Romantiķis un romantisma gleznas
Ekspress intervija ar kolekcionāru Jefu Rademakersu Rīgā
Veronika Viļuma
15/02/2013
Foto: Lauris Aizupietis
Mākslas muzeja “Rīgas Birža” Lielajā izstāžu zālē no 16. februāra līdz 21. aprīlim apskatāma izstāde “Romantisma laiks”, kurā eksponētas septiņdesmit gleznas no Jefa Rademakersa kolekcijas, kas ir viena no lielākajām holandiešu un flāmu 19. gadsimta glezniecības privātkolekcijām Eiropā. Tā turpina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja praksi iepazīstināt skatītāju ar ārzemju mākslas šedevriem, un pagājušās vasaras veiksmes stāsts “Floras valstība” no Valērija Babkina kolekcijas apliecina arī apmeklētāju interesi. Jefa Rademakersa kolekcija savukārt ir pirmā privātkolekcija, kas tikusi izstādīta Ermitāžā, tādējādi aizsākot savu ceļojumu pa dažādu valstu muzejiem.
Lai arī Nīderlandes vēstnieks Latvijā Hendriks Gerits Kornēlis van den Dols min, ka priekšstats par holandiešiem nereti ir kā par piezemētiem reālistiem vai pat garlaicīgiem ļaudīm, šie būtu vārdi, ar kuriem vismazāk varētu raksturot kolekcionāru Jefu Rademakersu, kurš ieradies Rīgā, lai piedalītos izstādes “Romantisma laiks” atklāšanā.
Izstādei veltītajā preses konferencē vakardienas rītā elegantais kungs ar zīda lakatiņu un mirdzošām acīm aizrautīgā balsī stāsta par to, kā un kāpēc kolekcija aizsākusies. Jāpiebilst gan, ka lakatiņš ātri vien tiek norauts un nolikts blakus uz galda – esot taču Valentīndiena un šāds “striptīzs” – pašā laikā!
Par holandiešu romantismu
“Nīderlande var lepoties ar diviem ģēnijiem – Rembrantu “Zelta laikmetā” un Van Gogu 19. gadsimta beigās. Visai izplatīta ir doma, ka ir neiespējami, ka vietā, kas jau ir divu dižgaru lutināta, varētu atrasties vēl kas labs un vērtīgs. Ilgu laiku paši nīderlandieši neinteresējās par saviem romantisma laika māksliniekiem. Tomēr periods starp Rembrantu un Van Gogu nav plaisa, bet gan tilts,” Arterritory.com stāsta kolekcionārs Jefs Rademakerss.
“Pagāja ilgs laiks, kamēr cilvēki aptvēra, ka holandiešu romantisma pārstāvji – Šelfhauts un citi, ir līdzvērtīgi krievu un vācu romantiķiem. Tas pavēra man iespēju kļūt par izcilu darbu īpašnieku. Tobrīd arī citi dīleri tik ļoti tos nemīlēja, un bija iespēja gleznas iegādāties.
19. gadsimta sākums ir saistošs ar savu kopīgo un jauno sajūtu, kas virmoja gaisā, neraugoties uz notikumiem gan Rietumeiropā, gan Krievijā. To var sajust, skatoties uz gleznām, lasot literatūru, filozofus. 17. gadsimtā, piemēram, daba tika uzlūkota kā pavisam utilitāra, kas pabaro, sasilda. Kopš 19. gadsimta priekšstats par dabu mainās, tā kļūst pašpietiekama. Cilvēki tajā ne tikai strādā, bet arī pastaigājas, klaiņo. Mainās arī veids, kā cilvēki skatās paši uz sevi. Valentīndienā jāuzsver, ka tas bija arī mīlestības izgudrošanas laiks. Arī pirms tam mīlestība bija skaista, cilvēki precējās, bet romantisma laikā pirmoreiz parādījās īstas jūtas. Pret bērniem, dzīvniekiem. Jaunais redzējums ir tas, kas padara šo periodu tik interesantu. Un šobrīd gleznas palīdz sadzīvot, samierināties ar mūsu materiālistisko pasauli, kas nebūt vairs nav tik romantiska.”
Par to, kā viss sākās
“Sākumā iegādājos gleznas no dīleriem, kuri neskopojās ne ar padomu, ne savām zināšanām, kad sastop kolekcionāru, kas ir gatavs maksāt un pirkt. Taču, aizrāvos – sāku ceļot, mērķtiecīgi apmeklēt muzejus un galerijas, interesēties. Lasu literatūru, izglītoju sevi kultūras vēsturē, līdz ar to aug zināšanas un izjūta par mākslu. Tā sāku iegādāties darbus izsolēs, piedaloties solīšanā kopā ar jau minētajiem dīleriem.” Arterritory.com stāsta Rademakerss.
“Problēma ir tajā, ka pats esmu liels romantiķis. Visu dzīvi esmu gribējis būt romantisks mākslinieks, taisīt filmas. Tad nokļuvu televīzijas biznesā un priecājos, ka ar nopelnīto varu nodrošināt ģimeni. Sāku kolekcionēt apmēram četrdesmit gadu vecumā, kad sapratu, ka naudas pelnīšana un darbs televīzijā nav tas, ar ko vēlos dzīvi piepildīt. Pārdevu biznesu un kopš tā laika nedaru neko, lai pelnītu naudu. Toties esmu darījis visu, lai to tērētu. Nereti šādos gadījumos cilvēki uzsāk jaunu rūpalu, taču es jutos atvieglots un laimīgs. Savā nodabā sāku studēt 19. gadsimta mākslu, rakstīt un to iegādāties.”
Par kolekcionēšanu
“Kopā ar sievu pirmo darbu iegādājāmies pirms vairāk nekā 20 gadiem Parīzē. Mēs ieraudzījām brīnišķīgu ziemas ainavu – diezgan dārgu. Lai arī nauda mums bija, jutāmies vainīgi jau par domu vien šo gleznu iegādāties, lai vienkārši glabātu to savās mājās. Likās, ka tas ir grēks, bet mēs to nopirkām. Tajā pašā vakarā mums bija rezervācija dārgā restorānā, un mēs nekavējoties to atcēlām un gājām uz McDonalds. Neko daudz gan tas nemainīja. Nākamo gleznu iegādājāmies jau ar mazāku vainas izjūtu, un pēc piektās tas vairs nešķita grēks. Pienāk brīdis, kad tās vairs nevar glabāt pie sienas, jo gleznu ir pārāk daudz. Tomēr, ja tu kolekcionē pastmarkas, arī tad tu neapstājies, kad albums ir pilns, un līdzīgi ir ar mani.”
Doma laukums 6
Rīga, Latvija
www.rigasbirza.lv
