ZIŅAS  
Ekspozīcijas kuratore Ieva Kulakova un viens no projekta asistentiem Kristaps Kleinbergs

“Iekšējais gandarījums” 0

Arterritory.com
28/09/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Iedvesmojoties no Polijas nacionālā paviljona ekspozīcijas, kur skaņa un akustika izmantota kā arhitektūra, diskusiju 27. septembra vakarā Latvijas Arhitektu savienībā par Latvijas dalību 13. Venēcijas arhitektūras biennālē ievadīja neformāla gaisotne un ģitārspēle. Apritējis tieši mēnesis kopš biennāles atklāšanas un atlikuši vēl nepilni divi (līdz 25. novembrim), lai izmantotu iespēju tikt līdz kanālos slīkstošajai pilsētai un apraudzīt “Iekšējās brīvības” materializāciju Svētā Cakārija laukumā, ja tas vēl nav izdarīts. Ekspozīcijas komanda gan sola veikumu pēcāk atvest arī uz Rīgu un izrādīt publiskajā vidē. 

Vakara gaitu turpina iepazīstināšana ar komandu, ekspozīcijas tapšanu, un kā noslēdzošie seko publikas jautājumi. Kā stāsta Ieva Kulakova, projekta kuratore, kura vairāk pazīstama vizuālās mākslas laukā, viens no spēcīgiem līdzautoriem, realizējot ideju, bijusi Nejaušība. Jo tieši pateicoties tai, iegūta ekskluzīva vieta, proti vēsturiskais Svētā Cakārija laukums, kurā var nonākt, mērojot ceļu no Svētā Marko laukuma līdz pat Arsenālam, kas, kā zināms, ir mājvieta biennāles galvenā kuratora Deivida Čiperfīlda centrālajai izstādei. Sākotnējā doma Venēcijas ieliņās ienest Rīgas ielas, vietām instalējot nopulētās tērauda plāksnes, neieguva vajadzīgās atļaujas, tālab bija jāpārorientējas uz brīvi stāvošu objektu jau pieminētajā laukumā. Kā uzskata Kulakova, projekts ar to tikai ieguvis. Arī kāds klausītājs no zāles komentē, ka ar šo pavērsienu ekspozīcija vairāk pietuvināta arhitektūrai, jo tādējādi esot labiekārtots laukums. Objekts met tīkamu ēnu, dod iespēju nišā apsēsties un vizuāli ir nenoliedzami dizainisks. Turklāt tā arhitektoniskais risinājums, kā turpina Kulakova, vēl spēcīgāk pasvītrojis galveno koncepciju, proti, arhitekta iekšējās brīvības jautājumu iepretim prasībām no ārpuses, jo naža asmenim līdzīgās šķautnes metaforiski atdala ārtelpu un iekštelpu, publisko un privāto zonu, spoguļspožo jauno un nozīmēm pielādētās koka ēku detaļas. 

Publikas jautājumos bija jaušams tāds kā pārmetuma tonis, ka ekspozīcija ir drīzāk metaforiska un tēlaina un tālab attālinājusies no “nopietnākām” arhitektūras problēmām. Var piebilst, ka Zelta Lauvu šogad izpelnījās Japānas nacionālā ekspozīcija, kurā arhitekts Tojo Ito meklēja un piedāvāja risinājumus 2011. gada katastrofai, kurā cunami no zemes virsas burtiski noslaucīja milzīgu apdzīvotu teritoriju. Lieki piebilst, ka uz tā fona Latvijas ekspozīcija izskatās vairāk nekā romantiska. Komandas galvenā arhitekte Līga Apine gan atbild, ka mums būtu tikai jāpriecājas, ka Latvijai nav līdzīga rakstura nopietnu problēmu.

Otrs sāpīgais punkts, ap ko notika domapmaiņa, ir nesakārtotā sistēma, kā rezultātā Latvijas ekspozīcijas tapšanai atvēlētais laiks bija vien trīs mēneši un divas nedēļas. Diāna Čivle, nodibinājuma “Rīga 2014” vadītāja, norāda, ka latvieši ierasti ir “īso distanču skrējēji”, jo ilgtermiņa domāšanai traucē nespēja rēķināties ar iespējamo finansējumu tālākā nākotnē. Tas, protams, kontrastē ar Latvijas nacionālās ekspozīcijas goda komisāra un ARHIS biroja arhitekta Andra Kronberga apgalvojumu, ka arhitekta profesija ir “gargabalnieka gājiens, nevis sprints”. Latvijas Kultūras ministrijas pārstāve Dzintra Purviņa, kuras pārraudzībā ir arhitektūras jautājumi, diskusijā apgalvoja, ka jau šobrīd tiekot domāts par Latvijas dalību 14. Venēcijas arhitektūras biennālē 2014. gadā, izdarot secinājumu, ka nākamā gada sākums ir pēdējais brīdis, kad uzsākt sarunas ar iespējamajiem privātsponsoriem par papildus finansējumu ekspozīcijas tapšanai.


Diskusijas laikā publisku pirmizrādi piedzīvoja ekspozīcijas veidotāju atmosfēriskā filmiņa par “Iekšējās brīvības” aizkulisēm no idejas līdz svinīgajai atklāšanai

Diskusijas noslēgumu Ieva Kulakova pacēla tādā kā metalīmenī, uzdodot jautājumu, vai Latvijas Arhitektu savienībai ir skaidrs, ko tā vēlas panākt ar dalību Venēcijas arhitektūras biennālē, ko vēlas ikreiz rādīt un paust? Projekta kuratore šīgada pieredzi salīdzināja ar darbu pirms pieciem gadiem, kad bija Latvijas nacionālās ekspozīcijas komisāre 52. Venēcijas mākslas biennālē, piedaloties māksliniekam Gintam Gabrānam. Gan toreiz, gan tagad dominējot līdzīgas emocijas, jo iztrūkstot gandarījuma sajūtas. “Man šķiet, ka valsts dalība Venēcijas biennālēs joprojām ir līdz galam neizmantota iespēja,” apgalvo Kulakova. “Kārtējo reizi aprobežojamies ar izmisīgu “asins nolaišanu”, lai ekspozīciju realizētu, bet nekādu papildus labumu neiegūstam, jo patiesībā nezinām, ko gribam panākt un kā vēl šo klātbūtni varētu izmantot.”

Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis Edgars Treimanis mudina atcerēties Venēcijas biennāļu vēsturi un dibināšanas sākotnējo motivāciju, salīdzinot tās ar tādu kā “džentlmeņu klubu”, kurā pastāv noteikta kārtība, kā uzvesties, par ko runāt, bet kas tik un tā nav nekas vairāk par labi izplānotu un organizētu pasākumu, ar ko Venēcijas pilsēta aizstāj tai iztrūkstošās parastas pilsētas funkcijas. Un arī Latvijas dalībai tomēr ir gluži īsa biogrāfija, tālab ceļš pie virsmērķa esot vēl dabiskā procesā.

www.innerfreedom.lv