Haneles Zanes Putniņas darbi «Stila studijā 1 0 1»
“Stila Studijā 101” Smilšu ielā 10 skatāmi mākslinieces Haneles Zanes Putniņas darbi – linogriezumu paklāju sērija “Pagulte”. Pirms jauno darbu eksponēšanas izjautājām mākslinieci.
Kur smēlies iedvesmu radīt jauno linogriezumu paklāju sēriju “Pagulte”?
Pārsvarā grīdas darbi tiek veidoti kādas konkrētas izstādes vai tēmas ietvarā, kas ir diezgan ierobežojoši. Tai pat laikā tā ir atvērta telpa eksperimentiem. Pirms kāda laika nonācu pie “pagultes” sērijas, kurai nav konkrēta sākuma vai beigas, – tas ir eksperimentu lauks, kurā uz linoleja virsmas satiekas; kalts, krāsa, zīmējums, druka, inkrustācija, joki par grafikas tehniku, kalta griezuma būtnes, kuras nevar uzzīmēt ar zīmuli, tās rodas tikai strādājot materiālā ar kaltu, kā arī domas par grafikas “bezgalīgo” tirāžu, atspiedumu un nospiedumu un visu, kas no tā izriet. Tiem tikpat brīvi var pievienoties un atklāties citi tehniku un materiālu savienojumi. Ja gleznotājam ir palete, uz kuras jauc un apskata toņus, otas triepienus un citas lietas, tad man ir savs materiāls – linolejs.
Foto: Artūrs Gribuška
Tu veido izstādes dažādās telpās. Kā tev pašai šķiet, vai taviem darbiem ir vajadzīga īpaša telpa?
Grīdas darbi var eksistēt jebkurā telpā. Telpa nav galvenais jautājums man, tas ir viens no uzdevumiem, kurš ir jāatrisina izstādes veidošanas procesā, tas nav mazsvarīgi, bet nav noteicošais faktors darba tapšanā. Piemēram, ar drukas darbiem, man patīk atrasties industriālā cehā, kurā man ir pieejama lielformāta prese, un tāpat arī patīk, kad rezultātā tie darbi – slapjie printi nakts melnumā pārņem visus darba galdus un ejas. Bet ar linogriezumiem vislabāk jūtos darbnīcā, kad visas virsmas ir vienmērīgi uzirdinātas un pamazām pazūd zem linoleja skaidām.
Tavos darbos ir atspoguļoti viens vai pat vairāki sižeti vienlaicīgi. Kāds(-i) tie bija “Pagultē”, un, kas no šiem sižetiem asociējas ar tavu kā mākslinieces identitāti?
Daudznozīmīgums man patīk, – cik dažādi var uztvert vienu un to pašu lietu, situāciju. Veidojot šos paklājus, ar kaltu eju tiem pāri pa diagonālēm, ļaujot kaltam ieskrieties, ļaujot tam atrast kādu rakstu, iezīmējot kaut ko atpazīstamu, tādus kā tēlus, kas, iespējams, rezonē katram savā tēlu sistēmā, – viņi kaut ko dara un viņu (šo tēlu) pasaulē risinās notikumi. Tik pat labi tas varētu būt 1000-metrīgs linoleja rullis, kurā eju uz priekšu, attīstot kalta griezumu un ik pa laikam iedomājoties par kādu grafikas joku.
Hanele, tu esi mūžīgi skrienoša un rosīga, pastāsti kādu citu darbu ikdienā tu vēl strādā?
Iespējams, ka brīžiem ar 24h diennaktī ir par maz, un vispār – es nezinu, kur tā skrienu. Tas ir iekšējais ātrums, zemeslode griežas ar savu ātrumu un es ar savu.
Patreiz, piemēram, darbnīcu pārkrāmēju gliemeža ātrumā, tamdēļ tur nav vietas kur strādāt. Toties pēc neilgas pauzes esmu atsākusi darbību instrumentu būves darbnīcā, tagad elpoju koka putekļus un staipu ciedra dēļu galus, nevis drupinu linoleju un šķaidos ar tipogrāfijas krāsu. Man patīk atrasties starp šiem diviem darbiem, tas ievieš svaigāku skatu. Tagad palīdzu būvēt gandrīz 3-metrīgu (18. gs.) klavihordu, kas šim instrumentam ir ļoti liels apjoms. Un domāju, ka jau februārī varēšu pilnīgi patstāvīgi izgatavot ļoti mazu – apmēram 60 cm platu (viduslaiku) klavihordu. Tas būs mans meistara stiķis, jo darbnīcā jau kādus 10 gadus esmu slaucījusi skaidas, un ir laiks pāriet nākamajā līmenī.
Tu esi pastāvīgi mainīgā un ilgi pie viena un tā paša darba vai darbiem neuzkavējies, vienmēr meklē jaunus izpausmes veidus. Vai jau vari ieskicēt savus nākotnes sapņus?
Man gan šķiet, ka esmu teju vai konservatīva, un linogriezuma tehnikā strādāju jau kādus 100 gadus. Tas bija apzināts lēmums – nevis svaidīties, bet rakt vienu grāvi dziļumā/plašumā, līdz būšu izgrebusi hektāru. Kas notiks pēc izgrebtā hektāra, to es šobrīd nezinu, varbūt nekas nenotiks.
