ZIŅAS  
Fragments no Artūra Kiršfelda plakāta

Plakātu dizains toreiz un šodien? 3

Arterritory.com
17/01/2013

“Artūra Kiršfelda plakātu izstāde”
Kalnciema kvartāla galerija, Rīga
17. janvāris – 6. februāris, 2013

No 17. janvāra līdz 6. februārim Kalnciema kvartāla galerijā apskatāma retrospektīva plakātu izstāde, kas veltīta mākslinieka Artūra Kiršfelda (1932) darbībai padomju gados. Eksponētie plakāti, kuriem raksturīga tīra, skaidra forma un izsmalcināts krāsu lietojums, tapuši laika periodā no 1957. līdz 1980. gadam; to tēmas aptver tūrismu, izstādes un teātra izrādes. Kiršfeldam ir scenogrāfa izglītība, savulaik viņš strādājis par māksliniecisko redaktoru izdevniecībā “Liesma”, kā arī par mākslinieku un estētikas biroja vadītāju “Radiotehnikā” un citviet, tomēr galveno interesi saistījis tieši plakātu dizains. Kā norāda izstādes rīkotāji, retro plakātu vizuālā valoda un saturs nav zaudējis aktualitāti arī šodien, tie nereti ir iedvesmas avots mūsdienu grafikas dizainā.


Artūra Kiršfelda plakāta dizains

Tēmas rosināti un ar jautājumu, kāds ir plakātu dizaina statuss mūsdienās, Arterritory.com vērsās pie grafikas dizaina teorētiķes Andas Bolužas, kā arī amata praktiķiem Rīgā un Stokholmā – Kirila Kirasirova un Gustava Grenstrēma. 

Grafikas dizainers Kirils Kirasirovs, kirils.tundra.lv

Mazliet romantizējot, atceros “analogo” bērnību, kad plakāts bija patiesi unikāla vizuālās izpausmes forma ar augstu māksliniecisko vērtību. Var minēt leģendāros ikgadējo “Mākslas dienu” plakātus, kuru kolekcijas joprojām atrodamas daudzu ģimeņu atmiņu krājumos.

Manas bērnības acīm palaimējies redzēt arī plakātu tapšanas procesu Rīgas Motormuzeja mākslinieka Olafa Cepleviča darbnīcā. Tolaik plakāta izgatavošana bija darbietilpīgs un ilgstošs notikums, kas prasīja augstu atbildības sajūtu  par rezultātu. Cmd+Z vēl neeksistēja, un katrs burts, tēls bija jāzīmē reālajā laukumā ar reāliem instrumentiem (velcēm, aerogrāfiem) un maksimālu precizitāti.

Plakāti šodien vieglāk atpazīstami ar apzīmējumu “drukātās reklāmas”, un vizuālajā telpā to netrūkst: no tramvaja pieturas līdz gigantiskām izdrukām. Digitālās tehnoloģijas devušas iespēju radīt ātri, lēti un daudz, kas, protams, lielā mērā degradē radošo procesu, tāpat kā robotēdnīcas – ēšanas kultūru. Taču vienlaikus situācija ir pavērusi iespēju realizēt savas ieceres jo plašākam radošo talantu lokam, un reklāmu “drazu jūrā” ik pa laikam var manīt tiešām izcilus darbus. Minēšu pāris piemērus, kas tieši šobrīd ir redzami Rīgas ielās, un ir piesaistījuši manu aci: HOMOECOS par Baltijas jūras tīrību (šī apvienība izceļas ar, manuprāt, lieliskiem plakātiem ikvienai savai kampaņai) un glītais “Skaņu meža” plakāts. Savukārt nedrukāti bet virtuālajā telpā izplatīti vizuāli vēstījumi, kuri arī būtu uztverami kā plakātgarfika (tikai pikseļizpildījumā) dažādiem kultūras, izklaides un citiem pasākumiem patīkami pārsteidz ar radošās domas un stilu daudzveidību.

Šobrīd ikvienā “kopētavā” melnbaltu “A0” formāta izdruku var iegūt par pāris latiem, tālab arī nekomerciāla plakāta žanra potenciāls ir neierobežots – pašiniciētiem, eksperimentāliem projektiem vai kādu jēdzīgu ideju propogandai.

Grafikas dizaina teorētiķe Anda Boluža

Reiz intervēju grafikas dizaineru Filipu Apeluā Parīzē, un viņš minēja, ka daudzi dizaineri mūsdienās vēlas līdzināties rokzvaigznei, bet tas nozīmējot tikai to, ka viņi izvēlējušies nepareizo nozari. Manuprāt, grafikas dizainers tik tiešām tuvinās rokzvaigznes statusam (varu iedomāties, piemēram, zīmola Hello, Kitty! autori ar popzvaigznes cienīgu ietekmi, tikai peļņu miljonos saņem nevis viņa, bet gan uzņēmums, kuram pieder šis zīmols), tomēr uzskatu, ka dizaina lomu nevajadzētu pārvērtēt.

Kas attiecas uz plakāta statusu, prātā nāk Roel Wouters un viņa komandas radītais darbs nīderlandiešu grupas zZz mūzikas albumam. Mākslinieki notriepa gaiļus ar krāsu, un, tiem cīnoties uz baltas papīra lapas, spalvu nospiedumi radīja savdabīgu zīmējumu. Nabaga gaiļi, bet sociālajos tīklos šāda akcija iemanto arvien lielāku popularitāti, un tās centrā ir plakāts. Es gan šaubos, cik ietekmīgs mūsdienās būtu plakāts viens pats, ja tas neietu roku rokās ar interneta medijiem.

Dizainers Gustavs Grenstrēms (Gustav Granström), www.ritator.se 

Kopš Artūra Kiršfelda darbības laikiem ir daudz pārmaiņu. Ne tikai Padomju Savienība sabrukusi, bet arī attīstījies internets un izsmalcinātas drukas tehnoloģijas un publiskajā telpā parādījušies lielizmēra reklāmu stendi. 

Tomēr plakāti joprojām ir populārs interjera dekors. Varbūt tieši spītējot digitālajam laikmetam, lielai daļai cilvēku plakāta taktīlās īpašības ir kļuvušas vēl nozīmīgākas. 

Pēdējo dekāžu laikā virknei plakātu ar kultūrā nozīmīgu vēstījumu ir augusi vērtība, tie kļuvuši par kolekcionāru iekāres objektiem. 

Savā ziņā plakāts ir komunikācijas pamatinstruments. Tukša papīra lapa, ar kuru sākt – tādā situācijā ir arī ikviens, kurš strādā ar plakātu.

Tāpat svarīgs elements ir tirāža. Kāds var strādāt, lielu rūpību un uzmanību veltot vienai vienīgai kopijai, vēlāk eksponējot to vietā, kur pēc iespējas vairāk cilvēku tiktu aplūkot. Bet var arī plakātus saražot milzīgā skaitā bez jebkādas rūpības un izlīmēt pa visu pilsētu.

Varbūt plakātu nākotne slēpjas to limitētā skaitā?...

Saistītie raksti:
Intervija ar Ritator dizaineriem 


Artūra Kiršfelda plakāta dizains

Kalnciema iela 35
Rīga, Latvija
www.kalnciemaiela.lv

students . - 20.01.2013 18:39
biju uz izstādīti. iedvesmojoša! & paldies par kontekstu šeit
Red Wagon - 18.01.2013 08:39
"Varbūt plakātu nākotne slēpjas to limitētā skaitā?..." --- piekrītu. Manuprāt, mūsdienās var nošķirt divus virzienus - masveidā drukātās "digitālās reklāmas" un plakātus kā mākslas darbus, kuru skaits ierobežots, tapšana rūpīga, un kolekcionāri ieinteresēti.
Pauls B. - 17.01.2013 22:32
tiešām laba izstāde! iesaku aiziet! hipsteriem jo īpaši :D