Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Adatainie ciemiņi 0

Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle

Maija Rudovska
02/07/2019

Kas mūsdienu pēcpatiesības situācijā ir pietiekami spēcīgs komunikācijas veids? Ko mēs joprojām varam izmantot kā kritisku, saprāta un humānisma vērtībās balstītu ieroci, kas uzrunā masas? Melnais humors, joki, satīra, parodija un karikatūra – šie žanri nekad nav zaudējuši savu spēku un arvien no jauna uznirst laikā, kad politisko arēnu un sabiedrību ir pārņēmusi krīze. Ne velti mākslinieku kolektīvs Slavs and Tatars, kuri aicināti kūrēt šī gada Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāli ar nosaukumu Crack Up – Crack Down, fokusējušies uz satīras un karikatūras zobaino dabu, izvēloties tādu mākslinieku darbus, kuri nekautrējoties kritizē, komentē un vienlaikus ironizē par ideoloģiskajiem un politiskajiem diskursiem gan pagātnes, gan tagadnes kontekstā.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kas aizsākta 1955. gadā un ir viena no senākajām un tradīcijām bagātākajām šāda veida biennālēm Eiropā (dibināta tajā pašā gadā, kad Kaseles documenta), arvien no jauna mēģina aktualizēt grafikas medija specifiku un pozīciju laikmetīgās mākslas diskursu kontekstā. Gan Ļubļanas biennāle, gan Baltijas reģionā labi zināmā Tallinas Grafikas triennāle kā Aukstā kara produkti bija spēcīgas mākslas valodas platformas – jo grafikai kā medijam sociālisma ideoloģijas ietvaros piemita relatīvi demokrātiskāka izteiksme nekā, teiksim, glezniecībai vai tēlniecībai. Kā norāda biennāle, tā ir spējusi šo desmitgadu laikā prezentēt mākslu “globālā” kontekstā – aicinot piedalīties māksliniekus vienlaikus no Rietumu un Austrumu bloka, kā arī iekļaujot mākslinieku darbus no Trešās pasaules valstīm.1 Šo biennāļu un triennāļu ilgtspējība arī bijusi atkarīga no to prestiža un grafikas kā medija daudzveidīguma, tomēr pēdējās divās dekādēs, kopš Rietumus un Austrumus vairs nešķir “siena”, šiem nu jau tradicionālajiem pasākumiem arvien vairāk sevi jāizaicina, uzdodot jautājumus par savu lomu, identitāti un valodu globālā mākslas norišu kontekstā. Arī kuratoriem, mākslinieku kolektīvam Slavs and Tatars, bija jāņem vērā gan vēsturiskais, gan mūsdienu ģeopolitiskais konteksts, tai skaitā arī Slovēnijas mākslas dzīves nogriežņi, kas dziļi iestiepjas nonkomformisma praksē.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Izvēloties aicināt mākslinieku kolektīvu Slavs and Tatars kūrēt 33. biennāles izlaidumu, institūcija izdarījusi veiksmīgu un pietiekami drošu izvēli, jo kolektīvs jau gadiem apliecinājis savu kvalitātes zīmi starptautiskajā mākslas arēnā un ir labi zināms ar augstajiem mākslas reprezentācijas standartiem. Pajams Šarifi un Kasja Korčaka, pāris, kas veido mākslinieku kolektīvu, savu darbību aizsāka 2006. gadā – ar lasīšanas nodarbībām un pētniecību, kas lēnām pārauga blīvā mākslas praksē. Viens no viņu zināmākajiem projektiem ir par dīvaino varoni un dumpinieku Hodžu Nasredinu – starptautiski zināmu tēlu, kuru ar dažādu vārdu atpazīst teritorijās no Marokas līdz Horvātijai un no Sudānas līdz Ķīnai un kurš bieži tiek attēlots jājam uz ēzeļa muguras ar skatu atpakaļ. Izmantojot humoru, kas apšauba morāles un ētikas normas, Nasredins ir kļuvis par Slavs and Tatars talismanu. Viņš arī apliecina kolektīva nepārejošo interesi pētīt bināro attiecību un dihotomijas jautājumus, kas caurvij gandrīz visus viņu projektus.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Mākslinieku kolektīvs biennāles ietvaros nevilcinās uzdod neērtus un konkrētus jautājumus par biennāles “novietojumu” ģeopolitiskajās un mākslas valodas diskursu robežās – “kāpēc gan tā vietā, lai traktētu “grafiku” kā mediju vai trauku, ko izmanto, lai nošķirtu tos, kuri ir piederīgi un tos, kuri ne, neatgūt tās filoloģisko un redakcionistisko spēku?”2 Satīra un karikatūra kā instruments, kā viena no valodas izpausmes formām, kas uzlādēta ar spēcīgu politisko un ideoloģisko nozīmi, Slavs and Tatars kolektīvam nav nekas svešs, līdz šim viņi ar to brīvi improvizējuši savos mākslas darbos. Īpaši viņi akcentē satīru kā pretestības formu, tomēr vienlaikus atgādina, ka tā var būt arī daļa no propagandas. Izvēloties satīru kā līdzekli un arī izpausmes veidu, kas ļauj ironizēt, smieties, būt ciniskam un neveiklam, groteskam un muļķīgam, bet vienlaikus kritiskam un jautājošam, viņu ļauj brīvi uzelpot šī brīža apokaliptiskās histērijas un vienlaikus politkorektuma fonā. Iespējams, šī sajūta rodas arī tādēļ, ka satīra ir ļoti cilvēciska izpausmes forma – tuva un saprotama ikvienam. Ja vecākā paaudze ar satīru un karikatūru uzaugusi, to ikdienā skatot avīžu un žurnālu lapās (tā bija īpaši iecienīta ikdienas daļa tiem, kas uzauguši totalitāru vai autoritāru režīmu nospiestās zemēs – bijušajās padomju republikās un arī vidējo Austrumu valstīs), tad jaunākajai paaudzei pašsaprotami ir sociālo mediju mēmi. Satīrai ir viena ļoti laba īpašība – tā spēj pasmieties par citiem un sevi un līdz ar to uzrunā plašas masas – dažādas cilvēku grupas neatkarīgi no to sociālās piederības, rases un dzimuma. Viens no spilgtiem piemēriem, ko kuratori iekļāvuši biennālē, ir slovēņu kulta šovs Top lista nadrealista (Sirreālista tops), kuru pārraidīja no 1984 līdz 1991. gadam. Tas piedāvāja dažādas epizodes, kur tika izspēlēta vietējo etnisko grupu attieksme pret valodu un konfliktiem, piemēram, strīds starp horvātu tautības vīru un sievu-serbieti viņu mājās pārauga bruņotā cīņā. Epizodes, kas bija skatāmas 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kalpoja kā prelūdija Dienvidslāvijas kariem.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Slavs and Tatars apzināti aicinājuši piedalīties izstādē grupu starptautisku mākslinieku – no dažādām paaudzēm un ar dažādu pieredzi, tai skaitā arī veicot rūpīgu izpēti Slovēnijas mākslas vidē. Jāsaka gan, ka slovēņu mākslinieki biennālē nav pārstāvēti vairumā, kas, domājams, varētu radīt nelielu neapmierinātību vietējā mākslas vidē, taču starptautiskais fokuss bieži rada šādu formātu; pluss ir tāds, ka vietējā vide tiek iepazīstināta ar plašu un daudzveidīgu materiālu, kas citādi Ļubļanā nebūtu nonācis. Kādā no tikšanās reizēm ar vietējiem kuratoriem dzirdēju viedokli, ka šāda veida izstādes ir labs paraugs vietējai mākslas praksei, jo uzstāda augstu kvalitātes latiņu izstāžu veidošanā, kas ne vienmēr tur ir novērojama.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Dažu mākslinieku darbi uztverami kā galvenie pavedieni, kas savij kopā izstādes dažādās norises vietas (kopā 10), piemēram, tāds ir Hamjas Ahsana darbi The Aspergistan Referendum (Aspergistānas referendums, 2019) un Shy Radicals: The Antisystemic Politics of the Militant Introvert (Kautrīgie radikāļi: introverto kaujinieku antisistēmiskā politika, 2018) – referendums, kas aicina pievienoties Aspergistānas Federācijai – valstij, kuru veido kautrīgi, introverti cilvēki ar noslieci uz autismu. Tas aicina uz globālu introvertu apvienošanos, lai cīnītos pret esktrovertu pārākumu. Kaut gan ironisks un zobgalīgs, Ahsana referendums atklāti norāda uz mūsdienu pasaules nespēju pieņemt dažādību un nepieļaut diskrimināciju. Introvertiem, kuri ir nostumti malā, atliek vien apvienoties un mēģināt tikt pie teikšanas.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Stane Jagodičs – viens no slovēņu māksliniekiem – izstādē piedāvā sarkastisku skatu uz pēckara un postsociālisma Eiropu. Jāsaka, ka darbs Blue-eyed Beauty (Zilacainais skaistulis, 1977) – cilvēka tēls uzvalkā ar omleti sejas vietā un žilbinoši zilām acīm ir tik kliedzoši laikmetīgs, ka, neskatoties uz šā darba tapšanas gadu, tas varētu būt precīzs komentārs par mūsdienu indivīdu – klerks (vai hipsteris), kuram vienīgā interese ir materiālistiskie sasniegumi un sevis promocija sociālajos medijos.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Simpātiska ir kuratoru izvēle izstādē iekļaut māksliniekus, kuri savā praksē izmanto vienkāršus zemas kvalitātes materiālus un kuri vērš uzmanību uz to saucamo low culture jeb “zemo kultūru”. Tādi ir mākslinieces Mārlijas Mulas darbi Cigarette Hedgehog (Cigarešu ezis, 2012, 2016), Cigarette Ends Here (Smoking Pregrant Woman, Baby and Friend), (Te beidzas cigarete (Smēķējoša grūtniece, zīdainis un draugs), 2012) – cigarešu trauki/spaiņi, kas piepildīti ar sniegam līdzīgu masu, no kura rēgojas cigarešu gali. Šie darbi atgādina par cilvēku klātbūtni, to masām un darbaspēku, “par netīrumiem ne tikai zem mūsu nagiem, bet arī tiem, kas paslaucīti zem pieklājīgas sarunas kājslauķa.”3


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Arī Līna Maja Saēda izmanto netradicionālu pieeju materiāliem – viņa savos darbos galvenokārt pievēršas cilvēku un dzīvnieku attiecībām. Kopš 2006. gada māksliniece strādā pie darbu sērijas The Liberation of Animals from their Cages (Dzīvnieku atbrīvošana no krātiņiem). Savos darbos izmantojot vienkāršus materiālus, piemēram, styrofoam viņa jo īpaši uzsver tēmas raupjumu un neērtumu. Īpaši spēcīga izstādes ietvaros ir skulptūra Reiniger (2006) – tēls maskā tur rokās samocītu dzīvnieku. Darbs tika radīts, iepazīstoties ar materiāliem pēc ekoloģiskās katastrofas, kad 1989. gadā pie Aļaskas nogrima tankkuģis  Exxon Valdez.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Mūsdienu satīriķis ne vienmēr ir profesionāls mākslinieks, tas var būt arī jebkurš indivīds, visbiežāk paaudze, kas dzimusi laikā no 1980.–2000. gadam jeb tā saucamie mileniāļi, kuri paši rada un pavairo satīru tādos sociālajos medijos kā feisbuks, tviteris un citi. Biennāle iekļāvusi dažādas satīras un komēdijas formas – piemērus no slovēņu satīras klasikas Pavliha (aizsākts 19. gs. beigās), stāvkomēdiju, koncertus, TV šovus un citus žanrus, kas ļauj piedzīvot biennāli ļoti dažādās izpausmes formās. Tomēr, lai arī izstāde iekļāvusi dažādu stilu un laika posmu māksliniekus, visvairāk, manuprāt, pietrūka iespēja sajust tieši jaunās paaudzes slovēņu mākslinieku pienesumu. Kā mileniāļu paaudze skatās uz satīras nozīmi Slovēnijā? Kāds ir viņu pienesums? Kā viņi izjūt savu vietu Slovēnijas mākslas scēnā (arī plašāk – Balkānu kontekstā), kur alternatīvās, nonkomformistiskās estētikas formas kā IRWIN u.c. bijušas ļoti spēcīgas. Kāda ir viņu balss 21. gadsimtā un kur tā veidojas?


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

Spēcīgi sevi pieteica jaunās paaudzes māksliniece Martina Vačeva no Bulgārijas, kura ieguva arī biennāles balvu. Vačeva savos darbos apspēlē Balkānu reģiona stereotipus, piesavinoties tēlus no popkultūras, folkloras un plašākām sabiedrībā patērētām klišejām, kas sasaucas ar vadošajām politikas un ideoloģijas līnijām. Tas ir vernakulārās kultūras sajaukums, kur groteskās naivisma estētikas tradīcijās izteikti komentāri par seksuālo izmantošanu, nacionālisma mītiem, maskulīnismu u.c. tēmām. Viņa ar saviem izteikumiem par sabiedrību un tajā piekoptajiem “rituāliem” ierindojas to mākslinieku grupā, kas ne tikai ironizē par apkārtējo realitāti, bet arī apliecina, atkārto (līdzīgi kā mēmi) un pat pavairo jau esošos stereotipus un klišejas – tie it kā iegūst objektivizētu skatījumu, taču arī kļūst par objektiem, ko kultūra vēlas patērēt. Kā norāda Slavs and Tatars: “Mēs neesam pret stereotipiem, patiesībā mēs maksimāli cenšamies ļaut tiem eksplodēt. Mērķis ir radīt modeļus, kas nebūtu atpazīstami kā kreisi, labēji, konservatīvi vai progresīvi, tomēr sekmētu kāda (cerams, internacionālista) mērķus.”4 Šāda demokratizēta pieeja, protams, ļauj Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāli piedzīvot ļoti dažādos veidos un, ja iespējams tur pavadīt vairāk laika, skatīt arī šo notikumu neatrauti no kopējā vēsturiskā un sociālā konteksta, kas pilsētā reprezentēts ļoti bagātīgi. 


Crack Up - Crack Down, Ļubļanas 33. grafikas mākslas biennāle, kuratori Slavs and Tatars, 2019. Skats no ekspozīcijas. Foto: Jaka Babnik. MGLC Archive.

1 http://www.biennialfoundation.org/biennials/biennial-of-graphic-arts-slovenia/
2 Biennāles katalogs Crack Up – Crack Down. The 33rd Ljubljana Biennial of Graphic Arts 7.6.-29.9.2019. – Ljubjana, The International Centre of Graphic Arts, 2019, 8. lpp.
3 Turpat, 43. lpp.
4 Ajda Bračič, Invading Hordes on the Art Horizon // Outsider. Year 5, special edition, June 2019 – Ljubjana, The International Centre of Graphic Arts, 2019, 7. lpp.