ZIŅAS  
Gerhards Rihters. Fragments no filmas “Gerhard Richter – Painting”

Kālab jāredz filma par Rihteru? 0

Arterritory.com
28/11/2012

“Uz darbnīcu es eju katru dienu, bet es negleznoju katru dienu. Mīlu spēlēties ar saviem arhitektūras modeļiem. Mīlu plānot. Es varētu visu dzīvi pavadīt, tikai izkārtojot lietas. Paiet nedēļas, un joprojām negleznoju, līdz visbeidzot vairs nespēju to izturēt. Radu šīs mazās krīzes situācijas kā tādu slepenu stratēģiju, lai sevi kaut kā piespiestu. Ir bīstami gaidīt, kad ideja uzradīsies pati. Tā ir jāatrod,” tā pirms desmit gadiem The New York Times stāsta vācu mākslinieks Gerhards Rihters. Šīgada 9. februārī viņš nosvinēja 80 gadu jubileju.

29. novembrī plkst. 19.00 kinoteātrī Splendid Palace tiek izrādīta dokumentālā filma Gerhard Richter – Painting, kas uzņemta 2011. gadā un godalgota ar Zelta Lolas balvu (Vācijas Kinobalva 2012). Tas būs tikai viens vienīgs seanss, ko organizē Gētes institūts Rīgā. Institūta pārstāve Antra Balode stāsta, ka sadarbība ar Splendid Palace ilgstot jau desmit gadus. Ik mēneša pēdējā ceturtdienā (izņemot decembri un vasaras mēnešus) notiek “Vācu kino klubs”, kurā tiek izrādītas jaunākās, aktuālākās un vērtīgākās vācu kinolentes. Savukārt jau astoņus gadus oktobra beigās notiek vācu kinonedēļa, kurā tiek demonstrētas esošā gada Berlinālē pārstāvētās vācu filmas. Gerhard Richter – Painting ir Korīnas Belcas režijā tapusi dokumentāla filma, kurā ir tā unikālā iespēja redzēt mākslinieku darba procesā. Redzēt, kādā īpašā tehnikā top viņa abstraktās gleznas. Tāpat filmā iekļautas sarunas ar pašu mākslinieku, mākslas kritiķiem, galeristiem, kolekcionāriem. Arī tas ir savā ziņā unikāli, jo Rihters nav no tiem runīgākajiem. Publiskās intervijās viņš nereti atbild strupi un smiedamies, un tikai garākās sarunās pamazām atklājas.


Gerhards Rihters. Foto: Hubert Becker

Kas ir Gerhards Rihters?

Gerhards Rihters ir dzimis vidusmēra ģimenē Drēzdenes pilsētā 1932. gadā. Tēvs pelnīja naudu, mamma daudz lasīja un spēlēja klavieres. Otrā Pasaules kara izskaņā Rihters jau bija pusaudža vecumā, turklāt ar kādu pavisam jaunu aizraušanos – vizuālo mākslu. 1951. gadā viņš iestājās Drēzdenes Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Lūzuma punktu domāšanā jaunais mākslinieks – austrumvācietis – piedzīvoja 1959. gadā, apmeklējot Kaseles izstādi documenta 2 un skatot Džeksona Polloka un citu inovatīvu autoru darbus. Šāda māksla Rihteram bija jaunatklājums. Kultūršoks bija tik spēcīgs, ka jau 1961. gadā viņš pārcēlās uz Rietumvāciju – par mata tiesu paglābjoties no Berlīnes mūra, kurš tika uzcelts dažus mēnešus vēlāk...  30 gadu vecumā viņš pievērsās glezniecībai, kas viņam svarīga joprojām, un mākslas kritiķu vārdiem ne reizi vien ir nodēvēts par pasaulē labāko vēl dzīvo gleznotāju. Iespējams tālab, ka nekad nav zaudējis uzticību glezniecības potenciālam teju pusgadsimta garumā. Kā arī tādēļ, ka vienlaikus spēj reflektēt par sabiedrībai un politikai būtiskiem mirkļiem, piemēram, nelielajā glezniņā “9/11”, kā arī ar tikpat lielu atdevi minēt abstraktās glezniecības mīklas. Phaidon izdevniecības Mākslas nodaļas redaktors un kritiķis Deivids Anfams reiz rakstīja, ka Rihtera unikalitāte slēpjas viņa bezkompromisa uzskatā, ka glezniecība ir valoda. Viņa gleznas ir kā darbības vārdi, lietvārdi, īpašības vārdi, kurus viņš nenogurstoši loka un konjugē, virtuozi darinot frāzes un teikumus.


Viena no Gerharda Rihtera apgleznotajām fotogrāfijām, tapusi deviņdesmitajos gados. Šai daiļrades daļai top atsevišķs katalogs, kuru plānots izdot 2015. gadā

Tagad Gerhards Rihters dzīvo Ķelnē – kopā ar trešo sievu, savu bijušo studenti, kuru apprecēja 1995. gadā un kas viņam dāvājusi dēlu un meitu. Bērni šodien ir padsmitgadnieki. No pirmās laulības Rihteram ir arī 1966. gadā dzimusi meita.

Lai arī Rihters piecu dekāžu laikā ir strādājis visdažādākajos vizuālās mākslas medijos (zīmējumi, akvareļi, apgleznotas fotogrāfijas, glezniecība, projektējis arī savu māju un darbnīcu Ķelnē), viņš pirmām kārtām noteikti ierindojams starp tām trim mākslinieku paaudzēm, kas kopš 20. gadsimta 60. gadiem kā sākumpunktu glezniecībā izmanto fotoattēlu, tādējādi presē vai privātos albumos rasto momentuzņēmumu nereti ikdienišķo nozīmi paceļot jau pārlaiciskā līmenī. Te viņam līdzās minami tādi vārdi kā Ričards Hamiltons, Marlēne Dimā, Mamma Andersone, Liks Tijmanss un vēl citi.


Gerhards Rihters 1970. gadā

Par starptautisku ievērību guvušu mākslinieku Rihteru droši var dēvēt kopš 80. gadu nogales. Desmitgades sākumā pasaulē bija vērojama pieaugoša interese par abstrakto glezniecību, kurai Rihters pievērsās septiņdesmitajos. Kādā 2011. gada intervijā mākslinieks runā par to, ko nozīmē strādāt pie abstraktām gleznām. “Sākums ir visai vienkāršs, jo varu būt brīvs, rīkojoties ar krāsām un formām. Rodas glezna, kura kādu brīdi izskatās diezgan labi – tāda gaisīga, krāsaina un svaiga. Bet jau pēc dažām dienām tā sāk likties lēta un falša. Un tad tikai sākas tas īstais darbs – mainīt, iznīcināt, sākt atkal no jauna un tā uz priekšu, līdz darbs ir pabeigts.” Mākslas izstāžu annālēs jau pieminētajos astoņdesmitajos parādās tādi vārdi kā Džūljens Šnābels, Anselms Kīfers, Georgs Bāzelics. 1981. gadā Londonas Karaliskajā akadēmijā tiek sarīkota grupas izstāde A New Spirit in Painting, kas šos un līdzīgi domājošus gleznotājus pulcē vienkopus. Starp viņiem arī Gerhards Rihters. Astoņdesmitajos gados top arī mākslinieka karjerā politiski visprovokatīvākā darbu sērija October 18, 1977. Piecpadsmit gleznās portretēti divi radikāli jaunieši, kuri ar savu aktīvismu nonāca cietumā kā teroristi, un mīklainos apstākļos ieslodzījumā izdarīja pašnāvību. Pēc preses fotogrāfijām Rihters glezno vizuāli neskaidras ainas ar jauniešu arestēšanu, atrastajiem ķermeņiem un bēru procesiju. Strādāšanu pie gleznām viņš pielīdzina kapa bedru rakšanai, kur nekas nav drīkstējis izskatīties pārlieku dzīvīgs.


Abstraktes Bild (809-4)

Darbs, disciplīna un strukturētība Rihteram vienmēr bijusi ārkārtīgi svarīga – pēc iespējas visu viņš vēlas kontrolēt. Kad jau pieminētajā 2002. gadā The New York Times viesojas viņa mājās Ķelnē, Rihters žurnālistu ved uz darbnīcu, kas ir turpat pie mājas, šķērsojot dārzu. Zāle nav nopļauta, uz ko mākslinieks norāda, ka arī tas ir apzināti un nebūt ne nejauši. “Nav motīva, ir tikai motivācija,” 1985. gadā savās piezīmēs rakstījis Rihters, apstiprinot uzticību nenogurstošai strādāšanai. Ir jūtama viņa bauda par gleznošanas procesu kā tādu. Idejas darbiem Rihters smeļas “Atlasā”, kas vienlaikus ir kārtējais apliecinājums mākslinieka mīlestībai uz kārtību un rūpību. Proti, jau kopš sešdesmitajiem gadiem Gerhards Rihters vienkopus krājis avīžu izgriezumus un fotogrāfijas, kas varētu noderēt darbā.

Gerhards Rihters šobrīd ir viens no dārgākajiem māksliniekiem. Izsoļu namos viņa darbi uzstāda reibinošus rekordus. Šāgada oktobrī Londonas Sotheby’s izsoļu namā glezna Abstraktes Bild (809-4), tika pārdota par 21,3 miljoniem britu mārciņu, kas Rihteru ierindo šobrīd visdārgāk pārdotā vēl dzīvā mākslinieka statusā. Pats viņš savus panākumus komentē drīzāk atturīgi. “Esmu priecīgs gūt godalgas un augstas cenas. Bet šodien māksliniekus vērtē naudas izteiksmē izsolēs. Es vēlētos, lai tieši sabiedrībai māksla būtu vairāk vajadzīga, bet tā nav. Tālab jūtos ļoti vientuļš mūsdienu kultūrā.”


Kadrs no filmas Gerhard Richter – Painting

www.gerhard-richter.com
www.splendidpalace.lv
www.goethe.de