Foto

Savrupmājas tomogrāfija Maskavā

Arterritory.com


23/01/2013 

Amerikāņu autora Treisija Letsa luga “Augusts. Osedžas zeme” visā pasaulē tiek iestudēta jau kopš 2007. gada, bet 2008. gadā godalgota ar Pulicera balvu. Šogad luga piedzīvos arī ekranizāciju, piedaloties Jūeanam Makgregoram, Merilai Strīpai un Džūlijai Robertsai. Latviešu režisori melnās komēdijas žanra ģimenes drāmu ir iestudējuši trīskārt. 2009. gadā uz Vīnes Burgteātra skatuves to uzveda Alvis Hermanis, 2012. gada sākumā Latvijas Nacionālajā teātrī to iestudēja Vents Sīlis, bet no 2013. gada 29. janvāra “Osedžas zemes” jauniestudējums publisku pirmizrādi piedzīvos Vladmirija Majakovska vārdā nosauktajā Maskavas Akadēmiskajā teātrī. Sākotnēji Maskavas izrādes režisors bija latvietis Ģirts Ēcis, bet pēcāk darbu pārņēma Mindaugs Karbauskis no Lietuvas. Arterritory.com vēlas izcelt lugas vizuālo risinājumu, kuras scenogrāfijas autors ir mākslinieks Gints Gabrāns. Sadarbībā ar Induli Gailānu (1962–2012) un Inetu Sipunovu viņš radījis video instalāciju, tādējādi ievietojot izrādi perfektā sazobē ar mūsdienu aktualitātēm, kad trīsdimensiju kino piedzīvo augstvērtīgu risinājumu Anga Lī “Pī dzīvē”, bet holandiešu arhitekts Janjaps Ruisenārs jau 2014. gadā solās pabeigt pirmo ar 3D printeri radīto ēku. Iestudējuma trīsdimensiju grafiku, vadoties pēc skicēm un precīziem izmēriem, izstrādāja Juris Kolangs.

Šobrīd Gints Gabrāns gatavojas personālizstādei “Fotosintēzes kapsula”, kas no 7. februāra līdz 26. martam būs apskatāma galerijā “Māksla XO”.

“Luga ir sarakstīta kā kinofilmai. Darbība notiek mājā, un Treisijs Lets ir iekļāvis detalizētus interjera aprakstus,” par iedvesmu scenogrāfijai Arterritory.com stāsta Gints Gabrāns. “Lai izvairītos no skatuves piekraušanas ar mēbelēm, kā arī atvieglotu aktierdarbu, neapgrūtinot ar nemitīgu pārvietošanos no vienas mizanscēnas otrā, bija jāmeklē risinājums.” 

“Gints Gabrāns ieradās Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļā, kur strādāju par datorgrafikas pasniedzēju,” par iesaistīšanos izrādē Arterritory.com stāsta Ineta Sipunova. “Manās nodarbībās jaunie scenogrāfi risina dažādus uzdevumus, saistītus ar projekcijas proporcijas meklējumiem skatuves vajadzībām. Gintam Gabrānam bija jautājums, kā varētu realizēt ideju par mājas tomogrāfiju. Konsultācija pārvērtās sadarbībā.” 

Datortomogrāfija, kas galvenokārt tiek izmantota medicīnā, arheoloģijā un bioloģijā, ir rentgendiagnostikas metode, ar kuru iegūst izmeklējamā objekta atsevišķu slāņu attēlu. Gints Gabrāns, kura galvenais mākslas iedvesmas lauks allaž bijusi zinātne, nolēma ar trīsdimensionālu projekciju palīdzību veidot savrupmājas tomogrāfiju, tādējādi pēc vajadzības izrādot to no ārpuses vai pa slānim “lobot” un ielūkojoties iekštelpās. Risinājums ļāva uz skatuves izvietot vien dažas reālas mēbeles, kamēr pārējās interjera detaļas ir redzamas projekcijā. “Rezultātā māja kļuva par atsevišķu, spēcīgu personāžu,” piebilst Gints.

“Uzdevums nebija no tehniski vienkāršajiem. Sākumā bija jāuzbūvē digitāla māja 3D formātā ar visām mēbelēm, kā arī jāizkalkulē aktieru pārvietošanās,” stāsta Sipunova. “Turklāt viss notiek nevis mehāniski, bet gan manuāli, ko ir grūti aprēķināt, jo dzīvs cilvēks nav uz sekundēm programmējama mašīna.” 

Krievijas presē par jauno pieredzi stāsta viens no izrādes aktieriem – Viktors Vlasovs, uzsverot, ka darbs ar projicētām dekorācijām bijis grūts, jo pārvietošanās trajektorijām jābūt dzelžaini precīzām, bet piebilst, ka ir priecīgs par iespēju piedalīties un ir pārliecināts, ka liels izrādes panākumu nopelns būs tieši scenogrāfija.

“Patīkami strādāt, kad režisors izjūt grafiskā risinājuma koncepciju un spēj to iekļaut izrādē, un tiešām izspēlēt visu, ko tā piedāvā,” par režisoru darbu stāsta Ineta Sipunova. “Ļoti jūtīga ir aina, kad māte Kārenai vienaldzīgi paziņo, ka viņas iemīļotais ir viņas brālis; projekcija tiek izslēgta, pasvītrojot izmisumu, un, kad Kārena sāk izmisīgi uzbrukt un aizstāvēt savas tiesības uz laimi, māte, nevēloties atbildēt, ieslēdz televizoru un vienlaikus uz skatuves ieslēdzas projekcija, nosedzot Kārenu. Tas tik spēcīgi attēlo cilvēcisko vēlmi no būtiskām lietām paslēpties sadzīvē. Vai arī pēdējā aina ar tukšuma ienākšanu, kur tomogrāfija iziet caur mājas interjeram, bet, atgriežoties projekcijas sākumstadijā, tā ir vien tukša vieta bez mēbelēm – kā tunelī.”