ZIŅAS  
Wassa Minhenes Kamerspiele teātrī. Foto: © Julian Röder

Alvja Hermaņa izrāžu maratons 4

Veronika Viļuma, www.arterritory.com
28/02/2013

Amsterdamas pilsētas teātrī Stadsschouwburg no 2. marta līdz 6. aprīlim notiks latviešu režisora Alvja Hermaņa izrāžu skate, kurā iekļauti pieci iestudējumi, kas tapuši dažādos Eiropas teātros.

Jaunā programma Brandstichter ik gadu ceļ gaismā kāda starptautiski nozīmīga režisora darbus, un šogad par “liesmas aizdedzinātāju” izraudzīts Alvis Hermanis. Viņa veikums, lai arī atpazīstams Eiropā, organizatoru vārdiem, Nīderlandē vēl nav pietiekami izrādīts. Tiesa gan, pērn Amsterdamas skatītāji pilnā zālē ar jūsmīgiem aplausiem uzņēma Hermaņa iestudējumu Ruf der Wildnis (“Senču aicinājums”).

Brandstichter skate ir laba iespēja vienkopus redzēt piecas visnotaļ atšķirīgas Alvja Hermaņa izrādes – “Garā dzīve” (Jaunajā Rīgas teātrī), “Klusuma skaņas” (Jaunajā Rīgas teātrī), Sommergäste (“Vasarnieki”, Schaubühne am Lehniner Platz Berlīnē), Väter (“Tēvi”, Vīnes Burgteātris), Wassa (Minhenes Kamerspiele).


Wassa Minhenes Kamerspiele teātrīFoto: © Julian Röder

Izrādes Amsterdamā būs notikums arī visai radošajai komandai – aktieriem, scenogrāfiem un pat dūju trenerim un viņa putniem, kuriem sava loma atvēlēta izrādē “Vasa”. Lai uzzinātu par viesizrāžu specifiku un sadarbību ar režisoru, Arterritory.com sazinājās ar trim cilvēkiem, bez kuriem izrādes nebūtu iedomājamas – scenogrāfēm Kristīni Jurjāni un Moniku Pormali un aktieri Gundaru Āboliņu.

Par iestudējuma “Vasa” vizuālo pusi gādājusi scenogrāfe Kristīne Jurjāne, kura darījusi visu, lai “palīdzētu skatītājam apmaldīties laikā,” viņa stāsta Arterritory.com. Šī Maksima Gorkija luga uzbur ainu no bagātu krievu tirgoņu dzīves 20. gadsimta sākumā, pētot, kas notiek ar cilvēku kapitālisma apstākļos. Uz skatuves īsti ir ne tikai putni, bet arī maltīšu gatavošana. “Pankūkas, servētas ar ievārījumu, krējumu un kaviāru, pasniegtas uz Kuzņecova porcelāna, kā jau īstā krievu mājā,” stāsta Kristīne Jurjāne. “Viss uz skatuves ir vēsturiski precīzs un autentisks, ieskaitot tapetes, kas ir kopijas tālaika rūpnieciski ražotajām, un Tonet krēsli, kas bija modes kliedziens – neparasti funkcionāli un viegli un kā mēbele ļoti izplatīti ne tikai cara laika Krievijā, bet arī vēlāk padomju laika dzīvokļos.” 


Sommergäste 
Berlīnes Schaubühne am Lehniner Platz. Foto: Thomas Aurin 

Noskaņas un satura ziņā atšķirīga ir Kristīnes Jurjānes scenogrāfija izrādei “Vasarnieki”, kuras telpu iedvesmojusi juveliera Faberžē vasaras māja pie Sanktpēterburgas. “Arī šajā iestudējumā kā atsevišķa kvalitāte izceļama gaisma, no agras rīta miglas līdz tumšai vasaras naktij. Izmantojot dabīgos gaismas avotus – logus, stikla griestus, oranžēriju un lampas, manuprāt, radīta izcila noskaņu glezna. Te jāuzteic gaismu mākslinieka Gļeba Filštinska darbs,” Arterritory.com pauž Jurjāne. Komentējot darbu teātrī, viņa atzīst, ka zināmā mērā pieradusi paļauties “režijas stiprajai rokai”, jo regulāri strādā arī pie izrādēm Operā, uzklausīt aktieru vēlēšanās un tad salikt visu kopā, lai radītu smalku vidi, kurā katrai detaļai ir sava nozīme.


Väter Vīnes Burgteātrī ar Gundaru Āboliņu, Juri Baratinski un Oliveru Stokovski

Lai arī Nīderlandē spēlējis jau agrāk, Amsterdamā aktieris Gundars Āboliņš uz skatuves kāps pirmo reizi. Viņš ir viens no centrālajiem tēliem izrādē “Tēvi”, kurā satiekas latvietis, krievs un vācietis. Ne kā anekdotē, bet gan jūtīgā stāstā par tēviem un dēliem, kurā aktieri izspēlē arī savas atmiņas. Jautāts, kas ir pirmās lietas, kas jānoskaidro, nonākot jaunā vietā, aktieris atbild: “Vispirms jāsaprot zāles akustikas īpatnības, tad garderobes atrašanās vieta, un tad – īsākais ceļš uz bufeti.” Uzsverot arī tulka darbu – “svarīgi, lai tulkojums būtu kvalitatīvs, jo labs tulks aktieru kļūdu izrādē vēl spēj izlabot, bet vājš pamanās sabojāt pat labu izrādi.”


“Klusuma skaņas” Jaunajā Rīgas teātrī

Scenogrāfija izrādēm “Tēvi”, “Garā dzīve” un “Klusuma skaņas” ir Alvja Hermaņa un Monikas Pormales ražīgās sadarbības rezultāts. Pormale Arterritory.com stāsta, ka Hermaņa izrādes viņu reizēm gan pārsteidz, gan rada apbrīnu. “Gluži kā stāstā par zaķi no Ineses Zanderes un Mārtiņa Grauda bērnu grāmatas “Latviešu zvēri”, kur zaķis brīnījies par to, kā citiem zvēriem ienācis prātā darīt tieši tās lietas, kuras tie dara. Hermaņa tēmas pārsteidz ar savu aktualitāti, tās ir vajadzīgas cilvēka iekšējai higiēnai,” teic Monika. Uz jautājumu, kas ir viņas un režisora darbu veiksmes atslēga, scenogrāfe atbild: “Darba procesā mēģinu uzminēt un iemiesot dažkārt nepateiktas un arī nepasakāmas lietas. Netraucēju. Pārfrāzējot teicienu, strādājot ar Hermani, jāmēģina nevis lasīt starp rindām, bet sadzirdēt starp vārdiem. Sajust.”

Arī Amsterdamas teātra mājaslapā Alvis Hermanis raksturots kā meistars, kuram piemīt spēja izteikties ar minimāliem verbāliem līdzekļiem, apvienojot maigumu un spēku, un sniedzot teju antropoloģisku vērojumu uz cilvēku un viņa paradumiem. Taču latviešu skatītājs jau to zina, ne tā?

Liene Ruciņa - 01.03.2013 06:41
Super!!!!!!!!!
students . - 28.02.2013 20:14
Klusuma skaņas mans all time feivorits
Ieva Pelēce - 28.02.2013 19:53
Latvijas lepnums!!!
Jūlijs Cēzars - 28.02.2013 14:57
Wow! Vērtīgi!