kā iespēja, lai MUMS maksā par kaut ko, nevis lai mēs maksājam. Mums ir ģeniāli mūziķi, piemēram, Andris Nelsons, mums ir interesanti kinematogrāfisti, lieliski arhitekti. Jēziņ, kālab mēs nevaram, ar šiem argumentiem operējot, panākt situāciju, kad maksā mums? Un nevis otrādi. Esmu maksimālists, un ne bez pamata.

Ivars Grāvlejs, mākslinieks

Hmm, viss ir kārtībā :) Ir Survivak Kit un “Staro Rīga”, pie kā jau cilvēki pieraduši un naudas devēji arī, tad nopietnā mūzika, kas ir pārbaudīta un latviešiem svarīga, tad nacionālās pašsajūtas uzlabošanai – stūra māja (ak mazā tautiņa, cietējiņi!), un visbeidzot jūra ar dzintariem, skaistā Latvijas daba! Varbūt ātrumā kaut ko palaidu garām... bet programma atstāj nedaudz lauku sētas iespaidu.

Krišs Salmanis, mākslinieks

Rīdziniekiem būs interesanti. Celmiņas darbu skate, pēdējo gadu Eiropas biennāļu labākie darbi un pieminekļu kari pilsētvidē vien rūpējas par plašāko skatītāju spektru – no zinātājiem caur interesentiem līdz gadījuma skatītājiem. Atzīmēju vairākus pasākumus, ko gribētos apmeklēt arī pašam. Skijorings uz Daugavas ledus un Pētersona opera “Šahs” jau pēc skaņas vien šķiet kārdinoši. Tāpat izskatās, ka pilsētas viesiem būs, ko novērtēt. Izstāde par Pirmā pasaules kara ietekmi uz kultūru un Stūra mājas apmeklējums varētu būt lielākie magnēti ārzemju skatītājam. Vienīgi nezinu, vai kāds brauks uz Rīgu tikai šo pasākumu dēļ. Visa programma liecina par Rīgu kā kultūras pilsētu, kur normāla gada laikā vajadzētu savākties saujai labu notikumu vienalga, vai tā ir kultūras galvaspilsēta vai nē. Tie, kas brauks apskatīt Rīgu, jebkurā gadījumā, novērtēs, ka te ir arī aktīva kultūras dzīve. Bet liela mērķauditorijas daļa brauks uz Sanktpēterburgu, kur Ermitāžā notiks mākslas biennāle Manifesta 10.

Normunds Naumanis, laikraksta “Diena” teātra un kino kritiķis 

Pat pavirša iepazīšanās ar apjomīgās “Rīga 2014” programmas plānotajiem pasākumiem liek pārsteigumā noelsties – cik visa te daudz! Viena radoša aktivitāte mijas ar nākamo, Rīga san un pulsē! Pasākumu ir simtiem, ir pat teorētiski pamatots plāns (sadalījums pilsētnorišu zonās un idejiskos sektoros), kas liecina – un tas ir apsveicami – vienu: individuāli mākslinieki un visādas radošās kopas ir iemācījušies rakstīt projektus, lai, kā smejies, “apgūtu finansu līdzekļus”. To, citstarp, var uzreiz saprast – kur ir nepieciešama tikai nauda radošo procesu eksistences prolongācijai (pēc principa, – būs nauda, ideju “piedzīsim”) un kur domāts par speciālām Rīgas-Eiropas kultūras galvaspilsētas aktivitātēm un īpašajiem, unikālajiem projektiem.

Tāpēc, manuprāt, tagad ir svarīgi sākt potenciālos apmeklētājus stratēģiski orientēt – kā lai šajā norišu jūklī neapjūk. Tas, ka visā Rīgā un ap to, visu laiku kaut kas notiek ar Eiropas kultūras galvaspilsētas devīzi, protams, ir labi. Bet vēl labāk būtu saprast, kuri ir must see obligātie pasākumi, kuri intriģējoši nieciņi, kuri – marginālas, kaut ikdienas dzīvi krāšņojošas radošas izpausmes. Es gribu saprast arī, kā un kāpēc jāizvēlas tieši šī konkrētā “radošā zona” (piemēram, ar ko “Izdzīvošanas komplekts” ir pārāks par “Brīvības ielu” vai “Okeāna alkām”?). Vārdsakot, laiks no perfekti iegrāmatotās birokrātiskās iekščaulas iznākt pie tautas un uzsākt masīvu reklāmas kampaņu. Jo nedomāju, ka EKG “Rīga 2014” piesaistīs miljonu miljonus iebraucēju un ka tas būtu galvenais mērķis. Manuprāt – galvenais ir pašiem sev (kā nācijai, tautai) psihoterapeitiski pierādīt – kultūras dažādība ir eksistenciāla nepieciešamība. Visādas Orlānas (jā, starp citu, kādēļ tieši viņa, nebūt ne tā aktuālākā pasaules mākslas scēnas zvaigzne?) izdzīvos arī bez Rīgas viesizrādēm. Kā saka – cirks aizbrauks, bet mums te būs jādzīvo.

www.riga2014.org

Krī Brī - 29.04.2013 14:45
Paldies par pamatīgo materiālu! Viela pārdomām....
kurkulis dīķis - 26.04.2013 13:59
tēmu nosaukt franciski ir starptautiskākais uz ko esam spējīgi ;)
Jūlijs Cēzars - 25.04.2013 13:50
Lai arī kodīgi, tomēr godīgi... Vēl šamiem jāpiestrādā, turu īkšķus.