ZIŅAS  

Māksla nav starpnieks! 0

Ieva Laube, Arterritory.com
03/10/2012 

Kā jau Arterritory.com pirmīt ziņoja, 4. oktobra vakarā tiks atklāts 14. Starptautiskais jauno mediju kultūras festivāls “Māksla + Komunikācija 2012”, kas Baltijas un Ziemeļu reģiona mērogā ir zināms kā vadošais pasākums inovatīvu risinājumu un nākotnes attīstības tendenču ieviešanā jauno mediju mākslas laukā. Šīgada tēmas Art of Resilience jeb “Māksla pielāgoties” ietvaros varēs uzzināt, kā protam piemēroties videi, kura tehnoloģiju un saimniecisko darbību rezultātā tik strauji mainās, un kādos veidos var tikt apspēlētas vides un tehnoloģijas savstarpējās attiecības. Pasākumi notiks Rīgā un Liepājā līdz 4. novembrim.

Festivāla izstādi RIXC Mediju telpā šoceturtdien plkst. 19.00 atklās mākslinieku duets knowbotiq (Kristians Hiblers un Ivonne Vilhelma) ar instalāciju un performanci Dancing With’Without Darwin, kā arī RIXC mākslinieku un Voldemāra Johansona kopdarbs “Baktēriju baterija Nr.5”. Savukārt 5. un 6. oktobrī notiks lekciju cikls, radošās darbnīcas, konferences un koncerts.

Festivāla “Māksla + Komunikācija” izstādes scenogrāfs ir austriešu mākslinieks Rūdolfs Bekičs, kurš jau vairākus gadus strādā arī Rīgā. Izstāde notiks milzīgā tēlnieku darbnīcā, kuru apgūt un aptvert, kā atzīst kuratori, bijis liels izaicinājums. Telpas vidū starpsienas ir paceltas uz augšu, lai no grīdas līmeņa būtu jūtams kāds caurplūdums. Tā kā telpa ir ieliekta, tad arī starpsienas ir ieliektas. “Šis projekts ir jauno mediju mākslinieku perspektīva, kā skatīties uz tēmu “izdzīvošanas stratēģijas”, vienlaikus pielāgojoties arī izstādes vietai.”

Arterritory.com piedāvā īsas intervijas ar festivāla organizatoriem un māksliniekiem!

Rasa Šmite, kuratore, izstādes māksliniece

Kādēļ izvēlējāties pievērsties tēmai “pielāgošanās”. Cik tā ir aktuāla?

Sākumā apskatījām ilgtspējības tēmu, bet pats vārds sustainability vairāk atgādināja politisku konceptu. Kurpretim pirmo reizi saskaroties ar terminu resilience, šķita, ka tā ir lieliska alternatīva “ilgtspējībai”, turklāt ar specifisku redzējumu, jo pielāgošanās taktika ir cilvēkiem izprotama. Resilience ir tad, kad esi kaut ko pārdzīvojis, ir kādas pārmaiņas, ekonomiskas vai politiskas, un tu pielāgojies nevis kā pacietīgs apstākļu upuris, bet gan meklējot risinājumu, esot aktīvā pozīcijā.

Šajā projektā māksla pilda “starpnieka” lomu starp tehnoloģijām un dabu. Vai tā var veicināt abu savstarpēju pielāgošanos?

Lai arī māksla to varētu darīt, tas nebūt nav tās mērķis. Mākslinieki savā darbā grib būt pašpietiekami, veidot savu skatījumu, un to mēs arī darām. Māksla var kalpot par starpnieku, tā var ļoti labi palīdzēt komunicēt idejas, bet vienlaikus tomēr veic intuitīvu atlasi. Proti, mēs neizraugāmies ideju, ko sabiedrībai mēģināt izstāstīt tādā kā pareizākā veidā, ko varbūt gribētu zinātnieki, vai arī estetizēti pasniedzot kādu no viņu radītajām tehnoloģijām. Māksliniekus interesē, kā šī jaunā tehnoloģija, ko zinātnieks ir izgudrojis, varētu iedvesmot cilvēkus domāt citādāk un neuztraukties, ka, iespējams to naftu nemaz neizsmels un ka tā mums nemaz nebūs vajadzīga. Varbūt man būtu daudz priecīgāk dzīvot, ja tā elektrība nāktu no dīķa! Vēlamies izaicināt uz domāšanu!

Kādēļ festivālam pēdējos gados ir jaušama ievirze uz ekoloģiju?

Kad 2009. gada sākumā iestājās ekonomiskā krīze, mums radās šī doma par ekoloģiju, bet ne triviālajā nozīmē, kur ekoloģija ir vienlīdzīga ar dabu. Sākām interesēties par enerģijas ieguves avotiem, vai patiešām naftu tik daudz izsmeļ un kas īsti šai jomā notiek, līdz apjautām, ka ar tādiem problēmjautājumiem varētu strādāt mākslinieki. Tad atradām Bartaku, kas taisa saules baterijas, un šogad jau paši tās gatavojam kopā ar zinātniekiem. Ir aizraujoši, kad mākslai atkal un atkal ir jāizaicina robežas un jāstrādā ar lietām, kas ir apsteigušas sabiedrības priekšstatus. Tas, kas tagad redzams festivālā, sabiedrībā nonāks, iespējams, vien pēc desmit vai divdesmit gadiem. Cenšamies parādīt, ka ekoloģijas izpratne nedrīkst aprobežoties vien ar vides piesārņojumu. Tai jābūt vērstai arī uz cilvēka psihi un sociālajām attiecībām. Lai būtu interesanti dzīvot arī turpmāk. Lai nebūtu jāmudina atgriezties atpakaļ mežā, jo to es noteikti negribu!

 

Marks Fells & Mats Stīls, mūzikas mākslinieki

Festivālā būs dzirdama elektroniskā mūzika un skaņas kompozīcijas. Vai tās ir spējīgas pielāgoties dabai, iekļauties tajā, ja ir tehniski un mākslīgi veidotas? Vai dabu un vidi cenšaties ienest arī savā mūzikā?

Marks: Es nesaskatu nekādu nodalījumu. Uzskatu, ka elektroniskā mūzika ir daļa no dabas. Ja runājam par elektronisko mūziku kā mākslīgi un tehniski veidotu, tad uzskatu, ka visa mūzika ir mākslīgi veidota, arī ģitāra ir cilvēka izveidota.

Mats: Ja arī dzīvas skaņas tiktu ierakstītas no dabas, tad tās tāpat tiek atskaņotas mākslīgi. Savām kompozīcijām sintezējam skaņu, izmantojot datorizētu sintezatoru, bet ne ierasto sintezatoru. Dažreiz arī ierakstām skaņu paraugus, piemēram, atsevišķas bungu skaņas, bet nekad nestrādājam ar īstām, dabas skaņām.

Ko jūs vēlētos panākt, festivāla viesus iepazīstinot ar savu mūziku?

Mats: Neesmu vēl īsti apsvēris, ko vēlētos sasniegt, bet ir interesanti spēlēt jaunā valstī, jaunā vidē, jo nekad iepriekš nezini, ko īsti vari iegūt atbraucot, turklāt līdz galam nezinājām, kas šis būs par festivālu un kādā kontekstā spēlēsim.

Marks: Kā mākslinieki mēs negribētu tikai izklaidēt, bet tajā pašā laikā ir jauki, ka cilvēkiem patīk un viņi to izbauda. Man patīk klausītājos raisīt zināmu ziņkārību, lai viņiem rastos jautājums “kas tas tāds tagad ir?”.

Dueta knowbotiq mākslinieks Kristians Hiblers

Kāda ir veidoto tērpu ideja? Kālab “pielāgošanās” pilsētas videi tiek parādīta kā sava veida kamuflāža, kas pamatā ir maskēšanās, tādā veidā nedaudz zaudējot individualitāti, kas drīzāk vēlas kļūt neredzams, nevis pielāgoties? Kāpēc tas parādīts tieši tā?

Ideja radās, tuvāk pētot melnādaino sieviešu vēsturi, t. i., tērpu, ko reiz valkāja kotomisi cilts sievietes Dānijas kolonijās Āfrikā. Tas tikai darināts kārtu kārtām, lai tādējādi noslēptu sievietes identitāti un novērstu seksuāla rakstura asociācijas. Tērpa daudzo slāņu dēļ vairs nevarēja pateikt, ka konkrētais cilvēks ir sieviete. Darbs veidots kā instalācija, kā simbolisks process, lai paraudzītos uz identitāti ārpus rases un tai uzliktās vēsturiskās informācijas, tādā veidā arī izbēgot no Darvina evolūcijas teorijas. Identitāte tiek ziedota, lai iegūtu vairāk brīvības, lai izbēgtu no vēstures un rasu kodējumiem. Te svarīgākais ir jautājums, kas vispār rada identitāti un vai mēs varam iztikt bez tās veidošanas. Makgillī tērps ir maskēšanās tērps, lai identitāti noslēptu; tas ir mēģinājums “izkāpt ārā” no vēstures un diskursa, kurā atrodas melnādainā sieviete, kas ir verdzībā un kurai nav balstiesību. Caur Makgillī tēlu tiek piedāvāta iespēja nebūt caurspīdīgam, jo mūsdienu sabiedrībā viss tiek klasificēts, nosaukts vārdā, identificēts, ierakstīts vēsturē. Ir svarīgi šo caurspīdību uz mirkli pārtraukt, lai pašrocīgi radītu identitāti, nevis iekļautos jau gatavās shēmās.

krcf.org/krcf.org/kotomisi/

www.rixc.lv