ZIŅAS  
Andrejs Grants jautājumu par dokumentālo fotogrāfiju nolēma ilustrēt ar Mihaila Belka 2009. gada fotogrāfiju

Kas ir dokumentālā fotogrāfija? 4

Veronika Viļuma, www.arterritory.com
28/01/2013 

20. februārī Rīgas Mākslas Telpā izstādes “Dienas balva fotogrāfijā” ietvaros notiks zinātniskā konference par mūsdienu dokumentālās fotogrāfijas attīstību, tendencēm un nākotnes prognozēm. Fotogrāfijas medija digitalizācija ir rosinājusi būtiskas tehnoloģiskas un saturiskas izmaiņas vizuālajā kultūrā kopumā, tostarp spēcīgi ietekmējot dokumentālo fotogrāfiju. Transformācija vērojama ne tikai tās apritē, pieejamībā, eksponēšanā un kolekcionēšanā, bet arī institucionālajā kontekstā, skarot fotoaģentūru, galeriju un muzeju darbību. Gaidāmajā konferencē ar lekcijām uzstāsies nozares pētniecības un praktiskās vides profesionāļi: filozofs Kārlis Vērpe, pētnieks un profesors Sergejs Kruks, Rīgas Stradiņa Universitātes komunikācijas un mediju profesore Ilva Skulte, kā arī fotogrāfs un pedagogs Alnis Stakle.

Diskusijas par jēdziena paplašināšanos un robežu noteikšanas problemātika ir globāla parādība. To apliecina pēdējo gadu simpoziji un izstādes visur pasaulē. Londonas mākslas centra Barbican vadītāja Keita Buša, komentējot nesen izrādīto 20. gadsimta 60. un 70. gadu dokumentālās fotogrāfijas izstādi, runā par “fotogrāfijas unikālajām attiecībām ar pasauli, īstiem notikumiem un pieredzi”. Tomēr kādas ir mūsdienu dokumentālās fotogrāfijas attiecības ar realitāti? 

Arterritory.com nolēma jautāt nozares praktiķiem – kas, jūsuprāt, ir dokumentālā fotogrāfija?

Alnis Stakle

Dokumentālā fotogrāfija ir tikusi raksturota kā žanrs, tradīcija, stils, virziens, prakse, un mūsdienās nav iespējams piedāvāt vienotu definīciju, kā arī neņemt vērā bieži vien neviennozīmīgās un dažādos laikposmos mainīgās teorētiskās nostādnes, skaidrojot fotogrāfijas un realitātes attiecības. Ir vērts atzīmēt, ka vārda documentary terminoloģiskā izcelsme ir saistīta ar skotu filmu režisoru Džonu Grīsonu, kurš terminu izmantoja 1926. gadā, lai raksturotu filmas, kuru saturs pretstatā tā laikposma Holivudas filmām bija balstīts notikumu novērojumā, nevis to inscenējumā. Uzskatu, ka Austrumeiropas kontekstā būtu samērā naivi izcelt kādu vienu pieeju dokumentālajā fotogrāfijā, vai teorētisko virzienu tās interpretācijā, jo lielākā daļa ir balstīti vakarzemes kultūrkontekstā un nav viennozīmīgi attiecināmi uz šejienes vidi. Es aicinu dokumentālo fotogrāfiju uzskatīt par diskusijai atvērtu un mainīgai interpretācijai pakļautu pieeju kopumu, kāds fotogrāfijā, mākslā un ikdienā tiek pielietots. Ir būtiski publiskajā telpā kritiski izvērtēt un diskutēt par dažādu individīdu un sociālo grupu savstarpējās mijiedarbības un spēka attiecībām. 

Iveta Vaivode 

Es neticu objektīvās realitātes atspoguļošanas iespējamībai fotogrāfijā, tālab man svarīga ir vienīgi autora interpretācija. Citiem vārdiem, vērojot debesīs varavīksni, man vienalga, ka tas, ko redzu, ir nevis septiņkrāsu loks, bet gan sīku ūdens pilienu izraisīts efekts.

Andrejs Grants

Dokumentālā fotogrāfija jebkādā tehniskā veidā iegūts un pasniegts attēls, kas atrāda autentisku realitātes fragmentu konkrētā vietā un laikā, kas nav tehniski un saturiski manipulēts.

Dokumentālās fotogrāfijas estētika jebkādā tehniskā veidā iegūts un pasniegts attēls, kas atrāda autentisku realitātes fragmentu konkrētā vietā un laikā, kas nav tehniski un saturiski manipulēts vai arī rada pārliecību, ka tas tā nav ticis darīts.

Varbūt varētu arī teikt, ka teksts augstāk ir par dokumentālo fotogrāfiju šaurākā un plašākā nozīmē.

Ieva Epnere

Mūsdienu kontekstā ir sarežģīti atbildēt uz šādu jautājumu, jo pati fotogrāfija ir ļoti mainījusies, ja salīdzinām ar laiku, kad jēdziens “dokumentālā fotogrāfija” parādījās. Ir mainījusies situācija sabiedrībā, pastāv daudz vairāk ierobežojumu, ko drīkst un ko nedrīkst, nekā senāk. Līdz ar iPhone, Facebook un līdzīgu tehnoloģiju parādīšanos veidojas jauna dokumentālās fotogrāfijas valoda. Jāpiemin arī pašreizējā attēlu pārprodukcija – ir daudz atkārtošanās un maz pārsteigumu. Latvijas kontekstā, manuprāt, interesants darbs šajā nišā – “Latvijas piezīmes” top Arnim Balčum.

Reinis Fjodorovs, “Dienas balvas fotogrāfijā 2012” laureāts kategorijā “Dokumentālā fotogrāfija”

Mana attieksme un stils atrodas veidošanās procesā, tādēļ labāk runāšu par novērotām pārmaiņām. Ir grūti vai pat neiespējami nodefinēt, kas ir dokumentālā fotogrāfija mūsdienās, jo šobrīd tā intensīvi mainās. Mēģinot definēt galvenos virzienus, tie varētu būt sekojošie: 1. Tendence no globālu, bezpersonisku problēmu atspoguļošanas (bads Āfrikā, narkomānija Afganistānā) uz lokāliem un personiskiem stāstiem. 2. Dokumentālās fotogrāfijas estētikas robežu paplašināšanās un jaunu mediju izmantošana (skaņa, video). 3. Jaunu platformu rašanās un veco izzušana. Parādās jauni žurnāli tīmeklī, multimediju dokumentālisma (web documetary) žanrs, aktuāla kļūst pašpublicēšana. Izmaiņas rada arī drukāto mediju izzušana.

Saistītie raksti:
Intervija ar Ulvi Albertu (angļu valodā)

Intervija ar Alni Stakli
Intervija ar Andersu Petersenu 
Video: Kāpēc Iveta Vaivode fotografē? 

Ulvis Alberts

Man laba dokumentālā fotogrāfija nozīmē atrašanos īstajā vietā brīdī, kad vienojošie elementi, piemēram, cilvēki, “saslēdzas” kopā, un man atliek vien nospiest kameras slēdzi. Šis moments gandrīz vienmēr tiek notverts ar vidēju vai platleņķa objektīvu, un jāiekadrē tā, lai pēcāk būtu nepieciešamas pavisam minimālas vai vispār nekādas izmaiņas. Fotogrāfs Anrī Kartjē-Bresons ar viņa “izšķirošo mirkli” ir, iespējams, labākais šīs mākslas pārstāvis.

Dēnešs Farkass (Dénes Farkas, Igaunija), 55. Venēcijas mākslas biennālē veidos Igaunijas nacionālā paviljona ekspozīciju 

Manuprāt, pati “dokumentālisma” ideja ir samērā izplūdusi. Tomēr klasiskākā izpratnē fotogrāfija kā tāda ir tikai līdzeklis mūsu rokās, ar kuru gribam kaut ko paveikt. Lai arī neesmu liels Rolāna Barta fans, manuprāt, viņam taisnība, ka fotogrāfija nav visai produktīva un tikai vairo bezcerību par nespēju kaut ko mainīt. Es neticu tam, ka var vienkārši kopēt esošo. Ar savu kameru es radu (tāpat kā to darītu zīmējot vai gleznojot), protams, nezaudējot pieņemto sajūtu, ka tas, kas redzams attēlā, patiešām eksistē.

Marge Monko, Igaunija 

Kā māksliniece, kas strādā ar fotogrāfiju, es vēroju un atsaucos uz dažādiem tās veidiem (reklāma, fotožurnālistika u.c.). Mani darbi varētu tikt klasificēti kā dokumentālā fotogrāfija, taču ne striktākajā jēdziena izpratnē. Mani nodarbina politiski jautājumi, un fotogrāfija tālab ir izšķiroša, tomēr kā māksliniece es meklēju alternatīvus reprezentācijas veidus. Tāda dokumentālā fotogrāfija, kas ir nozīmīga mūsdienu ekonomiskās vērtības radīšanai, kā par to runā Hito Steyerl, mani reizēm pat kaitina. Attēli, kas piespiež mūs skatīties uz sāpēm un ciešanām, bet nedod iespēju iesaistīties. Mani drīzāk interesē paņēmieni, kad dokumentālais tiek kombinēts ar konceptuālo vai inscinējumu – kā piemērus var minēt Adama Brumberga (Broomberg) un Olivera Šanarina (Chanarin), kā arī Valida Rāda (Raad) darbus. Šāda veida dokumentālajā fotogrāfijā klusās dabas vai ainavas reizēm mēdz būt pat spēcīgākas par attēliem ar izteiktu darbību. 

Anderss Petersens, Zviedrija

Man nav ne jausmas. 

Rudens Kabacis - 30.01.2013 22:44
ideāla bildīte - Like
acīgā skaistule - 29.01.2013 08:51
Ļoti foršs materials!
Ieva Pelēce - 28.01.2013 15:46
interesanti, ko atbildētu Balčus
Pauls B. - 28.01.2013 15:06
Petersena atbilde ir kā kulaks uz acs! :D