Ekspress intervija ar Mareunrol’s
Ieva Laube
22/10/2012
26. oktobrī Sanktpēterburgas Mihailova teātris priekškaru vērs Pētera Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņegins” jauniestudējumam, kuru uzvedis Andrejs Žoldaks (Ukraina) un savas idejas realizācijai pieaicinājis spilgtu mākslinieku komandu. Tērpus šai izrādei darinājis latviešu modes dizaineru duets Mareunrol’s (Mārīte Mastiņa un Rolands Pēterkops) un līdzās pašam režisoram, veidojot scenogrāfiju, darbojas arī Monika Pormale, kas radījusi skatuves iekārtojumu virknei Jaunā Rīgas Teātra izrāžu (“Garā dzīve”, “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”, “Klusuma skaņas”), kā arī aktīvi piedalās mākslas projektos un izstādēs Latvijā un citviet Eiropā.
No Mareunrol’s jaunākās tērpu kolekcijas “Epizode”, kas šovasar tika prezentēta Parīzes 2013. gada pavasara un vasaras vīriešu modes nedēļas ietvaros
Mareunrol’s šis nav pirmais “Oņegins”, 2010. gadā dizaineri veidojuši tērpus šai pašai operai Andreja Žagara režijā Latvijas Nacionālajā operā. Jāpiemin, ka šoreiz kostīmi veidoti konceptuāli pavisam citādāk. Viņu pūrā ir arī Spēlmaņu nakts (2006) balva kategorijā “Gada kostīmu mākslinieks” par veidotajiem tērpiem izrādēs “Naži vistās” (Dailes teātris) un “Mehāniskais apelsīns” (Nacionālais teātris). Piedaloties 24. Starptautiskajā modes un fotogrāfijas festivālā Jērā, Francijā (2009) ar kolekciju “Privātdetektīvs”, iegūtas divas galvenās Grand Prix L’Oreal un franču zīmola 1.2.3. balvas. Mare un Rolands bijuši arī Rīgas modes un mākslas pasākuma [moment] mākslinieciskie kuratori 2008. gadā. Mareunrol’s dizains vērojams uz Parīzes un Berlīnes modes šovu mēlēm, kā arī mākslas un modes projektos, un festivālos citur Eiropā, Krievijā, Japānā un Čīlē.
Tērpu skices “Jevgeņija Oņegina” jauniestudējumam Sanktpēterburgā
Katrā darinātajā kolekcijā neiztrūkstoša ir koncepcija, kuras ietvaros tērpu dizainu spilgtina speciāli izstrādāta scenogrāfija, instalācijas un projekcijas, apgaismojums un aksesuāri. Latviešu dizaineru rokraksts jau kļuvis atpazīstams gan tepat Latvijā, gan starptautiskā mērogā.
Par darbu pie izrādes tērpu veidošanas stāsta Rolands Pēterkops.
Kas bija svarīgākais, uz ko koncentrējāties vai likāt akcentu, veidojot tērpus šai izrādei?
Kad uzsākām darbu pie “Jevgeņija Oņegina”, mūsu uzdevums bija radīt vēsturisku kostīmu drāmu, ņemot vērā periodu, kurā Čaikovskis šo darbu rakstīja. Lai arī mēs veicām lielu izpēti par 19. gadsimta kostīmiem, audumiem un aksesuāriem, vēsturiskais motīvs tika izmantots tikai kā iedvesma, jo režisors un visa radošā komanda nevēlējās uzsvērt kādu konkrētu laika periodu. Svarīgāk bija dot skatītājam iespēju uztver skaidru sižeta līniju un uzveduma koncepciju.
Mūs iedvesmoja laiks, kad Čaikovskis rakstīja šo darbu. Mode šajā laikā bija ļoti krāšņa un grezna, kas ir liels kontrasts mūsdienu operai. Muzikāli šī opera ir ļoti skaista – mūzika ļāva mums atraisīt savu iztēli vairāk nekā pats stāsts.
Kostīmi būs vienkāršoti tā, lai tie nepārstāvētu kādu konkrētu periodu. Čaikovska laiku simbolizēs vien tikai dažas detaļas un aksesuāri. Konceptuālie balsti ir melnais un baltais. Šīm krāsām būs nozīme arī sižeta līmenī. Un pati galvenā tēma un iedvesma ir Liktenis. Par dzīves rūdījumu – Tatjanas liktenis, kas ir pilns sāpju un iekāres.
“Jevgēņijs Oņegins” Latvijas Nacionālajā operā 2010. gadā
Esat veidojuši tērpus jau divām “Jevgēņija Oņegina” izrādēm. Kur rodama veidoto tērpu atšķirība?
Šoreiz kostīmi ir radušies, pakārtoti sižetam un kopējai scenogrāfijai – katrai detaļai ir nozīme un pamatojums. Salīdzinot ar Rīgas versiju, šī izrāde ir ļoti konceptuāla. Vizuālais koptēls ir askētisks un minimālistisks.
Kas ir grūtākais, ar ko bija jāsaskarās, veidojot tērpus šim “Jevgēņijam Oņeginam” Sanktpēterburgā?
Ir grūti rast vidusceļu starp ideju un realitāti. Bija grūti atteikties no dažām tiešām labām kostīmu idejām sižeta līnijas dēļ. Ja runājam pavisam atklāti, tad jāsaka, ka šis ir pats grūtākais darbs, ar ko mums līdz šim nācies saskarties, strādājot pie operām un teātra izrādēm, jo bija jāatrod līdzsvars starp ārkārtīgi prasīgu režisoru, kam piemīt ļoti augstas ambīcijas un vēlme nepārtraukti mainīt savu vīziju, un teātra komandu un producentiem, kas paši līdz šim nebija saskārušies ar tik prasīgu režisoru.
Vai tērpu darināšana izrādēm/skatuvei ir tas pats, kas veidot kolekcijas modes skatēm?
Tās ir divas dažādas lietas. Veidojot kolekciju, par visu atbildīgi esam tikai mēs divi. Esam gan idejas autori, gan režisori, gan scenogrāfi – tā ir mūsu pasaule, un paši uzņemamies atbildību par radīto kvalitāti un saturu.
No kolekcijas “Privātdetektīvs”. 2009
Savukārt, veidojot tērpus izrādēm, kostīmu mākslinieks ir vairāk pakārtots visai radošajai komandai – sižetam, režisoram un viņa vīzijām, kā arī scenogrāfam un gaismu māksliniekam. Tas ir kopdarbs, kurā viens iesaistītais papildina otru. Šādos kopdarbos vienmēr pienāk brīdis, kad nākas piekāpties un atteikties no kādas savas idejas kopējā mērķa vārdā.
