Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs: Valdas Podkalnes un Haralda Jegodzinska izstādes
Fotoieskats
Daugavpils Marka Rotko mākslas centra pavasara sezonas programmā iekļauti seši jauni izstāžu projekti, starp kuriem skatāmas arī mākslinieces Valdas Podkalnes izstāde “Eseju arēna” un Latvijā dzīvojošā vācu mākslinieka Haralda Jegodzienska izstāde “Kā ripojošs akmens”.
Eseju arēna
Valda Podkalne
“Mani radošie meklējumi šīs izstādes kontekstā aptvēra ilgāku laika periodu, pārdomājot būtiskas tēmas, kas dod man spēku un iedvesmu būt “šeit un tagad”. Mūsu dzīve sastāv no stāstiem, no kuriem daži ir piedzīvojumiem bagāti, tik spraigi un plaši, ka ar tiem varētu aizpildīt veselas grāmatas, bet citi glabājas dziļi atmiņas un zemapziņas kambaros,” tā Valda Podkalne, kas savas instalācijas raksturo kā “domu salas”, kur katrā no tām atrodams konkrēts vēstījums, vīzija, atmiņas vai sapnis, - tie pārvērsti objektos, kas sublimē pagātni un tagadni, privāto un publisko, bērnību un zaudējumus.
“Tieši šobrīd šķiet, ka atmiņām ir zelta vērtība. Lai gan dzīvojam “šeit un tagad”, mūsu tagadne ir zaudējusi ikdienas dzīvei raksturīgo vieglo rutīnu.
Mani skulpturālie darbi un to atspoguļojumi ir veidoti uz divu gadu pandēmijas un tās seku fona un tiek eksponēti uz pašreizējo sāpju fona, kas saistās ar Ukrainā notiekošo. Tajos ir manas refleksijas par šī laika noskaņojumu.”
Valda Podkalne pazīstama kā māksliniece, kuras medijs ir porcelāns. Tīrs un ciets, bet vienlaikus tik trausls. Viņas virtuozitātes apliecinājumi ir vairāki apbalvojumus, tostarp 2016. gadā Latvijas Keramikas biennāles starptautiskās laikmetīgās keramikas konkursa izstādē “Martinsona balva” iegūts bronzas apbalvojums; 2010. gadā – Grand Prix balva Starptautiskajā keramikas skulptūru biennālē Luksemburgā; 2001. gadā – bronza Starptautiskajā porcelāna triennālē Nionā, Šveicē; 1999. gadā – Grand Prix par labāko keramikas skulptūru konkursa izstādē “Eiropas keramika” Horgrenchauzenē, Vācijā.
Valda Podkalne. Foto: Didzis Grodzs
Kā ripojošs akmens
Haralds Jegodzienskis
“Ja es gribētu uzzīmēt galvu un piešķirt tai patiesās kontūras, tad spētu atspoguļot vien ārējo veidolu. Attiecīgi uzreiz būtu klātesošs mans personīgais impulss, attīrot nosvērtās līnijas un švīkas vai piepildot tās ar emocijām un līdz ar to – pamatīgi mainot.
Tikai aiz ārējām izpausmēm esošie līmeņi aiztiecas līdz mūsu patiesās esības laukiem.
Ko gan līdz vēlme to materializēt, un kāpēc tas jādara?
Šajā gadījumā izceļas nobēdzinātie nemateriālās pasaules dārgumi, un ir jāļauj tiem attīstīties kā sava veida “mākoņgleznām”. Proti, matērija ir izveidota šķietami provizoriski nemainīta, taču tās impulsi var pārraidīties uz vērotāju arvien jaunās izmaiņās.
Vērotāja dzīvīgums ir vēlams, jo šādi ir izsekojami mana skulpturālā darba dinamiskie impulsi.”
Kaselē (Vācijā) dzimušais, šobrīd Latvijā dzīvojošais mākslinieks Haralda Jegodzienska izteiksmes telpa ir plaša: glezniecība, tēlniecība, fotogrāfija un dzeja. 1985. gadā mākslinieks ieguva Grand Prix balvu par labāko keramikas skulptūru konkursa izstādē “Vācijas keramika”. 1993. gadā sekoja Grand Prix apbalvojums starptautiskā keramikas simpozijā Izraēlā. 1989. gadā Haralds Jegodzienskis nodibināja Brīvās Mākslas akadēmiju Gīsenē, kur vadīja mākslas seminārus līdz 2007. gadam. Pašlaik turpina vadīt mākslas seminārus Vācijā, Austrijā, Francijā.
Foto: Didzis Grodzs
