ZIŅAS  
Ilustrācijai izmantota fotogrāfija no LMS muzeja mājaslapas www.lmsmuzejs.lv

Miglā tīts LMS kolekcijas liktenis 10

Viedokļi

Arterritory.com
26/03/2013 

Nesen Rīgā izskanējušās baumas, ka atsevišķi Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) kolekcijas mākslas darbi tiekot izpārdoti, Arterritory.com redakciju mudināja noskaidrot profesionāļu viedokli par vēlamo LMS attīstības stratēģiju saistībā ar savienības īpašumā esošo mākslas kolekciju – otro lielāko Latvijā – un tās kultūrvēsturisko nozīmi. Sazinājāmies arī ar LMS prezidentu Igoru Dobičinu, kurš telefonsarunā norādīja, ka neuzskata par nepieciešamu publiski apspriest LMS darbību, ņemot vērā, ka tā ir biedrība un nevis valsts kultūras institūcija, un no komentāriem atteicās. “Tas būtu tāpat kā diskutēt par “Rīgas Galerijas” vai “Noasa” darbību,” piebilst Dobičins. 

Tomēr 4922 no LMS muzeja krājumā esošajiem ap 16 tūkstošiem mākslas darbu ir piešķirts Nacionālā krājuma statuss, kas šai kolekcijas daļai garantē valsts aizsardzību. Jāpiebilst, ka nozares speciālisti krājumā esošo mākslas darbu kultūrmantojuma vērtību atzīst kā ļoti augstu, pielīdzināmu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas attiecīgā laika perioda darbiem, turklāt atsevišķi paraugi tiek atzīti pat par vēl vērtīgākiem. Tālab baumas par kolekcijas iespējamo iztirgošanu liek mākslas profesionāļiem no atklātiem komentāriem tomēr neatteikties un savu viedokli paust.

Tā kā LMS ir nevalstiska organizācija, Kultūras ministrija dotā brīdi var sniegt vien metodisku palīdzību, konsultācijas un atsevišķu finansiālu atbalstu (piemēram, pērnā gada decembrī tika piešķirti 8159 lati apkures parāda daļējai segšanai), taču nevar iesaistīties biedrības saimnieciskajā darbībā. Bet tieši “saimnieciskā darbība” ir viens no klupšanas akmeņiem, ņemot vērā kaut vai to, ka šoziem kolekcijas darbi atradās neapkurinātās telpās un gan gleznas, gan – jo īpaši – darbi uz papīra bija pakļauti neatgriezeniskai bojāejai. 

LMS muzejs, kas izveidots 2002. gadā, ir privāts muzejs, to dibina un par tā uzturēšanu atbild īpašnieks. Muzeju likums paredz privātajiem muzejiem brīvprātīgu iespēju akreditēties jeb iegūt valsts atzīta muzeja statusu un akreditēta muzeja krājuma iekļaušanu Nacionālajā muzeju krājumā. Privātā muzeja īpašnieks, kas šajā gadījumā ir LMS, lemj pats, vai vēlas akreditēt savu muzeju, ko savienība vēl līdz šim nav darījusi. Tiesa, muzeju likumā ir noteikti muzeju darbības kritēriji, kas muzejam ir jāīsteno, lai to varētu akreditēt.

Latvijas Mākslinieku savienība ir dibināta 1941. gadā kā LPSR Mākslinieku savienība, 2005. gadā reģistrēta kā biedrība “Latvijas Mākslinieku savienība”, bet 2006. gadā ieguvusi sabiedriskā labuma organizācijas statusu. Tēlnieks Igors Dobičins LMS prezidenta statusā tika ievēlēts 2011. gada kongresā, amatā nomainot Mārtiņu Heimrātu. Pērnajā pavasarī Latvijas medijus sašūpoja ziņa par LMS iespējamo bankrotu. Maksātnespējas prasību esot iesniegusi apsaimniekotājkompānija SIA OSBY, tomēr 2012. gada 15. maijā Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa noraidīja pieprasījumu atzīt LMS par maksātnespējīgu. Jāpiebilst, ka LMS bankrota gadījumā valstij būtu pirmpirkuma tiesības uz Nacionālo krājumu. 

Kādam, jūsuprāt, būtu jābūt LMS attīstības scenārijam attiecībā uz mākslas darbu kolekciju? Jautājām Žanetai Jaunzemei-Grendei, Mārai Lācei, Sandrai Krastiņai, Helēnai Demakovai, Ivaram Heinrihsonam, Ievai Kulakovai un Ingai Šteimanei.

Žaneta Jaunzeme-Grende, LR kultūras ministre

Latvijas Mākslinieku savienība ir neatkarīga, patstāvīga organizācija, kurai ir jāanalizē sava līdzšinējā darbība un pašai jāpieņem lēmumi par turpmāko rīcību.

Ņemot vērā, ka LMS īpašumā ir nozīmīga mākslas kolekcija, kuras daļa pēc LMS iniciatīvas ir iekļauta Nacionālajā muzeju krājumā, valsts ir sniegusi finansiālu atbalstu kolekcijas uzturēšanai. Tomēr par privātu īpašumu, t.i., biedrības Latvijas Mākslinieku savienības kolekciju, atbildīgs ir tās īpašnieks. Turpinot mākslas kolekcijas glabāšanu nepiemērotos apstākļos, nespējot nodrošināt pienācīgu kolekcijas aprūpi, riskam tiek pakļautas nacionālas nozīmes mākslas vērtības.

Ja sabiedriskās organizācijas spēkos nav nodrošināt mākslas kolekcijas uzturēšanu, tad būtu izvērtējami visi iespējamie varianti, lai atrastu optimālo risinājumu kolekcijas kā nacionālas vērtības saglabāšanai. Viens no risinājumiem varētu būt LMS lēmums par kolekcijas nodošanu valstij. Kultūras ministrija ir gatava izvērtēt šādu priekšlikumu. 

Māra Lāce, LNMM direktore

Domājot ilgtermiņā par LMS kolekcijas saglabāšanu, kā visoptimistiskāko es redzu tikai vienu risinājumu – LMS valdei un biedriem rast spēku, lai pieņemtu atbildīgu lēmumu par kolekcijas dāvināšanu Latvijas valstij.

Valstij, izvērtējot darījuma visus juridiskos un tiesiskos aspektus, tad būs jāpieņem lēmums. Šāda apjoma dāvinājums, protams, uzliks tai atbildību, jo būs jānodrošina kolekcijas uzglabāšana, uzskaite atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem, saglabāšana (konservācija un restaurācija) un izmantošana. Līdz ar to būs nepieciešams papildus finansējums glabātuvju nomai, komunālajiem maksājumiem, atlīdzībai darbinieku algošanai u.c. Tomēr tas būtu risinājums – adekvāts tai mākslinieciskajai un kultūrvēsturiskajai vērtībai, kāda piemīt LMS kolekcijai.

Vienlaicīgi vēlos uzsvērt, ka šai periodā vēl skarbāk izgaismojas arī cita problēma – izstāžu zāļu trūkums Rīgā un Laikmetīgās mākslas muzeja neesamība, kas liedz iespēju maksimāli plaši parādīt Latvijas vizuālās kultūras materiālu.

Sandra Krastiņa, gleznotāja un LMS muzeja vadītāja (2002–2006)

Domāju, ka LMS kolekcijai, kā laika zīmes liecībai, vislabākais nākotnes scenārijs ir nonākšana valsts pārziņā. To saskatu arī kā visizdevīgāko un vēlamāko risinājumu gan mums – māksliniekiem, kā arī Latvijas sabiedrībai kopumā. Protams, lēmumu par kolekciju var pieņemt tikai biedrības kopsapulce. Tomēr izšķiroši svarīgi būtu beidzot apzināties, ka LMS maksātnespējas gadījumā nekādus glābjošus risinājumus neviens no mums vairs nevarēs pieņemt. Fakts, ka šoziem mākslas darbi glabājās neapkurinātās telpās neapstrīdami norāda, ka LMS valde nespēj ietekmēt saimnieciskās darbības lejupslīdes procesus, un to, ka arī turpmāk, izrietoši no likumsakarību ķēdes, ne uz kādiem pozitīviem pavērsieniem arī pie citas valdes nav ko gaidīt. Manuprāt, LMS valdei nekavējoši būtu jāpieņem situācijai vismaz viens adekvāts lēmums – jāsasauc kopsapulce jautājumā par mākslas darbu kolekcijas turpmāko likteni. 

Helēna Demakova, mākslas kritiķe un kuratore

Manuprāt, jau vismaz deviņus gadus notiek sistemātiska LMS kolekcijas izlaupīšanas sagatavošana, taču situācija draudīga kļuvusi tikai pašā pēdējā laikā. Vainīgos nevar nosaukt, taču nākotnē par bezdarbību Latvijas nacionālās bagātības pazušanā varēs vainot augstāko Latvijas valsts varas pārstāvi kultūrā, kas ir kultūras ministrs. Argumenti, ka tā ir sabiedriskas organizācijas iekšējā lieta, ir labākajā gadījumā muļķība, sliktākajā – labi izplānota līdzdarbība. Zīmīgi, ka ilgstošu laiku Kultūras ministrijā vispār nebija vizuālās mākslas speciālista, kas ir bezprecedenta gadījums Eiropas savienības valstī.

4922 LMS kolekcijas darbu atrodas Nacionālajā muzeju krājumā, tos aizsargā Muzeju likums, un valstij pieder šo darbu pirmpirkuma tiesības.

Kādēļ es runāju par izlaupīšanu? Tādēļ, ka viss, kas notiek, iespējams, ņemot vērā vairuma LMS biedru intelektuālo līmeni un pārējo vienaldzību un pasivitāti. Arī man personīgi negribas “saķerties” ar neliešiem, muļķiem un vienkārši psihopātiem, un es to nedarīšu.

Savukārt saujiņa izveicīgu ļaužu, šķiet, rūpīgi gatavo gan LMS maksātnespēju, gan citas darbības, kas pārliecinātu LMS kongresa vairākumu, ka kolekciju jāpārdod. Situācija ir pasliktinājusies tieši pēdējā gada laikā (jā, nez kādēļ tieši pēdējā gada laikā?).

LMS pieder virkne īpašumu (tai skaitā Zvārtavas muiža, tēlniecības darbnīcas utt.), un šie īpašumi mūžības priekšā no nacionālas valsts viedokļa ir mazāk vērtīgi nekā Borisa Bērziņa, Miervalža Poļa, Līgas Purmales, Leonīda Mauriņa, Lidijas Auzas, Leonīda Āriņa, Bruno Vasiļevska, Maijas Tabakas, Aijas Zariņas, Ievas Iltneres un citu mākslinieku izcilie darbi. LMS nav līdzekļu, lai samaksātu par apkuri, bet īpašumus uzturēt un/vai tos nepārdot nekaunības pietiek.

Tas, ka valdība piešķīrusi nelielu summu LMS apkures parādu segšanai, ir, tautas valodā, “acu aizmālēšana”. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis skaidrā tekstā 2012. gada otrajā pusē intervijā “Latvijas Avīzē” pauda, ka tiks drīzumā uzbūvēta ilgi gaidītā mākslas darbu krātuve Pulka ielā. LMS, pat pārdodot par visaugstāko tirgus cenu tos mākslas darbus, kurus aizsargā Nacionālais muzeju krājums, nevar uzbūvēt glabātuvi, kas atbilstu tiem apstākļiem, kādos jāglabā mākslas darbi, lai tie neietu bojā. Jebkura summa, ko piedāvātu valsts, plus izcili izbūvētas krātuves un Nacionālā mākslas muzeja paspārne, ir labākais, kas var notikt ar LMS kolekciju. Jebkurā gadījumā, labākais, kas var notikt ar mākslu, ir tās nonākšana muzejā.

Tā kā man nav ne mazāko ilūziju par to, ka kāds zina, ko darīt, lai glābtu 20. gadsimta otrās puses mūsu mākslas zelta fondu, iedrošinos dot padomu, kas būtu jādara, lai daļēji atrisinātu, manuprāt, traģiski nolaidīgo situāciju. Par nolaidību liecina arī tas, ka publiski nav pieejama visu mākslas darbu datu bāze.

LMS valde “grib dzīvot”. Tādēļ valstij būtu jāiestrādā 2014. gada budžetā 1 miljons latu, par kuriem no LMS jānopērk Nacionālajā muzeju krājumā esošie darbi un tie jānodod Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam. Tas, ka šīs kolekcijas daļas vērtība  summāri var būt lielāka, kompensējas ar izbūvētajām krātuvēm.

Pārējās kolekcijas daļas likteni jālemj nevis LMS valdei, bet gan iespējami kompetentai ekspertu komisijai, kuru veido LMS kopā ar Kultūras ministriju. Tā kā darbi bez apkures un pašreizējos glabāšanas apstākļos  iet postā, labāk tos pārdot atklātā izsolē nākamajiem privātīpašniekiem, nevis gaidīt kā pilnībā atmirst viens kultūras mantojuma atzars.

Tad, kad valsts plāno būvēt nacionālas nozīmes celtnes, par valsts noteikto cenu atsavina īpašumus. Domāju, ka jāmaina Muzeju likums, lai ko tamlīdzīgu attiecinātu uz LMS kolekciju, vismaz uz tiem darbiem, kurus aizsargā Nacionālais Muzeju krājums.

Visbeidzot, atkal runājot par mūžību (kuru gan neviens nav redzējis un taustījis), labāk, ka mākslas darbus izlaupa, nevis tie iet bojā. Bet izskatās, ka neviens nav spējīgs pieņemt nekādu lēmumu.

Ivars Heinrihsons, gleznotājs

Neskatoties uz bankrota draudiem un sabiedriskās nozīmības līmeņa kritumu, aizvien vēl esmu LMS patriots, jo, kad tiku savienībā uzņemts (1978), tas bija otrais svarīgākais notikums manā radošajā dzīvē aiz iestāšanās Mākslas akadēmijā.

Dažādos laika posmos esmu darbojies gan Glezniecības sekcijas birojā, gan ievēlēts LMS valdē. Esmu bijis arī Latvijas mākslas fonda (LMF) mākslas darbu iepirkšanas komisijas loceklis – zinu, kā veidojusies kolekcija noteikta laika perioda apstākļos.

Par kolekcijas kvalitāti varu spriest kā LMS Glezniecības kolekcijas pārstrukturēšanas komisijas vadītājs (2000–2004). Līdzīga pārstrukturēšana notikusi arī iepriekšējos gados, kad kolekcija vai, kā toreiz sauca – “fondi” tika sadalīti “A” (neaizskaramais), “B” (var arī iznomāt)  un “C” grupās. Komisijas uzdevums bija veidot nacionālo krājumu glezniecības nozarē, līdzīga sistēma vēlāk tika ieviesta arī pārējās nozarēs.

Kolekciju veidoja: 1) darbi, iepirkti no gadskārtējām LMS un Latvijas PSR Mākslas fonda (vēlāk LMF) organizētajām Republikas tematiskajām izstādēm (pamatā KP finansētajām): “Darbam slava”, “Vienmēr modri”, “Sportam”, “Zemei un ļaudīm”, KP kongresam veltītām, kā arī “Rudens”, “Mākslas dienas” u.tml. 2) darbi, iepirkti no LMS filiālēm Rēzeknē, Liepājā, Jūrmalā; 3) LMF pasūtījuma/ līguma darbi; 4) darbi, iepirkti no LMS biedru personālizstādēm; 5) retāk – darbi, iepirkti no darbnīcām (radošam atbalstam vai biežāk – no pirmspensijas vecuma perioda biedriem).

Kā redzams, kolekcijas sastāvs veidojies kvalitatīvi paraibs: tematiski darbi, līgumdarbi, pirkumi no izstādēm un māksliniekiem, kad piešķirtā summa tiek izlietota arī neatkarīgi no kvalitātes. Ne vienmēr tie ir labākie sasniegumi. Ir atkārtošanās, izteiksmes vai motīvu dublēšanās. Tālab nevaru piekrist apgalvojumam, ka visa kolekcija būtu vērtīga. Starp citu, to nevar saukt par kolekciju, jo nav tā veidota.

Tomēr nozīmīga – gan pašu autoru, gan mākslas kopainas kontekstā – ir atlasītā jeb Nacionālā krājuma daļa. Tā ir vienlīdz vērta vai pat vērtīgāka par LNMM šī perioda daļu, kuras pamatu veido LPSR Kultūras ministrijas (KM) līgumi un pirkumi, un, lai arī muzejam bija pirmās izvēles iespējas, to lielā mērā diktēja tālaika estētiskā politika un satura (ideoloģijas) normas, no kurām mākslinieki bija tomēr brīvāki.

Runājot par stratēģiju LMS kolekcijas sakarā, jāteic, ka kolekcija ir mākslinieku savienības biedru kopīpašums. Piekrītu, ka nedalāms, bet tikai attiecinot uz nacionālā krājuma daļu. Pārējie darbi atdodami autoriem vai viņu mantiniekiem, bet LMS Nacionālā krājuma daļa jāpārņem valstij kā tautas bagātība.

Ieva Kulakova, kuratore un mākslas zinātniece

Jau sen būtu vajadzējis izveidot LMS muzeju kā patstāvīgu juridisku institūciju, kur LMS ir dibinātājs, bet visa pārējā darbība un arī juridiskais statuss ir neatkarīgs. Respektīvi, šķirt LMS kolekciju no LMS “kopējās kases”. Muzejs tālāk darbotos atbilstoši Muzeju likumam. Tas būtu patstāvīgs, bet arī privāts – šajā gadījumā biedrības dibināts muzejs. Līdzīgi kā iepriekš, tā arī tagad es neatbalstu kolekcijas dalīšanu, kas patiesībā ir tas, kas ilgus gadus ir figurējis kuluāru sarunās. Man liekas svarīga šīs kolekcijas vienotība Mākslinieku savienības un, vēl jo vairāk, bijušā Mākslas fonda kontekstā, kas pārstāvēja oficiālo mākslas gaumi. Turklāt vēl arvien ir iespēja dokumentēt iepirkuma komisijas pārstāvju atmiņas par viņu veikto darbu, objektīviem kritērijiem un subjektīviem faktoriem. Tas ir darbs, kas nepiedodamā kārtā līdz šim nav ticis veikts.

Par muzeja idejisko attīstības stratēģiju – liekas, ka tam ideālā gadījumā vajadzētu padziļināt savu skatījumu uz sarežģīto padomju periodu kopumā un turpmākajā attīstībā īpašu vērību pievērst arī padomju mākslas nonkonformisma mantojumam, ar ko neviens cits muzejs Latvijā mērķtiecīgi nenodarbojas. Tā LMS muzejs ar laiku varētu iegūt pamatotu specializāciju latviešu padomju perioda mākslā. 

Inga Šteimane, Rīgas Mākslas telpas kuratore

Kolekcija ir LMS īpašums, un ar īpašumu var rīkoties. Jautājums – vai, pārdodot kolekciju, LMS ir stratēģija: kā tiks izmantota nauda. Manuprāt, LMS stratēģiski ir pat vēlams pārdot gan kolekciju, gan ēku, lai kļūtu par organizāciju, ka atbalsta māksliniekus – ar grantiem, ar kooperatīvi izveidotām rezidencēm utt. Ir naivi uztraukties par kolekcijas pārdošanu kā tādu, tad jau būtu jāuztraucas par katru no daudzajiem mākslas darbiem, ko latviešu mākslinieki neatdod valsts muzejam. Jānis Zuzāns ir tik atbildīgs un profesionāls kolekcionārs, piemēram, viņš kolekciju varētu pirkt, un tā nekur no Latvijas nepazustu. LMS, manuprāt, dodas pareizā virzienā: prioritāte ir mākslinieks šeit un tagad, tas palīdzēs atrast vietu arī kolekcijai.

zaļa zāle - 02.05.2013 02:49
Demakova ir traka!

bet tā lielākā daļa visu citu runā prātīgi. Īpaši labs šķita I.Kulakovas komentārs par neatkarīgas juridiskas vienības dibināšanu - tad kolekcija netiktu aizdāvināta valstij prom vai pārdota privātpersonām, bet gan pašam LMS nāktu labumiņš no tās (ja vien, protams, mācētu rīkoties un attīstīt tādu neatkarīgu muzeju... ar vienu krājuma glabātāju to izdarīt, protams, nebūtu iespējams...)
interesanti X - 04.04.2013 10:02
Piekriitu Demakovas piez'imei, ka notiek plaanota izlaup'i'sana.Precizi pateikts. Atbildiigaas personas, kuraam jaatbalsta maaksla, pieprasa, lai sabiedriska organizaacija atdod kolekciju par velti. Interesants 'Steimanes viedoklis- atdot kolekciju priv'atperonai, kura nodarbojas ar naudas atmazgaasanu caur maakslas iestaadeem.Krastina Sandra uzdodas par maakslinieku viedok'la paudeeju, pati glezno reti, ir KKF direktora sieva, t.i. ieinteres'et'aa persona.
interesanti X - 03.04.2013 13:56
Interesanti, kad mākslinieku savienība bija jāatbalsta, tad KKfonds atteicās, pamatojot ar to, ka projekti nav pietiekoši laikmetīgi, tagad tās pašas organizācijas pieprasa, lai viņām atdod par velti privātu īpašumu, kura vērtība ir miljoni. Korupcijas pazīmes. Es kā māksliniece, Mākslinieku savienības biedre kategoriski iebilstu. Ierosinu diskusijas neaprobežot ar iesaistīto personu- mākslas administratoru tendenciozajiem ierosinājumiem.
anita jargāne - 03.04.2013 12:55
Jā Šteimanei patiktu, ja viss tiktu pārdots. Jo nekā vērtīgāka par naudu, viņas izpratnē nav.
anita jargāne - 03.04.2013 12:51
Faktiski kultūra tiek iznīcināta, aizbildinoties, ka tā sabiedriskās organizācijas lieta. Tiek iznīcināta liela radoša organizācija- mākslinieku savienība. Kamēr Mākslinieku savienības kolekcija atrodas Mākslinieku savienības rokās, Mārtiņš Heimrāts - iepriekššejais savienības vadītājs jau savā atklātajā vēstulē atbildīgajā organizācijām vērsa uzmanību uz to, ka savienībai nauda projektiem netiek piešķirta un nekomerciālais finansējums tiek komerciālajām iestādēm. Tagad, tās pašas personas, kuras par mākslu atbildīgas, aicina dāvināt kolekciju, aizmirstot, ka viņu uzdevums bija rūpēties par šo lielāko mākslinieku organizāciju un tās kolekciju. Notiek kā arvien- vecākiem bērns tiek atņemts, jo tie nevar parūpēties, māmiņu pabalsts ir 8 Ls, toties audžuvecākiem nauda no valsts puses netiek žēlota. Varu iedomāties , kad šo kolekciju glabās cita struktūra, tad valsts finansējums uzreiz atradīsies. uzskatu, ka daudzus gadus tiek izdarīts metodisks spiediens, lai Mākslinieku savienība tiktu iznīcināta.
R. R. - 27.03.2013 08:43
Varbūt labāk pirkt desu :))) joks
Bet vispār NN ideja nav peļama. Vēstniecībās vismaz ziemā silts.
N N - 26.03.2013 23:07
diezgan labs pagaidu risinājums ir izdalīt m.darbus izstādīšanai ilgtermiņā dažādos valstij piederošos publiskos sektoros, tostarp vēstniecībās.
Jā Nē - 26.03.2013 20:03
1,000,000.00 LVL / 4922 darbiem = 203,17 LVL par darbu

Veļas mašīnas vērtībā "nacionālās vērtības"

Varbūt labāk pirkt desmit nenacionālas vērtības, bet vismaz vērtīgas.(joks)
R. R. - 26.03.2013 11:56
wow, nezināju, ka ir TIK traki =)
Jūlijs Cēzars - 26.03.2013 11:41
drosmīgs materiāls, malaci!